Gads bez iepirkšanās – tas 2017. gadā sākās kā Sabīnes Koklačovas joks un eksperiments, bet tā atkārtošana šogad ir apzināts lēmums. Sabīne uzsver: “Tā ir mana garīgā prakse. Tā attālina no mantām, sabiedrības normām, kuras mēs pildām, pat dažkārt neuzdodot jautājumus. Tā ir sevis un savu vēlmju ierobežošana, labprātīga rakstura audzināšana, disciplīnas un koncentrēšanās praktizēšana. Manas prakses princips ir pirkt tikai to, kas ir nepieciešams, un nepieķerties mantām, jo visas pasaules sāpes rodas no pieķeršanās. Ja kādam tas liekas vienkārši un pašsaprotami – pamēģiniet!”
Es esmu Sabīne. Savu pirmo gadu bez iepirkšanās kā eksperimentu sāku 2017. gadā un nolēmu to atkārtot arī 2020.gadā, vēl pirms vīrusa krīzes. Kāpēc? Lai to izdarītu apzinātāk, vairs nepieļaujot 2017. gada kļūdas. Izprotu arī to, cik ļoti vērtīgi tas ir manai garīgajai izaugsmei.
Īsumā: man ir 33 gadi, trešdaļu savas dzīves esmu uzņēmēja. Visu mūžu esmu mācījusies, eksperimentējusi un strādājusi ar savām robežām dažādās jomās, jo, manuprāt, tā ir iespējams atrast daudz atklājumu pašai par sevi. Tās ir bijušas gan doktora studijas, braukšana ar dēli lavīnbīstamās vietās, pārgājiens Kolka-Dubulti, ceļošana vienai ar moci pa Eiropu, braukšana trasē ar motociklu, arī gads bez iepirkšanās. Es dzīvoju viena mājā, ikdiena mani nespiež uzturēties plašā sabiedrībā. Esmu estēte ar diezgan augstām dizaina un kvalitātes prasībām, ar biznesa un finanšu izglītību un domāšanu. Man tuvas ir garīgās prakses un reliģijas, bet ne ar vienu sevi neasociēju.
Tāpēc, ka jebkas, ko mēs pērkam, ir mūsu ego. Domāju, tikai retais pērk vienīgi to, kas nepieciešams. Prāts un ego izdomās dažādus celiņus, lai panāktu savu. Mums ir tik dziļas iemītās takas, ka pašas to nemaz neapzināmies. Pat tad, ja budžets ir ierobežots, sievietes pamanās ieiet lietoto apģērbu vai kosmētikas veikalā, lai nopirktu kaut ko un iepriecinātu sevi. Te nu ir jautājums - kas mums jādara, lai mēs būtu laimīgas? Jāpērk mantas? Kleitas, kurpes un lūpukrāsas? Ja mēs samazinātu šos pirkšanas prieciņus uz pusi vai atliktu uz nākamo gadu, vai mēs joprojām būtu laimīgas? Ja ne, tad tiešām jāsāk pārdomāt, kas ir dzīves jēga, motivācija un kas - tikai ilūzijas?
Kādas attiecības man ir ar mantām? Šo jautājumu sev uzdodu atkal un atkal. Kuras no tām, kas man pieder, patiešām patīk un iepriecina? Kuru man ir par daudz? Kuras liekas? Kuras rada vai nerada jaukas atmiņas? Kuras tikai aizņem drēbju skapi gadu no gada? Bez kurām tiešām nevaru iztikt, un kuras ir tikai sociālā spiediena, reklāmu, Instagram vai draudzeņu blakusefekts?
Es mantas iedalu divās kategorijās: tās, kas ir nepieciešamas ikdienai, piemēram, drēbes, trauki, kosmētika, un tās, kas sagādā vislielāko prieku, jeb instrumenti - otas gleznošanai, velosipēds, motocikls un ekipējums, grāmatas, jebkas, kas attīsta garīgajā, fiziskajā un radošajā jomā. Pirmajai kategorijai ir stingri noteikumi un ierobežojumi, otrajai - nedaudz brīvāki, jo šīs lietas palīdz augt un pilnveidoties. Taču joprojām paliek atklāts jautājums - vai tas tiešām man ir nepieciešams? Ko tas man dos?
