Intervija ar mākslinieci Kristīni Luīzi Avotiņu: Pati savā paradīzes dārzā

Dmitrijs Suļžics/F64

-Kristīne, tu esi teikusi, ka daudzus gadus tava vienīgā mīlestība bija glezniecība. Un tas pat šķiet loģiski, redzot, cik ļoti mērķtiecīgi esi strādājusi.Taču pirms septiņiem gadiem tavā dzīvē ienāca Kārlis…

Jā, mēs abi ļoti samīlējāmies, un tad atnāca Lizelote. Patiesībā līdz ar Kārli atnāca arī sajūta, ka ar viņu mums varētu būt Lizelote... Toreiz neko neanalizēju, vienkārši ļāvos visam, kas notika. Pašlaik redzu, ka mēs esam ļoti atšķirīgi.

-Jūs droši vien esat nonākuši punktā, kad nākas secināt: otrs ir arī mūsu skolotājs. To pieņemt ne vienmēr ir viegli.

Jā, patiesi, otrs kā skolotājs. Esmu diezgan bieži domājusi, kāpēc vīrietis un sieviete ir tik dažādi. Kad vienam vajag mieru, otrs vēlas uzmanību… Domāju, ka tas vajadzīgs, lai mēs iemācītos un saprastu, kas ir vidusceļš.
Sieviete un vīrietis ir izaicinājums viens otram. Mūžīgas ciešanas un mīlestība. Katastrofa un pilnība.

Reizēm, kad man kaut kas nepatīk, man gluži kā jaunībā piemīt niķis teikt: “Viss, šeit mēs mūsu stāstu beidzam.” Bet mums ir Lizelote Anna, un viņai esam abi, viņas dēļ man tomēr šķiet būtiski censties palikt kopā. Ikdiena nav nekāds pūdercukura mākonis, reizēm gan vienam, gan otram pietrūkst dzīves gudrības un vēsā saprāta, lai otru nesāpinātu. Bet tomēr mēs neesam zaudējuši sajūtu, ka esam nozīmīgi viens otram un mūsu ģimenei. Es reizēm Kārlim saku: “Mīlu, bet dusmojos!”

Spēja pieņemt vienam otru ir tik svarīga… Mans tēvs ģimenē ir ļoti mazrunīgs. Ilgus gadus man bija grūti ar to samierināties, bet mamma ir teikusi: “Tētis tāds ir bijis vienmēr.” Ir iznākusi grāmata Mati sarkanā vējā, kuru sarakstījis mana tēva jaunības draugs Alfrēds Stinkuls. Vienu vakaru ar mammu to apspriedām, un viņa teica: “Tagad tu redzi: arī Alfrēds par Jāni, kad abiem bija divdesmit, rakstījis, ka Jānis kaut ko tik nomurmulējis zem deguna, un viss.” Man vajadzēja 36 gadus, lai pieņemtu tēvu tādu, kāds viņš ir. Jo agrāk pārdzīvoju, ka viņš tik daudz klusē, es neredzēju to, ka mana tēta mīlestības valoda ir rūpes, mums izceptie eklēri un pagatavotās pusdienas. Pašlaik no tēva es vēlētos iemācīties šo spēju reizēm kārtīgi paklusēt!

Arī runājot par manu vīru, mamma man ir teikusi: “Novērtē to labo, kas cilvēkā ir!” Jo katrā ir kaut kas, kas kaitina, bet jāmīl tas, kas nekaitina. Vairot vajag labo! Un Kārlis izdarīs visu, ko lūgšu, - par saimniecību parūpēsies, nebūs nelaipns, ja lūgšu divdesmit gleznas iepakot un uznest uz pēdējo stāvu…

Šogad mūsu kāzu piektajā gadadienā Kārlis agri no rīta atbrauca no Rīgas uz Liezēri, lai mani vēlreiz bildinātu. Pasniedza tādu pašu ziedu pušķi kā mūsu kāzās, lai esmu ar viņu vēl nākamos piecus gadus… Mums ir bijuši daudzi brīnišķīgi brīži. Mēs ļoti skaisti sagaidījām savu meitu. Tās bija tādas rūpes… Kārlim nekas nebija par grūtu. Bet tad bija posms, kad abi gājām pretējā virzienā un attālinājāmies. Pirms gada Kārlis aizgāja no sporta skolas vadības, iestājās Rīgas Ekonomikas augstskolā. Kārlis ilgu laiku bija bez darba, šobrīd viņš savu profesionālo dzīvi ir sācis burtiski no nulles, un es novēlu viņam izdošanos. Nojaušu, cik viņam tas ir svarīgi, īpaši tādēļ, ka ikdienā dzīvot blakus man, cilvēkam, kurš jau sen ir atradis savu dzīves aicinājumu un ir patiesi laimīgs par savu gleznošanu. Redzu, ka viņam sev un arī man gribas pierādīt, ka viņš var atrast jomu, kurā strādāt ar lielu aizrautību.

