Jauni antirekordi gan kaujas laukos, gan apokaliptisku scenāriju zīmēšanā — vēl nekad Krievijas zaudējumi nebija pārsnieguši 2000 kritušos un sakropļotos diennaktī, kas novedis atkal pie jaunas retorikas par kodolieročiem, jo krieviem kaut vai ar muti jākompensē milzīgais kritušo un ievainoto skaits, kā arī jāīsteno hibrīdoperācijas Baltijas jūrā pret mums un kaimiņiem.
Līdzšinējais krievu dzīvā spēka zaudējuma rekords tika sasniegts 12. novembrī vidū, kad mainījās vairāk nekā gadu stāvējušais rekords un tika sasniegts jauns — 1950 nāvīgi ievainotie, kritušie un tā sakropļotie, ka tie vairs ierindā neatgriezīsies. Tikai divas nedēļas, un vakar nākamais “sasniegums” — 2030 zaudēti cilvēki.
Uz Krievijas jau tā nenormālo zaudējumu fona to tālāks pieaugums atstājis ēnā faktu, ka pēdējā laikā ievērojami mainījusies tehnikas zaudējumu struktūra. Pirmajā kara gadā ukraiņi katru dienu likvidēja desmitiem Krievijas tanku, bet vēl kādu duci saņēma gūstā — gan sašautus un saremontējamus, gan ar izbeigušos degvielu, aizbēgušu apkalpi utt. Atsitot sākotnējo invāziju no trim pusēm un vēlāk ejot lielajā pretuzbrukumā, ukraiņi nodarbojās ar to, ko labi pieprot — tā ir manevrējoša karadarbība kustībā, kas nozīmē pretinieka pārsteigšanu, trenkāšanu un ņemšanu gūstā, vienlaikus sagrābjot ienaidnieka tehniku. Krievijas zaudējumi 2022. gadā vidēji veidoja ap desmit tūkstošiem cilvēku mēnesī, bet procentuāli vēl lielāki bija tehnikas zaudējumi.
Pienākot pirmajai pilnmēroga kara ziemai, tika gaidīta karadarbības nomierināšanās, bet notika pretējais: kaujas darbības intensificējās tik lielā mērā, ka Krievijas personālsastāva vidējie ikmēneša zaudējumi dubultojās. Iezīmējās savāda tendence: vidējie zaudējumi pieaug nevis katru gadu, bet gan ik pēc 10 mēnešiem — 2023. gada garumā, ukraiņiem ejot neveiksmīgajā vasaras pretuzbrukumā uz dienvidiem no Zaporižjas, krievi zaudēja jau divdesmit tūkstošus mēnesī, bet no rudens pat trīsdesmit tūkstošus mēnesī, jo tagad krievi bija atmetuši mēģinājumus vest kaut cik normālu karadarbību, tās vietā sūtot uzbrukumos savus drausmīgos “gaļas viļņus”.
Bet vēl 10 mēnešus vēlāk Krievijas zaudējumi pieauguši atkal — līdz 40 tūkstošiem mēnesī, jo Ukrainas armija atvērusi nākamo fronti, veicot pretuzbrukumu Kurskas apgabalā, uz ko Krievija atbild, kārtējo reizi intensificējot “gaļas viļņus” Donbasa frontē. Šie zaudējumi ir vēl jo nenormālāki, ja salīdzina ar padomju invāziju Afganistānā no 1979. gada Ziemassvētkiem līdz 1989. gada sākumam, kurā PSRS zaudēja ap 15 tūkstošiem kritušo un nāvīgi ievainoto — šobrīd tie būtu pāris nedēļu zaudējumi. Pēdējā mēneša laikā, šķiet, nevienu dienu krievu zaudējumi nav nokrituši zem tūkstoš cilvēkiem, lielākoties svārstoties ap pusotru tūkstoti.
Ar Ukrainas zaudējumiem ir mazāk pārskatāma situācija, jo prezidents nav mainījis savu nostāju — zaudējumi tiks paziņoti vienīgi pēc kara beigām. Žurnāls “The Economist” pieļauj, ka ukraiņu zaudējumi kopumā tagad varētu sasniegt nepilnus 100 tūkstošus kritušo, kam jāpieskaita smagi ievainotie, kas nevar atgriezties ierindā. Viens no avotiem ir tīmekļa vietne “UAlosses”, kas aprēķina Ukrainas zaudējumus, balstoties atklātos avotos — soctīklos, nekrologos un bēru paziņojumos. Saskaņā ar šādi atrodamiem datiem, krituši vismaz 60 435 Ukrainas karavīri.
