Pirms desmit gadiem šķita, ka pasaules kodolenerģijas nozare piedzīvo neatgriezenisku lejupslīdi. Tagad vairākas valstis, tostarp Apvienotā Karaliste, būvē jaunas atomelektrostacijas, ziņo Lielbritānijā bāzētais medijs "bbc.com". Ja pašreizējās tendences vēsta par jaunu kodolēru, ir kāda veca problēma – ko darīt ar uzkrātajiem radioaktīvajiem atkritumiem, no kuriem daži paliks bīstami simtiem tūkstošu gadu.
Bažas par drošību, izmaksām un to, ko darīt ar radioaktīvajiem atkritumiem, bija sagrāvušas entuziasmu par tehnoloģiju, kas reiz tika uzskatīta par revolucionāru lētas enerģijas avotu. Tomēr tagad plaši tiek runāts par kodolenerģijas atdzimšanu, ko veicina tehnoloģiju giganti "Microsoft", "Google" un "Amazon", kas visi paziņojuši par investīcijām šajā nozarē, kā arī par pieaugošo spiedienu uz turīgajām valstīm, lai ierobežotu to oglekļa emisijas.
Kad pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados pirmo reizi tika attīstīta komerciālā kodolenerģija, valstu valdības vilināja tās šķietami neierobežotais potenciāls. Kodolreaktori varētu izmantot un kontrolēt to pašu spēku, ko atbrīvo atombumbas, tikai šoreiz, lai nodrošinātu ar elektrību miljoniem māju. Ar vienu kilogramu urāna, kas dod aptuveni 20 000 reižu vairāk enerģijas nekā kilograms ogļu, šķita, ka tā ir nākotne.
Taču šīs tehnoloģijas attīstību ietekmēja arī sabiedrības bailes, un bailes izraisīja Černobiļas atomelektrostacijas katastrofa Ukrainā, kas 1986. gada sākumā izplatīja radioaktīvo piesārņojumu visā Eiropā. Tas veicināja plašu sabiedrības un politisko opozīciju un palēnināja kodolenerģijas nozares izaugsmi.
Vēl viens negadījums Fukušimas atomelektrostacijā Japānā 2011. gadā no jauna aktivizēja bažas par kodoldrošību. Japāna pati tūlīt pēc tam slēdza visus savus reaktorus, un kopš tā laika tikai 12 reaktori ir atsākuši darbību.
Vācija nolēma pilnībā atteikties no kodolenerģijas. Citas valstis samazināja plānus ieguldīt jaunās elektrostacijās vai pagarināt novecojošo iekārtu kalpošanas laiku.
Saskaņā ar Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras datiem, laika posmā no 2011. līdz 2020. gadam tas noveda pie 48 GW enerģijas ražošanas zaudēšanas. Bet kodolenerģijas attīstība neapstājās. “Bbc.com” skaidro, ka, piemēram, Ķīnā 2011. gadā bija 13 kodolreaktori. Tagad ir 55, un vēl 23 tiek būvēti. Ķīnā, cenšoties apmierināt strauji augošo elektroenerģijas pieprasījumu, kodolenerģijai bija un joprojām ir būtiska nozīme.
Arī citās valstīs tagad atkal pieaug interese par šo nozari. Daļēji tas ir tāpēc, ka attīstītās valstis meklē veidus, kā apmierināt enerģijas pieprasījumu, vienlaikus cenšoties sasniegt emisiju samazināšanas mērķus.
Tā kā tiek prognozēts, ka 2024. gads būs vissiltākais reģistrētais gads, spiediens samazināt oglekļa emisijas pieaug. Viens no faktoriem ir bijis arī atkārtots uzsvars uz enerģētisko drošību pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā.
Piemēram, Dienvidkoreja nesen atcēla plānus nākamajās četrās desmitgadēs pakāpeniski atteikties no sava lielā atomelektrostaciju skaita un tā vietā būvēs vairāk. Francijā kodolenerģija nodrošina 70% no tās elektroenerģijas, un tā vēlas uzbūvēt līdz astoņiem jauniem reaktoriem.
Turklāt pagājušajā nedēļā ASV valdība Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Klimata pārmaiņu konferencē, kas notika Azerbaidžānā, atkārtoti apstiprināja, ka tā līdz 2050. gadam plāno trīskāršot kodolenerģijas ražošanu. Baltais nams sākotnēji to bija solījis darīt jau pagājušā gada konferencē.