Drēbes un apavi
Mans princips - nepirkt neko, pirms tas nav nepieciešams, un pamazām nolietot to, kas jau ir. Kopš 1. janvāra neesmu nopirkusi nevienu izstrādājumu (vēl svarīgāk - pat neesmu par to domājusi, un par to man ir neviltots prieks), gluži otrādi - joprojām atbrīvojos no drēbēm.
Manam drēbju skapim ir pāris noteikumu: neglabāju to, ko nevalkāju, kas ir nomazgājies, saplīsis, savēlies vai vienkārši nepatīk. Visam ir jābūt kārtīgam, skaistam, praktiskam, nedaudz vairāk, nekā nepieciešams, tomēr - ieturot minimālismu.
Es pārsvarā tērpjos melnā, tāpēc man atkrīt problēmas par sezonām un krāsām. Melno drēbju burvība ir tā, ka tās vieglāk kopt un vienmēr izskatās eleganti. Kombinējot apģērba gabalus var bieži valkāt atkārtoti. Galu galā ir arī vieglāk iepirkties, jo veikalā apstājies tikai pie konkrētas krāsas. Turklāt šie mazie noteikumi man uzliek patīkamu emocionālu ierobežojumu un atvieglojumu, jo pēc laika citas krāsas apģērbi mani pat vairs neuzrunā. Es neteiktu, ka tā ir pareizi un jādara visām (katrai ir jāatrod sava krāsu gamma), vienkārši melnā vienmēr bijusi krāsa, kurā jūtos vislabāk, visas pārējās ir bijušas tikai pārejas periodiem. Ir jāieklausās sevī.
Kosmētika
Tas pats princips - izlietot visu, kas jau ir, un pirkt tikai tad, kad attiecīgās kategorijas pēdējā pudele ir tukša. Vislabākais veids ir salikt visas pudelītes vienuviet, saskaitīt un uztaisīt fotogrāfiju. Tā tu konfrontēsi pati sevi ar visu savu bagātību, un tas noteikti liks aizdomāties. Tas nudien var būs kaitinoši! Iesākumā, skatoties uz visām krēmu pudelītēm, nodomāju, ka paies gadi, pirms tās beigsies. Pieļauju, ka vairākums, tāpat kā es, lieto tikai pāris mīļāko produktu. Bet es to izdarīju - lēni un ar pacietību izlietoju visus produktus, lai arī kā man tie patika vai nepatika. Izņemot sejas krēmus, jo ar sejas kopšanu eksperimentēt nevēlos; tos izziedu ķermenim. Šobrīd manā kosmētikas skapītī ir kādas desmit pudelītes, kuras lietoju un pērku atkārtoti. Mani ideālie produkti. Piemēram, es pērku cieto šampūnu un ziepes, lai nebūtu jāpērk plastmasas pudeles. Princips - pirkt tikai tad, kad produkts ir beidzies; arī atlaides mani vairs nespēj ietekmēt.
2017. gadā, pašā eksperimenta sākumā, nedaudz aizgāju galējībās - piemēram, zobupastas vietā lietoju sodu, bet ātri vien sapratu, ka tas nebūs risinājums. Arī citus kosmētikas līdzekļus pati negatavoju.
Tīrīšanas līdzekļi
Šajā kategorijā - arī pats minimums. Vienīgais līdzeklis, kuru taisu pati, ir etiķis ar ūdeni logu un virsmu tīrīšanai, bet pārējie ir pēc iespējas dabiskāki un videi draudzīgākos iepakojumos nopērkami produkti. Visus pārējos līdzekļus esmu izmetusi ārā vai atdevusi. Lai arī pirmajā brīdī nedaudz žēl, tomēr nav ne skaisti, ne praktiski, ka tie gadiem stāv skapī.
