Pieredzes stāsts: Manas dzīves lielākais skolotājs. Mocis

 
©No Sabīnes Koklačovas personiskā arhīva

Piedzīvojums, brīvība, satraukums, baiļu pārvarēšana, adrenalīns, ātrums, tauriņi vēderā, lidojuma sajūta, meditācija, sevis pilnveidošana, kopības izjūta – tie ir tikai daži iemesli, kāpēc es un daudzi citi brauc ar moci. Mocis ir mana iedvesma, mans dziednieks, skolotājs, mans instruments, kas tik dabiski papildina visu to, kas man dzīvē patīk. Man patīk tāda izaugsme, kurai es neredzu gala, man patīk piedzīvojuma garša, un katrs izbrauciens ar moci, pilnīgi katrs, ir piedzīvojums.

Es esmu Sabīne. Es esmu motobraucēja, un man patīk pārvarēt bailes un pārvērst tās taureņos. Tādā veidā es mācos atšķirt patieso no ilūzijas, graudus no pelavām jeb mācos atbrīvoties no lietām, kurām dzīves beigās nebūs lielas vērtības, tā vietā vairāk cenšos krāt zināšanas, pieredzi, augt un attīstīties dažādās dzīves jomās, arī braukšanā ar motociklu. Mocis iekrāsojis manu dzīvi ar vēl nepieredzētām emociju krāsām, atvēris durvis vēl lielākai brīvībai, šķietami pat neiespējamām lietām un arvien pierāda to, ka dzīvi nav iespējams paredzēt un iespējams ir pilnīgi viss. Tas ir noticis divu gadu laikā, kopš ieguvu tiesības vadīt motociklu.

Depositphotos.com

Uz moča pēc smagas traumas

Stāsts sākās diezgan traģiski - pirms trīs gadiem, braucot ar skrituļdēli, trīs vietās salauzu potīti. Atveseļošanās bija ilga, un nobijos, ka vairs nevarēšu nodarboties ar lietām un sporta veidiem, kas man agrāk patika, - snovbordu, slēpošanu, trekingu un klinšu kāpšanu. Pat paskriet īsti nevarēju.

Redzot manu izmisumu, kāds draugs iedvesmoja iet uz motocikla vadīšanas kursiem. Par to tagad esmu gatava viņam pieminekli uzcelt. Nekad nebiju domājusi par motobraukšanu, jo man tas likās kaut kas pilnīgi neiespējams, ārpus manas apziņas. Visas trīs reizes, kad biju mēģinājusi braukt ar motorizētu divriteni, biju vai nu nonākusi grāvī, iebraukusi mežā, vai apdedzinājusi kāju.

Fakts, ka manā ģimenē ar močiem brauc jau ceturtajā paaudzē, mierināja, jo bija cerība, ka tas varētu būt man asinīs. Un tā arī notika... Joprojām atceros to maģisko dienu, kad motoskolas laukumiņā man atļāva izbraukt ar mazo moci. Lija lietus, viss bija slapjš, bet es visu nodarbības laiku smaidīju. Tad arī notika klikšķis. Visu mācību laiku cītīgi apmeklēju braukšanas nodarbības nevis tādēļ, lai nokārtotu tiesības, bet - lai varētu pabraukāties.

Vari iedomāties, kas notika brīdī, kad beidzot biju nokārtojusi tiesības un nopirkusi pirmo moci. Es burtiski uz tā dzīvoju. Pēc darba katru vakaru nobraucu kādus 200 kilometrus, nedēļas nogalēs - 1000 kilometru... Pirmos 10 000 kilometru sakrāju pirmajās 66 dienās uz moča. Pati nespēju noticēt, ka tā ir patiesība.

