1917. gada decembrī Krievijā pie varas nākušais boļševiku režīms nolēma izstāties no Pirmā pasaules kara, uzsākot separātas sarunas ar ienaidniekiem – Vāciju, Austroungāriju, Bulgāriju un Osmaņu impēriju. Miera līgums Brestļitovskas pilsētā tika noslēgts nākamā gada 3. martā, un Krievijai tas nozīmēja ļoti nozīmīgu teritoriju zaudēšanu, bet komunistu cerības uz strādnieku un zemnieku revolūciju Eiropā tā arī neattaisnojās.
Lai gan sākotnēji Pirmais pasaules karš Krievijā tika uztverts ar lielu entuziasmu, gadiem ritot, tas mazinājās. 1917. gadā pēc cara Nikolaja II gāšanas pie varas nākusī buržuāziskā valdība gan uzstāja uz karadarbības turpināšanu, ne bez pamata cerot, ka Antantes valstis galu galā gūs uzvaru un arī Krievijai no tās atlēks kāds labums. Taču pēc tam, kad novembrī varu Petrogradā pārņēma boļševiki, kuri aktīvi aģitēja par kara izbeigšanu, sanāca ne šis, ne tas - formāli Krievija bija karojusi uzvarētāju pusē, taču tās pāragrā izstāšanās no kara noveda pie tā, ka 1919. gadā parakstītajā Versaļas miera līgumā tās intereses netika ņemtas vērā un boļševiku valdība faktiski izrādījās zaudētāja.
Kopš šiem notikumiem pagājuši jau vairāk nekā 100 gadu, un joprojām nerimstas runas, ka 1917. gada 7. novembrī (pēc jaunā kalendāra) notikušā komunistu apvērsuma iniciators Vladimirs Uļjanovs (labāk zināms kā Ļeņins) bijis ķeizariskās Vācijas aģents. Vai tā ir taisnība vai nav, vēsturnieku domas dalās, taču nav apšaubāms fakts, ka vācieši prasmīgi izmantoja iespēju destabilizēt situāciju Krievijā - valstī, ar ko viņi karoja. Tas, ka Šveicē dzīvojošais Ļeņins bija apsēsts ar domu sarīkot Krievijā revolūciju un nodot varu "strādnieku un zemnieku rokās", nevienam nebija nekāds noslēpums. Lai to paveiktu, boļševikiem bija nepieciešams demoralizēt Krievijas armiju, panākt, lai ierindnieki vairs nepakļaujas virsnieku pavēlēm, un tieši ar šādu mērķi Ļeņins 1917. gada aprīlī devās uz Krieviju. Vācieši nekādus šķēršļus viņa ceļojumam nelika, lieliski saprotot - jo lielākas jukas šis noderīgais idiots izraisīs Krievijā, jo labāk Berlīnei.
Vāciešu aprēķins attaisnojās. Pēc tam, kad boļševiki sagrāba varu, viens no viņu pirmajiem lēmumiem bija tā sauktais Dekrēts par mieru, kas tika parakstīts 30. novembrī. Ļeņins, kurš uzskatīja, ka jaunajai sociālistiskajai valstij "imperiālistu karš" vairs nav saistošs, uz miera līguma noslēgšanu aicināja ne tikai ienaidniekus, bet arī sabiedrotos - Lielbritāniju un Franciju. Taču dzirdīgas ausis šis ierosinājums atrada vien Berlīnē - lai gan vāciešiem Austrumu frontē veicās itin labi, viņiem nebija iebildumu pret pauzi karadarbībā, kas ļautu atvilkt elpu un koncentrēt lielākus spēkus Rietumu frontē. 1917. gada 2. decembrī lielgabalu zalves Austrumu frontē apklusa, un pēc vairākiem sarunu raundiem Brestļitovskas pilsētā (toreiz tā atradās Polijas teritorijā, bet pašlaik Baltkrievijā un tiek saukta vienkārši par Brestu) 15. decembrī tika pasludināts oficiāls pamiers, bet 22. decembrī sākās sarunas par miera līgumu.
Jaunizveidotās Padomju Krievijas delegācijas vadīšana tika uzticēta par ārlietām atbildīgā Ļeva Trocka domubiedram Ādolfam Jofem. Viņa pirmās telegrammas priekšniecībai no Brestļitovskas bija ļoti optimistiskas, jo padomju pusei nez kādēļ bija radies iespaids, ka vācieši separāta miera noslēgšanā ir ieinteresēti pat vairāk par krieviem. Taču, kad no Berlīnes pienāca direktīvas par miera līguma nosacījumiem, Jofe un visa padomju delegācija izmisumā saķēra galvas - vācieši uzstāja uz savu kontroli pār Poliju un Baltiju, kā arī Somijas, Gruzijas un Ukrainas neatkarību un daļas Aizkaukāza pāriešanu Osmaņu impērijas kontrolē. Tas šķita par traku pat pašiem pārliecinātākajiem kara pretiniekiem Petrogradā.
Pie varas nākušo boļševiku rindās radās trīs frakcijas ar atšķirīgiem viedokļiem. Ļeņins uzstāja, ka miers ir jānoslēdz par katru cenu, Trockis aģitēja par to, lai demobilizētu Krievijas armiju un "nebūtu ne kara, ne miera", savukārt boļševiku radikāli kreisā spārna pārstāvji Nikolajs Buharins un Karls Radeks uzskatīja, ka nepieciešams vilkt laiku un sagaidīt brīdi, kad darbaļaudis sarīkos revolūciju Vācijā un tās satelītos. Gan Trocka, gan Buharina/Radeka plāni nozīmēja vilcināšanos ar miera līguma noslēgšanu, un šāds scenārijs nepavisam neapmierināja vāciešus. 1918. gada februāra vidū vācu armija atsāka ofensīvu Austrumu frontē, un jau pēc dažām nedēļām Padomju Krievija bija spiesta piekrist miera līguma nosacījumiem - vēl pazemojošākiem, nekā tie bija 1917. gada decembrī.