Trauki, mēbeles un citas mājsaimniecības lietas
Šajā kategorijā arī viss ir pārdomāts, un mājās atrodas tikai tās lietas, kuras izmantoju. Manā mājoklī neatradīsiet krāsainas krūzītes no ceļojumiem, ikdienā nelietotu olu vārītāju vai 30 glāzes. Viss ir saskaņots; bez nodauzītām maliņām. Viss liekais ir atdots vai izmests ārā. Arī mēbeles ir iespējams pārvērtēt, vai tiešām nepieciešamas. Ja skapī mantu paliek arvien mazāk, varbūt otrs skapis vairs nav vajadzīgs? Šādā veidā es šogad tiku vaļā no kumodes. Attiecīgi - pārvērtējot visas mantas, vai tās joprojām pilda savu funkciju un patīk, iespējams iegūt ne tikai vairāk vietas dzīvoklī, bet pat nopelnīt kādu eiro, lieko pārdodot. Pārējās mēbeles es samīļoju, pārslauku, pārbīdu, ieeļļoju. Arī no daudziem sīkumiem un mīļlietiņām (svečturiem, bildītēm, bijušo draugu dāvanām) esmu atbrīvojusies, jo mazāk lietu attīra un padara mājokli skaistāku. No jauna pirkts netiek nekas, un tā ir ļoti laba atslodze smadzenēm, kad to vienkārši izslēdz kā varbūtību - kaut uz gadu.
Pārtika
Vissvarīgākais ir ieklausīties ķermenī - kad un ko ēst? Ja māk sevī ieklausīties, ļoti daudz produktu atkrīt, kā arī samazinās izmaksas.
Es dzīvoju viena, un man ir biznesa cilvēka ieradumi, proti, es piekopju fastingu [jeb pārtraukto gavēšanu, par ko rakstījām KBL pavasara numurā - red. piez.] un diennaktī neēdu 16 stundas vai vairāk. Brokastis neēdu, pusdienoju ārpus mājas - vienkāršās vietās, nekas dārgs un prestižs, jo man patīk ekonomēt arī uz šo lietu rēķina -, vakariņās pagatavoju kaut ko vieglu: kādu smūtiju vai salātus. Daudz stundu pavadu darbā un arī vakaros vai nu mācos, vai braucu ar moci, tāpēc ēst gatavošana ir otrajā plānā.
Manā ēdienkartē pārsvarā ir svaiga gaļa vai zivis, augļi, dārzeņi, ogas. Manā mājā neatradīsiet saldumus un pusfabrikātus. Ja ir labs laiks, patīk gatavot ārā uz dzīvas uguns. Taču tā nav bijis vienmēr, līdz šādai ēdienkartei esmu nonākusi pamazām. Eksperimenta sākumā dzēru kafiju un pat smēķēju. Šķiet, ka vislabākos rezultātus ir devusi tieši pārtrauktā gavēšana - man vairs negribas piena produktus, glutēnu, pārstrādātus pusfabrikātus, no saldumiem lietoju tikai medu un kļavu sīrupu, kafija vairs nav aktuāla, un no melnās tējas esmu pārgājusi uz jogas un zaļo tēju, jo viss pārējais kļuvis par stipru. Pārtrauktā gavēšana ir apbrīnojams veids, kā sakārtot, attīrīt ķermeni un nomest svaru, turklāt ļoti ievērojami ieekonomējot līdzekļus.
Skaistāka māja
Tīri estētiski telpas, kurās ir mazāk lietu, izskatās skaistāk, arī drēbju skapis, kas nav pārbāzts ar drēbēm, vai vannas mala, kura nav pārpildīta ar neskaitāmiem produktiem. Vai esi ko tādu redzējusi dizaina žurnālos? Ņem to visu vieglāk! Tā ir atslēga. Skatoties kaut no šī aspekta, lietu nepirkšana ir iespēja tavam mājoklim ar laiku izskatīties labāk.
Mazāk lietu, vairāk laika!
Daudz mantu un to kārtošana prasa arī daudz laika. Mazāk lietu nozīmē arī mazāk putekļu. Ja nevēlies būt mantu verdzene, priekšmetu skaita samazināšana būs liels atvieglojums arī mājas solim.
Novērtēt esošo
Tas man ļauj atkal un atkal pārvērtēt jau esošās lietas, nevis koncentrēties uz jaunām. Priecājos, ka mantu paliek mazāk. Kaut kā paradoksāli, bet es kļūstu laimīgāka, jo jautājums par kaut kā jauna pirkšanu ir burtiski izslēgts no dienaskārtības un ir jauns uzdevums - būt radošai ar to, kas ir! Mēs, sievietes, šajā ziņā esam ļoti radošas - sākam kombinēt apģērbu, pāršūt. Es to uztveru kā tādu radošu enerģijas attīrīšanas pasākumu.