Bet citādi mēs esam ļoti pašpietiekami - neraudam spilvenā viens bez otra. Un tā tas bija jau attiecību sākumā. Man noteikti nav vajadzīgs otrs cilvēks, lai es būtu laimīga. Laimi radām mēs katrs pats, un es to radu savās gleznās.

-Jums nepietrūkst laika divatā?

Tāds mums nav bijis kopš Lizelotes piedzimšanas, atskaitot epizodiskus randiņus. Ikdienas skrējiens ir liels, mums abiem bērns ir ļoti svarīgs, un mēs abi esam cilvēki, kas neteiks otram - nedēļas nogali pavadīsim tikai divatā. Varbūt tas nav pareizi. Arī es pati neņemu sev brīvu laiku no bērna. Man nevajag aizbraukt uz SPA un divas dienas būt prom. No kā tad man būtu jābēg?

Gleznošana ir mans SPA, kur es nozūdu, bet tad ātri esmu atpakaļ pie visiem mīļajiem. Es arī neatceros, ka mani vecāki būtu skrējuši no manis un manas māsas Katrīnas prom.

Es sen esmu iemācījusies arī strādāt saraustītā režīmā, bieži jūtu, ka laika sev nepaliek, jo fonā sauc balstiņa: “Mammu! Mammu!”, un es atsaucos vienmēr, arī - kad gleznoju. Varbūt vakarā, kad Lizelote aizmieg, man ir laiks un spēks kādam kosmētikas rituālam vannasistabā un grāmatai pirms miega, bet nekam vairāk. Bet zini, es no visas sirds varu atzīties, ka citādi dzīvot nevēlos. Man negribas nekur aizbraukt, aizmukt un atpūsties no tā. Ikreiz, kad esmu Rīgā, es cenšos savu dienu saplānot tā, lai vakarā būtu atpakaļ mūsu mājās Liezerē. Visdārgākais šobrīd ir mirklis, kad meita man skrien pretim vai sagaida pļavā uz kalniņa, no kura redz lielceļu, kopā ar manu mammu. Būt gaidītai no sirds - tā es jūtos kopā ar savu bērnu. Tāpēc nav grūti atdot sevi visu.

Dmitrijs Suļžics/F64

-Kopš pandēmijas sākuma jūs visi dzīvojat savās dzimtas mājās Liezērē, ar vecākiem bieži arī kopā ceļojat. Kā tavas ārkārtīgi tuvās attiecības ar vecākiem pieņem tavs vīrs?

Tas nav viegli. Es esmu ļoti stabila dzīves partnere, esmu uzticama, bet es neesmu viena: man ir mana ģimene un glezniecība. Un tas otram ir jārespektē un pašam jāsaprot, vai viņš to var pacelt. Es nekad neesmu strādājusi ārpus mājām - arī tas veidojis mūsu ģimenes modeli. Mēs ar mammu mājās gleznojam, pārrunājam profesionālās lietas. Esam kā ģimenes uzņēmums, kurā katrs ir svarīgs. Jo, lai es varētu strādāt, ir virkne sadzīvisku lietu, kas jānodrošina. Piemēram, mans tētis gatavo pusdienas. Un tas ir ļoti daudz. Jo, ja tu dzīvo viens, tu vari kādu brīdi pārtikt no sviestmaizēm, bet, ja tev ir mazs bērns, tad ir cita atbildība pret to, ko liec uz šķīvja… Es bez vecākiem nevarētu izdarīt tik daudz, jo ikdiena ir ļoti saspringta - man ir izstādes, es gleznoju daudz pasūtījuma darbu, kas nodrošina manu mākslinieces eksistenci. Un tas prasa organizētību. Protams, mans darbs ir saraustīts, negleznoju desmit stundas no vietas. Es tāpat kārtoju māju, pieskatu meitu. Redzu arī to, cik daudz bērnam ir iedevušas attiecības ar maniem vecākiem. Viņi palīdz Lizeloti auklēt un pieskatīt. Man šķiet, ka īpaši tai posmā, kad bērns ir maziņš, viņam ir ļoti vērtīgi dzīvot starp dažādām paaudzēm un piedzīvot šīs dažādās attiecības, savstarpējās rūpes.