Atrodoties uz moča, es nonāku citā realitātē, caur ķiveres brillēm visa pasaule izskatās citādi. Atceros, kā sākumā no bailēm izbraukt uz ielas trīcēja kājas. Bet es to darīju tieši vislielāko sastrēgumu laikā, viena pati braucu pa ielām, kur bija vislielākā satiksme. Kājas trīcēja, bet es vēlējos pārvarēt bailes. Tas man katru reizi likās milzīgs varoņdarbs. Laikam ejot, mocis kļuva arvien mazāks un mazāks, ielas - mazāk bīstamas, pati - drošāka un pārliecinātāka. Jāpiebilst, ka uz ielas man nebija īpaši liela pieredze arī autobraukšanā - bez Waze joprojām esmu burtiski pazudis cilvēks.

Attēlam ir ilustratīva nozīme / pexels.com

Ceļojums vienatnē

Tā kā pēc dabas esmu klaiņotāja, man bija nerealizēts sapnis (bet arī bailes) paceļot vienai pa pasauli, tāpēc izlēmu iet soli tālāk un apvienot abus - sēsties uz moča un braukt ceļojumā pa Eiropu viena. Pagājušā gada pavasarī sakravāju mantas, uzsēdos uz moča un sāku braukt. Par galapunktu biju nolikusi skaisto Horvātijas ceļu gar jūras krastu, bet, kad Polijā kāds motobraucējs jautāja, uz kurieni braucu, atbildēju: “Uz Horvātiju, bet varbūt... Grieķiju!”

Lai arī to teicu kā joku, tieši tā notika. Es tiešām aizbraucu no Rīgas līdz pašam tālākajam Grieķijas punktam. Ceļojuma laikā pievienojos diviem motociklistiem no Latvijas, kopā izbraukājām pusi Balkānu, kopā šķērsojām 12 valstis, deviņās no tām es biju pirmo reizi, nobraucu 8018 kilometru 19 dienās. Vēlējos aizbraukt uz Horvātiju, bet attapos Grieķijā.

Tad man beidzot dzīvē bija klikšķis un sajūta ­- ja es varu tā, tad es varu visu! Viss ir iespējams. Pasaule ir maza un apaļa, un pa to var pārvietoties tik patīkamā veidā. Visas sajūtas, smaržas, laikapstākļi ir daudz dzīvāki un eksaltētāki, braucot ar moci. Brīvības sajūta, ka vari piestāt jebkur, aizbraukt gandrīz jebkur, nošķirties no citiem un doties pa citu ceļu... Šī brauciena laikā es zaudēju lielu daļu savu baiļu, šaubu par šķietami neiespējamo un iespējamo. Ceļojuma laikā tika pieņemti lieli dzīves lēmumi, mans prāts bija brīvs un sirds - atvērta.

Pēc pāris mēnešiem sekoja ceļojums uz Itāliju, un nu jau ceļoju regulāri, arvien paplašinot savas robežas gan nobraukto kilometru, gan galamērķu ziņā. Pat nevaru iedomāties, kas notiks un kur nokļūšu tuvākajos gados, jo - apetīte rodas ēdot.

Pirmās sacensības

Atgriežoties no pirmā ceļojuma, pievērsos braukšanai trasē, jo vēlējos iet soli tālāk - attīstīt prasmes, iemācīties braukt ātrāk un tehniskāk. Sākumā tā bija 333 trase, bet nu jau arvien biežāk parādos Biķernieku un Auto24ring trasē Pērnavā. Pagājušās vasaras beigās man pat prātā neienāca, ka kādreiz varētu braukt ar supersport moci jeb baiku. Vajadzēja man tikai vienreiz uzsēsties, lai iemīlētos un pēc divām nedēļām nopirktu savu moci. Tagad cītīgi trenējos, audzēju ātrumu trasē un esmu pati sev vislielākais pārsteigums.

Pārsteigums arī tam, kur var aizvest dzīve, ja esi pievērusies savai kaislībai un klausi sirdsbalsij. Sirds ir kompass. Dažkārt šķiet absolūti neiespējami, bet fakts. Arī tas, ka nesen startēju savās pirmajās sacensībās Biķernieku trasē. Tas ir kārtējais neiespējamais notikums manā motodzīvē un izaugsmē.

