"Neesam cilvēki, kuri spēj nosēdēt mierā, tad mēs vienkārši paliekam "slimi"," atzīst diriģents, Berlīnes Komiskās operas mākslinieciskais vadītājs Ainārs Rubiķis, kurš pandēmijai saredz arī pozitīvās puses. Piemēram, brīvais laiks no pamatdarbiem ļāvis viņam kopā ar sievu aktrisi Rēziju Kalniņu izlolot un realizēt savu sapni – vasaras beigās atklāt jaunu mākslas platformu, mūzikas un drāmas telpu "OratoriO". Lai arī diriģentu satrieca finanšu ministra Jāņa Reira izteikumi, kā arī ir rūgtums par zibenīgas reakcijas trūkumu politiķu darbos, A. Rubiķis cer, ka krīze beigsies un mākslinieki atkal varēs satikt skatītājus, jo "rozi caur ekrāniem nepasmaržosi".
Augusta pēdējās dienās Rīgā, Sporta 2 kvartālā, ar pirmajiem pasākumiem durvis vēra mūzikas un drāmas telpa "OratoriO". Notika koncertcikla "Brīdis pēc vakariņām" uzvedumi ar Rēziju Kalniņu un Andreju Osokinu un koncertēja dziedātāja un pianiste Katrīna Gupalo ar mūziķi un producentu Orioli. Taču lielā atklāšana notika 30. oktobrī ar Šona Grenana lugas "Tad un tagad" pirmizrādi. No 12 izrādēm izdevās skatītājiem parādīt vien divas, jo 9. novembrī valstī tika izsludināta ārkārtējā situācija. Visus plānotos pasākumus nācās pārcelt.
Notikums. Izklaides un kultūras nozares dzīve ir apstājusies. Valstī noteikto ierobežojumu dēļ slēgti teātri, koncertzāles. Daļa mākslinieku un pasākumu organizatoru joprojām gaida valsts atbalstu
Rīcība. Notiek jaunu projektu izstrāde un brīvais laiks no pamatdarbiem ļauj izstrādāt projektu plānu ilgākam laikam
Arguments. Radoši cilvēki nespēj nedarīt neko. Brīvais laiks ļauj pievērsties citām ilgi lolotām idejām
Kā ir atvērt jaunu kultūras telpu pandēmijas laikā, kad valstī ir pulcēšanās ierobežojumi?
Mums tas nebija tik svarīgi. Mēs kaut kādā veidā pat esam pateicīgi Visaugstākajam un vispār situācijai, kas mums ļāva nospēlēt šīs divas pirmizrādes, sagaidīt šo oficiālo atklāšanas brīdi. Man un arī Rēzijai izdevās visu paveikt līdz šim 1. novembrim. Pretējā gadījumā Rēzija būtu vairāk aizņemta Dailes teātrī un es, protams, būtu aizņemts Berlīnē, Vācijā. Ja nebūtu šī te tīri fiziskā laika, es domāju, ka mēs šodien te nevarētu sarunāties par tādu jaunu vietu, jo ideja lolota diezgan sen. Pie atvēršanas patiesībā pandēmija nostrādāja ar plusiem. Pie šī brīža situācijas, protams, ir diezgan daudz mīnusu.
Kā darbi tagad norit "OratoriO"? Kādi ir šie situācijas mīnusi?
Mīnuss ir tas, ka saimniecība ir atvērta un stāv tukša. Un mēs zinām, ka mājai ir vajadzīga tās dzīvā dvēsele. Tādēļ, kad vien varam, tā mēs braucam uz “OratoriO”. Mēs vienkārši to savu māju cenšamies dvēseliski piepildīt, lai tā nepaliek ar tukšām sienām. Neesam nekāds izņēmums. Mīnusi ir visai nozarei. Varbūt tas būs skarbi teikts, bet diezgan nogurdinoša un traucējoša ir tā nestabilitāte. Parādās kaut kāda informācija, kura var pēkšņi, burtiski četru stundu laikā mainīties. Tā kļūst pilnīgi citādāka un nav atrodams tas ķēdes posms, kur tā informācija ir mainījusies. Vakar viņa bija viena un šodien tā ir pilnīgi cita.
Mēs šodienas situācijā mācamies, kā ietaupīt līdzekļus, jo tīri saimnieciski telpa prasa savu centu. Un diezgan liela atšķirība, vai tas ir pavasaris vai rudens, kad ir aukstums un mitrums un telpa jāuztur sausa un silta. Ir lietas, kuras tagad šajā gadalaikā tīri saimnieciski nāk klāt.
Vai esat lūguši atbalstu no valsts vai pašvaldības?
