Man šķiet, ka Kristīnes Luīzes Avotiņas izstādēs cilvēki mēģina aizbēgt no tās dzīves, kurā ir ikdiena, rūpes un arī sāpes. Uz mirkli patverties košā un fantastiskā pasaulē, tādā kā paradīzes dārzā, kur nekas nenomāc krāsu sulīgumu un saules gaismas spilgtumu. Kur vienmēr, šķiet, ir priecīgi. Šī glezniecības pasaule ir arī Kristīnes pašas patvērums brīžos, kad jādziedē salauzta sirds vai jātiek pāri grūtām situācijām. Tomēr gleznošana ir arī stāsts par Kristīnes dzelžaino raksturu: itin nekas nav spējis viņu izšūpot tiktāl, lai viņa ik dienu vairākas stundas nestāvētu pie sava molberta un negleznotu. Nevienam un nekam tādas varas pār Kristīni nav.
-Kristīn, man šķiet, ka tavas gleznas ir stāsts par mūžīgo dzīvesprieku. Bet tu esi laimīga?
Man jau ir līdzīgi kā citiem cilvēkiem. Piemēram, pagājusī man bija ļoti laimīga nedēļa, bet tad pienāca vakardiena, kad tā nemaz nejutos… Esmu sapratusi, ka dzīvoju no vienas laimes uz nākamo. Bet pa vidu ir grūtības, kuras bieži ir arī pašas izdomātas.
-Kas tevi visvairāk šūpo?
Savstarpējās attiecības ģimenē. Brīžiem tās ir sarežģītas. Man ir četrgadīga meitiņa - viņa ir brīnišķīga, bet ar tikpat spēcīgu raksturu kā man un… Es reizēm pārdzīvoju, ka nesaprotu, kā būtu pareizāk noteiktās situācijās reaģēt. Bērnam visu gribas tagad un tūlīt, bet es ne vienmēr ļoti laipni atbildu... Un tas pašai vēlāk sāp. Bet globāli es noteikti esmu laimīga, jo man ir mans darbs un mana ģimene.
-Tā jau saka: laimīgi ir tie cilvēki, kas atraduši savu dzīves ceļu. Tu esi viens no retajiem, kas ļoti ātri sajuta, kas ir tava sirds profesija.
Tā ir, es zīmēju jau no trīsarpus gadu vecuma. Ja man sevi būtu jāraksturo, es teiktu, ka esmu cilvēks, kas visu laiku zīmē, - tā tas bija bērnībā un ir joprojām. Esmu ļoti pieradusi būt pati ar sevi, savā pasaulē. Vientulība man nesagādā nekādas problēmas: es viena varu aiziet uz kino, restorānu, viena varu arī ceļot, lai gan labprātāk to daru ar ģimeni. Un man ir ļoti svarīgi, ka dienas beigās ir mīļš plecs, kuram pieglausties. Bet, jā, es ļoti daudz esmu pati ar sevi savā pasaulē. Turklāt ar gadiem esmu kļuvusi arī noslēgtāka, jo draugu loks kopš jaunības ir sarucis. Ir mainījušās gan savstarpējās intereses, gan esmu arī piedzīvojusi sāpīgas vilšanās, kas licis kļūt piesardzīgākai. Vislabāk jūtos kopā ar cilvēkiem, kuru klātbūtnē man nav jāizliekas par to, kas es neesmu. Es gan arī pati esmu vairāk sava ceļa gājēja. Kad piecpadsmit gadu vecumā skaidri sapratu, ka gleznošana būs mans darbs, ļoti mērķtiecīgi uz to gāju.
Būtībā viss, ko esmu izdarījusi, ir - pateicoties lielam darbam. Līdz brīdim, kad aizbraucu studēt uz Barselonu, neatceros, ka ar vienaudžiem būtu pat vīnu iedzērusi, - biju ļoti disciplinēts jauns cilvēks. Apzinājos, ka ballīte atņem spēku nākamajai dienai, un es tai savu enerģiju atdot negribēju. Esmu ļoti racionāls cilvēks.
Jau sešpadsmit gados redzēju savas bildes, tikai nevarēju tās dabūt gatavas. Jo roka bija neveikla. Man vajadzēja desmit gadus, lai mana vīzija sāktu saskanēt ar to, kas parādījās uz audekla. Protams, nebija jau tā, ka es viena kā mūķene cellē ar molbertu sēdēju, tomēr es plānoju, kad draudzēties un kad gleznot.
-Ak kungs, kas par raksturu!