Kad to daru, nespēju noticēt, ka tā ir īstenība. Dažkārt man šķiet, ka es sapņoju, un gribas sev iekniebt. Ir sajūta, ka esmu atradusi savu mūža aizraušanos, saprotu, ka tas nebūs tikai kārtējais dzīves posms. Man ir tāds raksturs, ka patīk celt latiņu arvien augstāk un augstāk, pārvarēt robežas, sacensties un ieiet azartā. Tas ir tāds kā sniega pikas efekts.

Mana dzīve ir pierādījums, ka vislabākās un neticamākās lietas nenāk no komforta zonām - no tām ir jāizkāpj ārā. Protams, ņemot vērā arī šī sporta bīstamību, esmu ārkārtīgi pateicīga kosmosam un Dievam, ka līdz šim viņi mani ir sargājuši un saudzējuši. Arī šis aspekts uz manu dzīvi liek paraudzīties ar lielāku bijību un absolūtu paļāvību augstākiem spēkiem, jo bieži vien staigāju pa naža asmeni. Lai arī visu šķietami kontrolēju, tomēr vienmēr pastāv dažādi riski, kurus nevaru ietekmēt, tikai - paļauties. Savukārt lauztā potīte gandrīz katru dienu man atgādina, kāpēc es sāku braukt ar moci, tāpat atgādina arī to, ka viss ir iespējams.

Varbūt šis stāsts ir par nepieķeršanos. Manuprāt, tā ir liela māksla - mīlēt no visas sirds savu dzīvi, cilvēkus, pasauli, bet nepieķerties ne vietām, ne lietām, ne cilvēkiem, ne arī savai dzīvei. Arī to man savā veidā māca mocis. Vienmēr pastāv risks visu zaudēt. Manuprāt, liela daļa cilvēku pa īstam nav dzīvojuši, jo nav spējuši pārvarēt savas bailes. Viss, ko es jebkad esmu vēlējusies, ir otrpus tām. Un tā ir brīvība.

Attēlam ir ilustratīva nozīme / pexels.com

Motobraukšana saliedē cilvēkus

Man patīk ceļot, un esmu atklājusi, ka klaiņot pa pasauli ar moci ir pats interesantākais ceļošanas veids, jo nekad nevar zināt, uz kurieni ceļi aizvedīs. Nekad nevar paredzēt, kur apstāsies un paliksi, kādus ceļus izbrauksi. Motobraukšana ir arī pats mobilākais pārvietošanās veids.

Tas ir arī azarts un izaicinājums - braucot trasē, soli pa solim uzlabot savas prasmes un droši audzēt ātrumu. Tas ir dzīvesveids, jo pārvietojies ar moci visur - gan uz darbu, gan ar draugiem vakaros un brīvdienās, gan trasē, gan ceļojot. Motobraukšana ir aizraujoša, tā izaicina, tai nav robežu. Moči ir tik daudz un dažādi, ka attīstības potenciāls ir neizsmeļams.

Motobraukšana saliedē un vieno cilvēkus. Šķiet, ka ar jebkuru, kas brauc ar moci, var atrast kopīgu valodu, saikne izveidojas vienā mirklī. Tikai tie, kas brauc ar moci, saprot, ko tas patiesībā nozīmē. Kopīgas sabraukāšanās, treniņi, pasākumi, ceļojumi. Ar laiku visi cilvēki apkārt ir saistīti ar močiem, viss ir par un ap tiem, pat filmas un grāmatas. Visa dzīve un laiks tiek pakārtota motobraukšanai. Gribas izbraukt ar visiem pasaules močiem un attīstīt sevi, traucoties gan ar ielas, gan sporta, gan meža, gan motokrosa motociklu.

Ko man iemācījis un māca mocis?