Vairāk naudas
Galu galā, izvairoties no impulsīviem pirkumiem un pamazām iztērējot iegādātos produktus, iespējams ieekonomēt diezgan ievērojamu naudas summu.
Man ir stingrs budžets it visam, bet, lai sevi vēl vairāk iedvesmotu, samazinot tēriņus jebkurā jomā, sarēķinu, cik esmu ieekonomējusi mēnesī, gadā un pat piecos gados. Ja rēķina tā, rodas patiešām iespaidīga summa. Ja ir iespēja, šo summu atlieku un izdomāju, ko vērtīgāku varētu nopirkt savai dvēselei.
Jebkurā gadījumā, tā ir win-win situācija.
Tā man māca pacietību, kas pēc tam noder citās dzīves jomās.
Tā man palīdz pārvērtēt vēlmes un vajadzības un to, kur ir tā smalkā robeža, ko es vēl nevaru un nemāku pārkāpt, piemēram, nespēju staigāt nobružātās drēbēs.
Tā man palīdz atbrīvoties no visa liekā. Esmu pārsteigta, cik ātri atbrīvošanās no materiālajām lietām un enerģijām atsvabina arī manu prātu un domas. Es kļūstu laimīgāka.
Tā palīdz man neielikt sevi vāveres ritenī ar mūžīgajām vajadzībām un vēlmēm. Atvieglo arī ikdienas rutīnu un nepiesārņo dienu ar nevajadzīgām lietām. Mazāk mantu ir arī vieglāk sakārtot un uzturēt.
Tā man māca pārvirzīt fokusu no mantām uz citām lietām - motobraukšanu, grāmatām -, garīgajām lietām, cilvēkiem, iekšējo sevi, nevis ārišķībām.
Tā man sniedz atvieglojumu, ka visu, ko sabiedrība un sistēma mums cenšas uzspiest, var pilnīgi mierīgi ignorēt.
Tā māca fokusēšanos un koncentrēšanos. Bez emocijām varu iziet cauri visam lielajam Rimi, nopirkt nepieciešamās lietas, pat nepaskatoties apkārt uz akcijām. Tāpat arī izlietot pudelītes līdz galam, pirms nopirkt ko jaunu. Dažām sievietēm tas var būt īsts izaicinājums!
Tas man māca to, ka lietas, kas man pieder, ne vienmēr nosaka to, kas es esmu vai cik svarīga es esmu. Tās liek atskārst, ka pilnīgi viss, ko mēs pērkam, ja vien tam nav fundamentāls praktiskums, ir ilūzijas. Vairāk padomājot un apzinoties, saprotu, ko patiesībā pērku vai vēlos parādīt. Bet arī šai domai nav ieteicams pārāk pieķerties, jo lietas ir tikai lietas.
Tā man māca nepieķeršanos. Visas mantas atkal un atkal pārvērtējot, esmu atbrīvojusies ne tikai no daudzām nevajadzīgām, bet arī sentimentālām lietām. Ar vieglumu sadedzinājusi visas savas dienasgrāmatas, zīmējumus, mandalas. Atdevusi projām lietas, kuras vairs nepilda funkciju, kaut agrāk pat prātā neienāca, ka no tām varētu tik viegli atbrīvoties. Un ne uz mirkli nebija sajūta, ka esmu zaudējusi ko svarīgu. Gluži otrādi - ir patiess vieglums, jo mēs taču nedzīvojam pagātnē, vismaz mums nevajadzētu tur atrasties.
Tā man audzina raksturu un sistemātiskumu - ja esmu kaut ko iesākusi, vienalga, ko, tad ir jāpabeidz. Kaut kā tas pārnesas uz visām mazajām lietām - vienmēr nolikt priekšmetus atpakaļ vietā, saklāt gultu, nospodrināt kurpes pirms iešanas ārā.