Tā tas ir! (Smejas.) Tas ir bijis traucējoši attiecībās, jo es vienmēr esmu zinājusi, ko es gribu. Un man ir ļoti sarežģīti spert soli pa labi vai pa kreisi, ja tas novirza no mērķa. Pašlaik gan ģimenes un pašu tuvāko draugu robežās cenšos lavierēt, un mans lielākais kompromiss, protams, ir meita.
-Tu sacīji, ka negribētu, lai šī intervija būtu līdzīga iepriekšējām, kur par tevi uzburts dzīvespriecīgās un košās mākslinieces tēls. Tāpēc jautāšu tieši - kā tev šķiet, kas ir grūtākais posms tavā dzīvē, kas tevi ir veidojis?
Kad man bija seši gadi, mammai bija depresija. Viņai bija divi mazi bērni, karjera, un kādā brīdī viņa salūza. Toreiz, astoņdesmito gadu beigās, jau par depresiju nerunāja. Mums tas bija ļoti smags posms, un tagad es saprotu, kāpēc vēlāk ļoti pielipu saviem vecākiem: kā bērns es zināju, ka mammas var arī nebūt. Jo viņas ilgstoši nebija mājās, mamma bija slimnīcā. Atceros, ka toreiz man ļoti pietrūka mammas smaržas. Apmēram gadu viņai bija ļoti slikti. Mammas spēks ir tajā, ka viņa izkārpījās, spēja no tā tikt laukā un ar jaunu spēku pievērsties glezniecībai un ģimenei. Deviņdesmito gadu sākumā mamma sāka gleznot ar luminiscējošajām krāsām. Viņa bija pirmā Latvijā, kura tās sāka izmantot, un var teikt, ka šīs krāsas bija viņas atgriešanās dzīvē. Mammas depresijas pieredzi abas esam pārrunājušas, un mamma atzina, ka tajā laikā viņu mocījušas šaubas gan par to, ka viņa nav gana laba mamma, gan par to, ka viņas gleznas nav pietiekami labas. Objektīvi taču viss bija kārtībā! Tāpēc man jādomā par to, cik šaubas var būt postošas…
Un tad pāris gadu pēc mammas depresijas arī tētim bija grūts posms. Ir tā, ka mēs visi kopīgiem spēkiem esam tikuši laukā no smagajiem brīžiem un tie mūs ir ļoti satuvinājuši. Pēc daudziem gadiem, kad studiju ietvaros mācījos Barselonā, šis laiks mums bija kā svētceļojums, kurā pavisam sadziedējām savus pārdzīvojumus. Man pašai nekad nav ienācis prātā saviem vecākiem pārmest par to, kas bijis, jo manās acīs viņi ir stipri cilvēki, kas brīžos, kad dzīve varēja pārtrūkt vai sabrukt, saņēmās.
-Un ko tev deva studiju gads Barselonā?
Tas man bija ļoti nozīmīgs pagrieziena punkts. Iepriekš man ir bijis jātaisnojas par to, ka glezniecībā esmu koša, ka esmu ļoti ražīga, jo daudz strādāju. Studējot Mākslas akadēmijā, bija periods, kad šķita: man jāattaisnojas citu slinkuma dēļ. Tā dažkārt ir, ka cilvēki grib visus pielīdzināt. Bet es esmu pati par sevi, un man nav nevienam jāpielīdzinās. Šī atziņa man atnāca tieši Barselonā. Tur man neviens neteica, ka es būtu par košu vai gleznotu par daudz. Gluži otrādi - mums sacīja, ka tikai ar lielu darbu iespējams sasniegt progresu savā rokrakstā. Man tas vienmēr ir bijis ļoti svarīgi: izbaudīt to, ka tehniski spēju daudz vairāk izdarīt nekā pirms laika.
Barselonā es visādā ziņā atvēros. Gāju uz randiņiem, pēc skolas - uz kafejnīcu vai bāru. Latvijā to nedarīju. Sarunas ar cilvēkiem veidojās tik viegli, es varēju iepazīties jebkur. Tas bija brīnišķīgs komunikācijas treniņš. Man patika un joprojām patīk tas cilvēks, kas atbrauca no Spānijas... Šīs īpašības esmu sevī saglabājusi, un tās ļoti noder darbā. Jo es visu daru pati - gan gleznoju, gan virzu savus projektus. Man nav ne sava menedžera, ne galerista. Nav viegli gleznot un vēl savus darbus kādam piedāvāt. Taču šo spēju man atvēra Spānija.
-Un kā tu teici - sadziedēja arī pārdzīvojumus ar vecākiem.