Rīgā mēs ar vecākiem kopā nedzīvojam, lauku māja ir tā, kuru dalām. Protams, tas brīžiem nav vienkārši: zem viena jumta satiekas dažādi raksturi. Un reizēm zibens aiziet pa gaisu. Tajos mirkļos es neesmu laimīga. Pārējos esmu. Mana laime noteikti ir arī mani vecāki, nešaubīgi.

-Bet, kad tev ir grūti, tev vajag ar kādu izrunāties?

Pārsvarā kādas situācijas es mēģinu atrisināt sevī. Ja ir kādas lokālas problēmas, tās izrunāju ģimenē, un tās tad tur arī paliek. Bet es maz stāstu ārpus ģimenes. Jo ir bijis tā, ka par kaut ko satraucos vai pārdzīvoju, kādam no draugiem savu sāpi izstāstu, bet paiet laiks, un viņi man to atgādina. Bet es jau sen vairs tā nedomāju, sen jau esmu tikusi kaut kam pāri un piedevusi vīram vai mammai. Man negribas, ka man atgādina pagājušo, jo es dzīvoju uz priekšu. Es arī pēc dabas neesmu grūtsirdīga, turklāt mans dzīves ritms neļauj ilgi skumt, darbs dzen mani uz priekšu un liek savākties. Strādājot pie gleznas, man sevi ir jāstrukturizē, un tāpat es strukturizēju arī savu jūtu pasauli.

- Parunāsim par sievišķību! Tu agrāk teici, ka sievišķību veido vīrietis, kurš ir sievietei blakus. Joprojām domā tāpat?

Nē, manai sievišķības izjūtai bijuši vairāki posmi. Kad studēju Barselonā, es iemācījos krāsot koši sarkanas lūpas. Barselona bija tāds sevis apzināšanās posms, kad es sev no sirds iepatikos, un tā sajūta mani nav pametusi. Taču šo sevis patikšanas izjūtu ļoti spēcīgi atjaunoja meitas piedzimšana. Pat ja man kaut kas sevī agrāk nepatika, tagad patīk pilnīgi viss. Meita man iedeva pilnīgi jaunu dimensiju - jo es taču viņu varēju dabūt gatavu! Bērna piedzimšana kļuva par manas sievišķības virsotni.

Agrāk sievišķību saistīju ar ārējiem parametriem. Kopš meitas piedzimšanas es vairs nestaigāju augstpapēžu kurpēs, nogriezu arī īsākus matus. Tas laikam ir stāsts par to, ka man nevienam nekas vairs nav jāpierāda, man ir svarīgi pašai ar sevi labi justies un savās acīs labi izskatīties. Esmu atradusi savas dzīves izjūtu un stilu, kas tam pieskaņojas.

- Tavs dzīves stils jau arī ir par skaistumu…

Jā, mans uzstādījums ir tāds, ka jādzīvo ir skaisti. Jebkurā detaļā. Un tas nāk no ģimenes, jo atceros, ka bērnībā mums mājās bija skaista Kuzņecova servīze. Lai gan agrāk skaistus galdautus nevarēja nopirkt, mamma sasprauda drapērijas un servēja skaistus galdus. Arī man tas ir ļoti svarīgi. Kad sāku patstāvīgu dzīvi, bija periods, kad no katras pārdotās gleznas nopirku vienas sērijas porcelāna trauku no zīmola Seletti. Tie nav lēti, es nevarēju uzreiz nopirkt visus. Bet man arī patīk tas pakāpeniskais process, kurā veidojas kolekcija - katrs trauks ir stāsts par kādu konkrētu mirkli, kad tas iegādāts. Redzu, ka arī mana meita to pārņēmusi: viņa nevar maizīti nolikt uz salvetes vai galda, un man tas patīk. Mēs tik daudz laika pavadām mājās, ka videi mums apkārt ir liela nozīme. Arī pārbraucot no vienām mājām uz otrām - no Rīgas uz Liezēri -, es ņemu savus mīļākos traukus līdzi. Man ir svarīgi kafiju dzert no skaistas krūzītes un pusdienu galdu uzklāt ar skaistiem šķīvjiem, Liezēres pļavu puķes ielikt rozā vāzē no Florences. Arī tas palīdz priecāties par dzīvi un justies laimīgai.

Ja tā padomā, laime taču ir tas vien, ka esam pamodušies no rīta un veseli. Mūsu tuvākie ir veseli. Jā, nekas nav slikti, kamēr esam dzīvi, veseli un viens otram! Un vēl - katram ir sava dzīve un sava laimes formula, kuru nevajag salīdzināt ar citiem.