Tā noņem spiedienu, ka tās visas mantas man nepieciešamas, lai es būtu laimīga, - tā nav patiesība! Lai noturētu to iluzoro sabiedrības iedomāto veiksmes un statusa rādītāju, mums ir jāturpina pirkt statusa priekšmeti? Vai tā ir veiksme? Tās drīzāk ir lamatas. Kad to visu atmasko un nomet nost, kļūst viegli. Par to vairs nav jādomā.
Skaidrs, ka cilvēka būtībā ir paplašināties, un daudzi to dara ar mantām, bet - cik no tām ir apzinātas: glaimo tavam ego vai arī padara dzīvi bagātīgāku? Jebkurā gadījumā jaunu lietu pirkšana tikai apgrūtina ikdienu, kas bieži vien aizpilda mūsu dienu ar atkārtotām darbībām, un galu galā mēs esam nogurušas un atrautas no būtiskā - no pašas dzīves.
Vissvarīgākais dzīvē ir pati dzīve, tāpēc, lai kāda tā būtu, šo laiku es uztveru kā svētību, lai pēc tam varētu dzīvot vienkāršāku, īstāku un līdzsvarotāku dzīvi, nepārtērējot nevajadzīgām lietām, kurām dzīves beigās nav nozīmes.
Visas pasaules sāpes rodas no pieķeršanās, un šis laiks mums ļoti labi māca atsacīties, palaist vaļā, neieciklēties, un es ieteiktu to darīt. Šis laiks mūs testē - atņem mums statusu, draugus, ballītes, uzmanību, naudu, materiālās lietas, izolē. Svarīgi ir, cik ļoti mēs pārdzīvojam tā visa zudumu un ko darām, lai to pārdzīvotu? Manuprāt, mums jāiemācās paļauties uz augstākiem spēkiem un nekam nepieķerties - ne materiālajām lietām, ne savām ilūzijām par tām. Jāiemācās pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir, un nepadoties.
Vai es laboju lietas?
Jā, pilnīgi visas, ja vien tās ir iespējams salabot un pēc tam izskatās labi. Kāpēc? Gan finansiāli, gan emocionāli, gan tādēļ, lai trenētu pacietību. Jo, visticamāk, konkrētā lieta mums apniks, nevis nolietosies. Tāpēc arī, kaut ko pērkot, jāsarunā ar sevi, ka šo lietu pērku uz ilgu laiku un man tā neapniks. Izejot cauri šādai cenzūrai, vieglāk atteikties no raibās blūzes, kuru vilkšu, visticamāk, tikai vienu reizi. No šādiem pirkumiem kategoriski izvairos. Turklāt man patīk mantas ar vēsturi, ar dvēseli.
Kas palīdz neiepirkties?
Sākumā tā ir izvairīšanās no situācijām, kas par to atgādina. Svarīgi ir lieki nestaigāt pa veikaliem, nešķirstīt Pinterest, Instagram un citus sociālos tīklus, atsekoties no veikaliem, kas sūta e-pastus un īsziņas ar piedāvājumiem. Kad to visu atslēdz, ar laiku reklāmu ietekme stipri samazinās un pat vairs neiespaido.
Ko es vairs nepērku?
Es vairs nepērku zīmolus, bet gan kvalitāti.
Teju nemaz nepērku citas krāsas apģērbu - kā vienīgi melnu. Tas ļoti atvieglo piesātināto ikdienu - ir jāpieņem mazāk lēmumu un nav bezmērķīgi jātērē laiks, staigājot pa veikaliem.
Neko nepērku impulsīvi, man ir izkristalizējušies konkrēti produkti, kurus lietoju, it īpaši kosmētikas un tīrīšanas līdzekļu klāstā.
Nepērku šķidrās ziepes un šampūnu. Iepakojums ir svarīgs, es pievēršu uzmanību, lai tas ir pēc iespējas videi draudzīgāks.
Nepērku plastmasas maisiņus - vienmēr ir līdzi savi mazie maisiņi augļiem, dārzeņiem un riekstiem, un lielie auduma maisi man ir pilnīgi visur: mājās, mašīnā, darbā.
Tā kā man ir mainījusies ēdienkarte, vairs nepērku ļoti daudz produktu, kā būtu darījusi agrāk.