Jā. Toreiz viss kaut kā labi sakrita: tētis bija aizgājis pensijā, mamma, kā jau māksliniece, var gleznot jebkur, un mēs izdomājām - kāpēc gan nepadzīvot Barselonā mums visiem. Skola man bija no agra rīta līdz vēlam vakaram, bet man patika, ka, atgriežoties mājās, vecāki tur bija. Tas deva drošības izjūtu.
-Bet kurā brīdī tu sev noticēji kā māksliniecei?
Tas bija vēl pirms Barselonas, kad notika mana pirmā personālizstāde. Man bija 21 gads - tas bija laiks, kad man beidzot sanāca jau uz audekla panākt iecerēto. Biju sagleznojusi darbus Mākslas akadēmijas studiju skatei, un Kasparam Zariņam (gleznotājs un Mākslas akadēmijas profesors - aut.) tie ļoti patika. Viņš piedāvāja veidot izstādi savā galerijā Pedants. Es toreiz ļoti nobijos, man šķita, ka manus darbus nevienam nevar rādīt! Bet mājās mierīgi parunāju ar ģimeni, mēs kopā izvēlējāmies desmit gleznas. Tā bija izstāde, no kuras nopirka pilnīgi visus manus darbus. Tad arī sajutu, ka mans lēmums būt par gleznotāju un tikai gleznotāju, ir iespējams. Taču tas nenozīmē, ka man nav bijis par sevi jāpastāv. Patiesībā - ir aizvien. Tomēr neatkarīgi no jebkādiem apstākļiem esmu turpinājusi gleznot. Un interesanti - ja tu neatkāpies no iesāktā, kādā mirklī pati dzīve tevi saved kopā ar cilvēkiem, kuri tev piedāvā telpas izstādei vai kuri vēlas iegādāties tavas gleznas savai mājai. Starp citu, Barselonā pavadītais laiks man iemācīja arī to, ka ik mirkli ir jābūt gatavai ielēkt jebkurā vilcienā, kurš nāk. Tā ir manas dzīves laimes atslēga - būt atvērtai un nebaidīties no darba. Jo tu nekad nezini, kur viens mazs notikums tevi aizvedīs un kādas vēl durvis tavā priekšā atvērsies. Dzīve ir ļoti interesanta.
-Bet mākslinieka ikdiena taču ir tik nestabila!
Es negribu teikt, ka viss vienmēr ir lieliski, bet… Un tomēr ir jāsaka, ka viss ir lieliski!
Kādā mirklī es izlēmu, ka gleznošana būs mans darbs ar visām no tā izrietošajām sekām: man nebūs algas noteiktā datumā reizi mēnesī, bet es ticēju tam, ka dzīve sakārtosies, ja vien es būšu čakla gleznotāja. Un nedrīkst pat pieļaut domu, ka tas varētu neizdoties! Pirms pāris gadiem kāda kolēģe, zinot cik daudz strādāju, jautāja, vai neesmu nogurusi. Un es savā vājumā nedaudz pasūdzējos, ka darba ir tiešām daudz un ka varētu atpūsties. Pēc tam mēnesi man nezvanīja neviens manu darbu pasūtītājs. Kad beidzot telefons iezvanījās, es sev nosolījos nekad mūžā neteikt, ka man darba ir par daudz. Es mīlu savu darbu, un viss. To teikusi arī mana mamma: neskatoties ne uz kādiem ārējiem apstākļiem, ir jāglezno.
-Tomēr - ir tik cilvēcīgi savu reizi arī paslinkot.
Es nevaru teikt, ka nepazīstu slinkumu, tomēr esmu ļoti disciplinēta. Arī jaunībā, kad man attiecību dēļ sirds lūza, neviens no vīriešiem man nespēja atņemt gleznošanu. Es varu kādu brīdi paskumt, bet ilgi tas nebūs. Arī pēc meitas piedzimšanas esmu gleznojusi gandrīz katru dienu. Jā, darbs ir vairāk saraustīts, un tomēr strādāju ļoti sistemātiski.
Zini, ar ko es varētu salīdzināt gleznošanu? Ar dārza ravēšanu - bērnībā bieži gāju palīgā kaimiņienei Lūcijas tantei, kad viņa aicināja.
-Tikai nesaki, ka tev tas patika.
Man ļoti patika! Arī mums pašiem bija savs kartupeļu lauks, arī to man patika ravēt. Vai karstā vasaras dienā sienu grābt. Man patika tas, ka redzēju rezultātu: aiz manis paliek tīrs lauks, un sev priekšā redzu, kas vēl ir jāizdara. Tas pats ir gleznojot: vispirms es radu zīmējumu un tad secīgi plānoju, kuru laukumu es šodien krāsošu.