Ja pilnmēroga kara sākumā ukraiņi trieca nost krievu helikopterus un lidmašīnas katru dienu pa vairākiem gabaliem, tad tagad Krievijas lidaparāta notriekšana ir retums — kopskaits ilgāku laiku apstājies pie 369 lidmašīnām un 327 helikopteriem. Vidējais krievu zaudēto tanku skaits tagad ir vairs tikai ap pieciem līdz 10 tankiem diennaktī, toties pieaug sašauto bruņutransportieru, kravas mašīnu un džipu skaits — tā kā tanku paliek mazāk, krievi spiesti braukt tuvāk “nulltajai” līnijai ar bruņām neaizsargātu transportu, kas noved pie biežākas krišanas par upuri ukraiņu droniem. Kopumā Krievija patlaban zaudējusi līdz 9500 tankiem, bet jau vairāk nekā 19 tūkstošus bruņutransportieru, 30 tūkstošus smago automašīnu un džipu, 22 tūkstošus artilērijas sistēmu (sākot no tradicionālās, velkamās artilērijas un beidzot ar pašgājējhaubicēm vai reaktīvo artilēriju).
Nesenās fotogrāfijas no kosmosa, kas parādīja tukšas rindas Krievijas tanku un bruņutransportieru uzglabāšanas laukumos vietās, kur vēl pagājušogad stāvēja tanku simti, kārtējo reizi apliecināja: rūpnīcas nespēj pieražot jaunus tankus, tātad jāvelk ārā iekonservētie un jāsaremontē. Taču galvenais novērojums no Krievijas rīcības ir tāds, ka krievi cenšas pastiprināt dronu ražošanu un apiet sankcijas, lai turpinātu raķešu izstrādi (turklāt augošie gaisa uzlidojumu skaitļi rāda, ka viņiem tas kaut kādā mērā arī izdodas), bet necenšas palielināt smago tanku un bruņutransportieru izlaidi. Kā pierādīja jau 2020. gada karš starp Azerbaidžānu un Armēniju par Kalnu Karabahas nākotni, smagā tehnika nav noslēpjama no lielajiem “Bayraktar” bezpilotniekiem augstu gaisā, bet pašreizējais karš tālāk parādījis, ka arī mazs FPV drons var likvidēt bruņutransportieri, ja operators zina, kur pareizi trāpīt.
Iznākumā pašreizējā dinamika rāda, ka Krievija pieremontē un nolieto savas vecās bruņutehnikas rezerves, kamēr tādas vēl stāv no Aukstā kara laikiem, taču jaunas necenšas izveidot. Tanki ir pārāk smagi un neveikli, lai varētu izvairīties no droniem, kuri savukārt piedzīvo tik fantastisku attīstības tempu kā varbūt vienīgi savulaik aviācija Pirmā pasaules kara gados. Tanks pret dronu — tāda cīņa drīz izskatīsies tikpat anahroniska kā, piemēram, kavalērists zirga mugurā pret helikopteru.
Tas nozīmē, ka Latvija dara pareizi, nekad savā vēsturē necenzdamies sagādāt smagos tankus. Pirmkārt, tie mūsu salīdzinoši mežainajai un purvainajai valstij tāpat nav ļoti piemēroti. Bet svarīgākais secinājums — Ukrainas stepēs, kur ātriem tanku grupu izrāvieniem būtu ideāli apstākļi uzbrukumam, droni tagad sagādā drošu nāvi tankam un tā apkalpei, jo stepē nav atrodams nekāds aizsegs. Šķūnīša vai siltumnīcas uzbūvēšana pa virsu tanka tornim nozīmē tikai to, ka ukraiņi pazaudēs vairākus dronus tāda iznīcināšanai, letālo iznākumu attālinot, bet ne novēršot. Latvija to redz, tāpēc attīsta daudz manevrētspējīgāku un ātrāku bruņumašīnu “Patria” ražošanu Valmierā.