Būt pārliecinātākai par sevi un savām spējām, konfrontējot ar tik dažādām bailēm, ka jau vairs nespēju saskaitīt. Bailes no ātruma, bailes ceļot vienai, bailes braukt satiksmē, bailes braukt 333 trasē, bailes braukt Biķernieku trasē, bailes piedalīties motosacensībās... un galu galā - pārvarēt bailes no motocikla paša! Esmu sapratusi, ka viss, ko es jebkad esmu vēlējusies, atrodas otrpus bailēm. Tāpēc es mācos skatīties bailēm tieši acīs, tās konfrontēt un vēroju, kā notiek dažādi brīnumi manā dzīvē. Es slāni pa slānim kļūstu brīvāka un brīvāka - mocis dod man šo brīvību, un brīvība man ir ļaušanās nezināmajam. Iespēja mūžīgi augt un attīstīties, ieskatīties bailēm tieši acīs, ļauties un uzticēties Dievam un kosmosam, ļauties tai plūsmai un dzīvei, kur dvēsele sauc. Motocikls man māca, ka brīvība un laime nenāk viegli un par velti, bet abas var tikt iemantotas caur drosmi, pacietību un laiku. Māca, ka izaicinājumi noved pie elpu aizraujošiem mirkļiem un ka pats ceļojums ir mērķis.

Uzskatu, ka tieši bailes no nāves miljoniem cilvēku pasaulē neļauj izbaudīt dzīvi un pieredzēt savu augstāko potenciālu, bet - jo vairāk robežu tiek pārkāpts, jo piepildītāka tu kļūsti. Es nespēju apstāties tās pārkāpt. Jo tā, manuprāt, ir dzīves būtība. Turpināt pārkāpt savas robežas un izplesties - kā kosmosam.

Uzdrīkstēties vairāk arī citās dzīves jomās. Māca būt drosmīgai, izturīgai, pārliecinātai par sevi, māca mieru un vairāk riskēt. Tas, kā cilvēks brauc ar moci un kādu moci izvēlas, daudz ko liecina par viņa raksturu. Lai brauktu ātri un ilgi, prātam ir jābūt ļoti mierīgam. Adrenalīns, protams, ir, bet nedrīkst ļaut sev satrakoties.

Māca disciplīnu un koncentrēšanos, jo ar motociklu kļūdīties nedrīkst. Tā ir saruna ar savām spējām un moci katru mirkli, jo ir robežas un latiņas, kuras drīkst celt tikai pamazām. Māksla ir to darīt pārliecinoši un ar prātu. Tā ir tik bīstama nodarbošanās, ka par tās bīstamību bail pat domāt - tāpēc vairākums motobraucēju par to nedomā. Es, piemēram, mēģinu maksimāli nodrošināt gan sevi, gan moci ar ekipējumu, cik vien iespējams, attīstīt braukšanas spējas, pārējo atstājot likteņa ziņā. Es par to tik daudz nedomāju, bet mocis ik pa laikam atgādina, ka šī var būt arī mana pēdējā diena. Katrā ziņā tas liek man justies dzīvai un izbaudīt dienu par 200 procentiem. Jo, ja nu tiešām... tad man būs pārliecība, ka šī diena ir bijusi fantastiska un piepildīta. No otras puses - motobraukšana mani iedvesmo nodzīvot visilgāko dzīvi, atgriež pie dzīves garšas, jo gribas taču braukt ar moci vēl 100 gadu.

Māca nepadošanos. Mans motoskolas pasniedzējs Aldis mēdz teikt: “Nekad nepadodies, nekad!” Man motoskolā negāja viegli, nebija tā, ka uzreiz viss padevās. Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr iemanījos braukt satiksmē vai apstāties pie stop līnijas. Bet man tik ļoti patika braukt ar mocīti, ka iespītējos un nokārtoju tiesības - lai varētu traukties, kur acis rāda. Turklāt motoskolā biju ieguvusi reputāciju kā kāpšļu lauzēja, jo bieži nometu moci zemē un mācību laikā nolauzu kādus piecus kāpšļus. Kad dabūju tiesības, vienu tādu apzeltīju un uzdāvināju pasniedzējam Aldim. No lauztiem kāpšļiem līdz zvaigznēm!

Braukšana ar moci ir arī labākā terapija un koncentrēšanās praktizēšana. Tā nomierina, māca būt te un tagad. Motobraukšana ir prāta un ķermeņa konstanta disciplīna. Tā ir kā meditācija, tāpēc esmu pilnīgi droša, ka Dievs ir motobraucējs.

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!