Man bija patīkama saruna ar Valtu Ernštreitu [Valts kultūrkapitāla fonda (VKKF) priekšsēdētājs], kurš informē mūs un gaida risinājumus no augšas, jo VKKF ir pakārtots kultūras ministrijai. Mēs esam gatavi saņemt šo valsts palīdzību, bet diemžēl ar šo izstrādāto projektu, ka bija izstrādāts pirmajā vilnī, mēs nevaram ierakstīties, jo nolikumā kā viens no kritērijiem noteikts, ka uzņēmums ir dibināts ne vēlāk kā 1. martā. Mēs savu uzņēmumu nodibinājām vasarā un atvērāmies augusta beigās. Valts teica, ka būs izmaiņas un mēs šobrīd uz to gaidām. Šajās dienās mums nav milzīgs darbinieku loks, jo tā komanda ar ko mēs šodien strādājam ir tāda sirdslietu komanda. Mums ir divi darbinieki. Šajās dienās meklēšu atbalstu, jo arī 20 vai 50 eiro mums ir svarīgi. Šobrīd mēs cenšamies visu izdarīt par saviem līdzekļiem un spēkiem, lai neapgrūtinātu valsti, bet diemžēl būsim vieni no tiem, kuri lūgs šo palīdzību.
Kādi ir nākotnes plāni, sadzīvojot ar ierobežojumiem?
Tas kas tiešām apgrūtina, dzen izmisumā, ka nozarei paliek grūti, notiek cīņa ar vējdzirnavām. Apgrūtinošais šajā situācijā ir tas "marta ledus" - neziņa un neskaidrība, kā būs rīt. Tas noteikti nav tikai kultūras nozarei, bet viscaur. Braucot no "OratoriO" uz mājām redzam, ka pilsēta ir tukša. Cipari ceļas, bet pilsēta ir tukša. Divas nedēļas ir pagājušas, un šiem cipariem vajadzētu tā kā kristies, bet nekas labāks nav palicis, tieši pretēji. Pirms šīs ārkārtas situācijas ieviešanas aptauja rādīja, ka kultūrai ir 1% [inficēšanās gadījumu]. Tas liek jautāt - vai aizklapētas ciet pareizās nozares.
Tagad mums ir mierīgs laiks un kā komanda satiekamies un domājam par nākotni. Protams, šī nākotne ir zem milzīgas jautājuma zīmes. Kas būs, tas ir skaidrs, bet kad būs. Šobrīd mums patiešām ir iespēja nodarboties ar prāta vētru un domāt par idejām, domāt kā nepazaudēt saikni, kas tagad ir arī nozares problēma. Māksliniekam, teātrim un kultūrai kopumā nepieciešams dzīvais cilvēks pretī. Šī emocionālā apmaiņa ir vajadzīga. Cilvēki jau pavasarī teica, ka rozi caur ekrānu nepasmaržosi.
Mums jauni projekti tika radīti pusgada griezumā un tie tiek pārcelti. Tagad mums ir laiks domāt jau gadu uz priekšu, kas no vienas puses ir ļoti ērti.
Kā cilvēkiem saglabāt to optimismu un turpināt strādāt pie jauniem projektiem?
Viena lieta ir turpināt raudzīties uz visu pozitīvi. Mums kaut kādā veidā palaimējās, ļāva tikt līdz šim atklāšanas brīdi. Patiesi, varbūt tādēļ, ka mēs pozitīvi domājām un strādājām, bet es saprotu, ka cilvēks nogurst no šī plānā ledus. Pārāk daudz lietas mums tiek skaisti pasniegtas. Mēnesi atpakaļ es lasu, ka Dailes nams 8 mēnešus gaida atbalstu. Tas pats arī mediķiem. Martā, aprīlī runāja, ka mediķiem pieliks 20% piemaksas, bet tad jūlijā dzirdu, ka slimnīcas neko nav saņēmušas. Lēmēji pasaka, lai slimnīcas maksā no savas kabatas un tad jau ar laiku atnāks atbalsts no valsts. Šis ir tas plānais ledus. Tā labā pote, tā injekcija, kas ir nepieciešama, būtu nevis solīt un runāt, bet ātra, zibenīga reakcija. Tagad ir reakcija vārdos, bet nepieciešama darbos. Vārdos reakcija ir kopš marta.
Pēc šī Reira paziņojuma par sociālo korekciju es nevēlējos ne raudāt, ne doties sist logus, ne dusmoties, jo es vienkārši šajā brīdī sabruku. Es nesu Latvijas vārdu pasaulē, savā veidā arī šī ministra vārdu, bet es tieku pazemots no savas valsts puses. Pirmo reizi savā dzīvē es izjutu pazemojumu no savas valsts.
Vai šis laiks iemācījis sabiedrībai būs saliedētai?
Latvieša mentalitāte, kas, protams, nav nekas slikts, ir viensēta. Tas bija redzams pēc šīs pandēmijas pirmā viļņa. Nācijas, kas pieradušas ikdienā tikties, apskauties un bučoties - Spānija, Francija, Vācija, Itālija - visvairāk cieta, jo tas ir viņu asinīs, tā ir viņu ikdiena. Mums savukārt ir šis viensētas sindroms. Jā, mēs esam kopā, bet pa gabalu. Līdz šim brīdim tas mums spēlējis par labu.
Man ir liels prieks par to, ka nozare tikusi vaļā no viensētas sindroma, ka esam sanākuši kopā. Un arī tas ir mūsu asinīs - kad nepieciešams, mēs varam saņemties, sanākt kopā un izdarīt.