Pēc Ziemeļkorejas iesaistīšanās karā Krievijas pusē joprojām saglabājas tipiskā “kara migla” attiecībā uz Ziemeļkorejas kareivju iesaisti kaujas darbībās. Vispārējs priekšstats ir tāds, ka Ziemeļkorejas vadonim esot tiesības nosūtīt savus kareivjus uz Krievijas Federācijas teritoriju, ja viņi tā vienojas, bet nedrīkst nosūtīt uz Ukrainas teritoriju. Uz to Kremlis licis noprast, ka uzskata Krimu un četrus Ukrainas reģionus par ierakstītiem savā konstitūcijā, tāpēc varot izmantot ziemeļkorejiešus, piemēram, Zaporižjas apgabalā. Paradokss ir tāds, ka Ziemeļkorejas armijas vienību ieiešana Donbasā un šaušana pa ukraiņiem varētu konstituēt kara aktu — tādā gadījumā karastāvoklī būtu Ziemeļkoreja un Ukraina, atrodoties planētas pretējās pusēs, turklāt situācijā, kurā Krievija tā arī nav oficiāli pieteikusi karu Ukrainai, joprojām runājot par “speciālo militāro operāciju”. Šķiet, iepriekšējo reizi kaut ko līdzīgu varējām saskatīt Folklendu kara laikā starp Argentīnu un Apvienoto Karalisti.
Ziemeļkorejas iesaiste krievu armijas apgādē ne tikai ar 155 mm artilērijas munīciju, bet nupat jau arī ar dzīvo spēku, kam jāpieskaita Krievijas līgtie algotņi Āzijā un Āfrikā, likuši Valērijam Zalužnijam izteikt komentārus par to, ka faktiski situācijas attīstībā ir saskatāmas trešā pasaules kara pazīmes. Viņš to sacījis mazāk kā Ukrainas vēstnieks Londonā, vairāk kā bijušais bruņoto spēku komandieris, jo var saskatīt loģiku tādā slēdzienā — Rietumi apgādā Ukrainu, Ziemeļkoreja apgādā Krieviju, abas puses līgst brīvprātīgos no praktiski jebkuras valsts, ja vien militārie profesionāļi paši paraksta kontraktus, un konflikta intensitāte tikai pieaug. Pašreizējam konfliktam tādā ziņā jau var saskatīt pasaules kara pazīmes.
Situācijai frontē pasliktinoties, Krievija vairākkārt atkārtojusi kodoldraudus, ieviešot izmaiņas arī savā kodoldoktrīnā. Tos savukārt samazināja neveiksmīgi raķešu izmēģinājumi Pļeseckas kodolbāzē, kad “Sarmat” raķete eksplodēja pazemes bunkurā, iznīcinot trešdaļu no poligona. Ārzemēs tas radīja šaubas par to, vai krieviem maz ir darba kārtībā esošas tehnoloģijas, kas varētu nogādāt atombumbas līdz mērķim — un vai paši kodollādiņi maz ir spējīgi eksplodēt, ja reiz kodolizmēģinājumi kopš Aukstā kara beigām Krievijā nav notikuši (panākt ķēdes reakciju, lai notiktu atomsprādziens, ir tehnoloģiski ārkārtīgi grūti). Redzot pasaules šaubas, krievi 21. novembrī veica triecienu Dņipro pilsētai ar jauna veida starpkontinentālo ballistisko raķeti, kuru sākumā identificēja kā pēdējos padsmit gadus lēnas izstrādes stadijā bijušo PC-20 “Rubezh”, bet kuru Kremlis pēc tam nosauca par “Oreshnik”, kas būtu tās pašas raķetes nākamā iterācija. Tā izskanēja kā atbilde uz ziņām, ka briti atļāvuši ukraiņiem laist savas “Storm Shadow” raķetes pa mērķiem visas Krievijas teritorijā, ne tikai krievu militārajiem objektiem okupētajās teritorijās.
Neatkarīgi no tā, vai Kremlis šobrīd pieturas pie tās konkrētās spiediena izdarīšanas taktikas, ko ārzemēs parasti raksturo kā “eskalēt, lai pēc tam deeskalētu”, šomēnes kara likmes paaugstinājušās kā vēl nekad triju gadu laikā. Abpusējiem raķešu triecieniem vēl nebijušos mērogos jāpieskaita Krievijas jaunās hibrīdoperācijas Baltijas jūrā ar trešo valstu kuģu izmantošanu zemūdens kabeļu pārraušanai un draudi pārdefinēt jūras robežas Somu līcī un ap Kaļiņingradas apgabalu.
