Maija Milbrete nolēma nestrādāt, lai mainītu dzīvi, bet Anda Kārkliņa nodibināja savu uzņēmumu Anonymous Publishing. Abas sievietes dalās pieredzē par lēmumu krasi mainīt savu dzīvi.
- Maija Milbrete
Jau kādu laiku biju sapņojusi par iespēju pāris gadu atpūsties, lai restartētu domāšanu, pārkārtotu dzīvesveidu, pārskatītu prioritātes un noskaņotos atšķirīgam dzīves posmam, kad pilnīga izdegšana darbā un apstākļu sakritība, likteņa pirksts vai karma - sauc, kā gribi - aizsāka manu ceļojumu nezināmajā.
Vairāk nekā 20 gadus biju strādājusi (Maija ilgus gadus vadīja starptautisku PR aģentūru - red. piez.), guvusi pietiekami lielus ienākumus un nodrošinājusi sev tieši tādu dzīvi, kādu vēlējos. Pirms gada pieņēmu lēmumu, ka nestrādāšu. Vairs negribēju pielāgoties notikumu un apstākļu maiņai. Gribēju ņemt dzīvi savās rokās un veidot to pati. Zem kāda tilta uz betona staba ar ziliem burtiem uzrakstīts sauklis: “Bailes ir sūdīgs arguments.” Bailes ir tikai robeža starp zināmo un nezināmo. Es nezināju, kā izdzīvošu, jo līdz tam izdzīvošana man nenozīmēja tikai rēķinu apmaksu, bet gan daudz plašāku vajadzību apmierināšanu: apģērbs, izklaide, ceļojumi, kultūra, socializācija, sportiskās aizraušanās, ēdiens, restorāni, skaistumkopšana, ziedi. Biju gatava kaut ko ziedot, dzīvot un pētīt, kas ir tas, kas man vajadzīgs, kas man patīk, kas nepatīk, ko es gribu un kam turpmāk esmu gatava tērēt naudu. Nezināju, ar ko nodarbošos pēc tam, un kādu laiku par to vispār nedomāju.
Attīrīšanās no darba radītās psihotraumas prasīja vairāk nekā septiņus mēnešus. Es tik ļoti negribēju strādāt! Negribēju nekādus pienākumus un socializāciju ar darbā iegūto paziņu loku. Izjutu izteiktu riebumu pret visu, kas iepriekš bija mans darbs - sociālo tīklu konti, ballītes, veikalu atklāšanas, Instagram reportāžas no pasākumiem… Atsekoju daudziem un priecājos tikai par mežu, kalniem, pārgājieniem. Izfiltrēju un samazināju to cilvēku loku, ar ko komunicēju un kas man rada prieku un iedvesmo.
Pirms metos nezināmajā, definēju prioritātes: meita, sportiskās aktivitātes un hobiji, nauda. Viss piepildījās precīzi, tikai man iepriekš nezināmā un nepiedzīvotā veidā. Es varēju meitai veltīt daudz vairāk laika un uzmanības nekā līdz šim: pildīt mājasdarbus, vest uz pulciņiem, kopā gatavot ēst, runāties un nodot savas dzīves vērtības, ņemt viņu līdzi savās aktivitātēs, parādīt, kādu dzīvi tagad dzīvoju. Sports un hobiji aizņēma lielāko daļu brīvā laika, un es iemācījos gan tērēt, gan taupīt, kā arī sabalansēt, cik daudz laika veltīt katrai aktivitātei. Pirmajā ziemā svarīgāka bija klinšu kāpšana, nākamajā beidzot iemācījos braukt ar sniega dēli. Iemācījos orientēties mežā, atradu lieliskas ogu un sēņu vietas.
Taču vissvarīgāk man bija iemācīties rīkoties ar naudu. Izmantojot lietotni Spendee, skrupulozi pierakstīju visus izdevumus. Sapratu, kur tērēju vairāk, kur varu netērēt, bet novirzīt šos izdevumus citām pozīcijām, kuras izdevumu pozīcijas ir nesalīdzināmi lielākas par ieguvumiem vai iespējamām alternatīvām. Iepriekš nekad tā nebiju dzīvojusi. Galvenā atbildība bija par meitu un hipotēku. Samaksāt par dzīvesvietu un ēdienu, segt rēķinus, samaksāt par izglītību, sportu, izklaidi, pabeigt dzīvokļa remontu, segt izdevumus par socializāciju un transportu. Izplānojot ienākumus un izdevumus gadam uz priekšu, ieguvu skaidru rīcības plānu. Prātīgi dzīvojot, pat iemācījos ietaupīt naudu. Man tas bija kas jauns.
Lai saprastu, kas mani varētu interesēt nākotnē, cītīgi pētīju darba piedāvājumus, analizēju, kas no visa prasītā man jau ir, kas vēl būtu jāiemācās. Pētīju Udemy, Coursera un HubSpot Academy tiešsaistes kursus, aktīvi klausījos HR podkāstus, internetā lasīju dažādus rakstus, lai rastu priekšstatu par to, kurā virzienā doties. Dažās darba intervijās guvu pieredzi, kā sevi prezentēt jaunajā ampluā, kad mēģini mainīt ierasto kursu. Izkristalizējās vēl nianses, ko pievienot vēlmju sarakstam, savukārt citas atbira kā nevajadzīgas.
Neatteicos arī no pāris mazo darbu piedāvājumiem, kas bija ļoti interesanti un noderīgi, lai pamazām atgrieztos darba vidē un pārbaudītu, ko nozīmē atkal strādāt, turklāt nozarēs, kuras man ir jaunas.
Mieru man dod drosme un pašpārliecība. Es zinu, ka visu, ko gribu, es varu sasniegt. Man tikai jābūt godīgai pret sevi, jāpieņem apstākļi, jānosaka mērķis, tas jāsadala taktiskas rīcības soļos un vienkārši jārīkojas, jādzīvo un jābauda. Protams, ir neziņa un pastāv iespēja, ka viss neies pēc plāna, taču ar savu gana spēcīgo pašapziņu un mērķtiecību izdomāšu jaunus scenārijus vai pielāgošos jauniem apstākļiem, piekoriģēšu mērķus.
Mani neietekmē citu bažas par to, vai atradīšu darbu, ieteikumi atvērt pašai savu uzņēmumu un mammas satraukums. Pēc citu cilvēku mērauklām manu dzīvi nevar mērīt. Man ir savi plāni, savas vajadzības, savas sajūtas, kā es jūtos labi.