Kopumā 31 valsts ir piekritusi mēģināt trīskāršot kodolenerģijas izmantošanu līdz 2050. gadam, tostarp Apvienotā Karaliste, Francija un Japāna. ASV un Apvienotā Karaliste paziņoja, ka sadarbosies, lai paātrinātu jaunu kodolenerģijas tehnoloģiju izstrādi.
Tas notika pēc tam, kad pagājušā gada ANO konferences galīgajā paziņojumā jeb "inventarizācijā" tika panākta vienošanās, ka kodolenerģijai ir jābūt vienai no nulles vai zemu emisiju tehnoloģijām, kas ir jāpaātrina, lai palīdzētu cīnīties pret klimata pārmaiņām.
Kā norāda “bbc.com”, nepieciešamība pēc kodolenerģijas nenāk tikai no valdībām. Tehnoloģiju giganti cenšas izstrādāt arvien vairāk lietojumprogrammu, kas izmanto mākslīgo intelektu (MI). Tomēr MI paļaujas uz datiem, un datu centriem ir vajadzīga pastāvīga, uzticama elektroenerģija. Saskaņā ar "Barcklays Research" datiem, datu centri šobrīd veido 3,5% no elektroenerģijas patēriņa ASV, bet līdz desmitgades beigām šis skaitlis varētu pieaugt līdz vairāk nekā 9%.
Septembrī "Microsoft" parakstīja 20 gadu vienošanos par enerģijas pirkšanu no "Constellation Energy", kas novedīs pie bēdīgi slavenās Trīs jūdžu salas elektrostacijas atvēršanas Pensilvānijā - vietā, kur notika smagākā kodolavārija ASV vēsturē, kur reaktors cieta daļēju sabrukumu 1979. gadā. Neskatoties uz sabojāto publisko tēlu, vēl viens reaktors rūpnīcā turpināja ražot elektroenerģiju līdz 2019. gadam.
"Constellation" izpilddirektors Džo Domingess darījumu par kodolenerģijas ražošanas atsākšanu raksturoja kā "spēcīgu simbolu kodolenerģijas kā tīra un uzticama enerģijas resursa atdzimšanai".
Citi tehnoloģiju giganti ir izvēlējušies citu pieeju. "Google" plāno iegādāties enerģiju, kas ražota no nedaudziem tā sauktajiem mazajiem modulārajiem reaktoriem jeb SMR — topošai tehnoloģijai, kuras mērķis ir padarīt kodolenerģiju vieglāk un lētāk izmantojamu. Arī "Amazon" atbalsta SMR izstrādi un būvniecību.
Šīs tehnoloģijas pašas par sevi tiek popularizētas daļēji kā risinājums vienam no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko šodien saskaras kodolenerģija. Rietumu valstīs jaunas elektrostacijas ir jābūvē atbilstoši mūsdienu drošības standartiem. Tas, kas saistīts ar to milzīgo mērogu, padara šos projektus pārmērīgi dārgus un sarežģītus būvniecībai.
"Hinkley Point C" ir labs piemērs. Lielbritānijas pirmā jaunā atomelektrostacija kopš 1990. gadu vidus tiek būvēta uz attālas krasta līnijas Anglijas dienvidrietumos. Tā ir paredzēta kā pirmā no jauno iekārtu kodolenerģijas stacijām, kas aizstās valsts novecojošos reaktorus. Taču projekts par aptuveni pieciem gadiem atpaliek no grafika, un tas izmaksās par deviņiem miljardiem sterliņu mārciņu (11,5 miljardiem ASV dolāru) vairāk nekā plānots.
Un tas nav viens atsevišķs gadījums. ASV jaunākie reaktori "Plant Vogtle" Džordžijā tika atvērti septiņus gadus vēlāk un izmaksāja vairāk nekā 35 miljardus ASV dolāru - vairāk nekā divas reizes vairāk nekā to sākotnējais budžets.
SMR ir paredzēti, lai atrisinātu šo problēmu. Tie būs mazāki nekā tradicionālie reaktori, izmantojot standartizētas detaļas, kuras var ātri samontēt vietās, kur nepieciešama jauda. Bet, lai gan pasaulē tiek izstrādāti aptuveni 80 dažādi modeļi, saskaņā ar Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras datiem, šī koncepcija vēl nav pierādīta komerciāli.
Viedokļi par kodolenerģiju joprojām ir ļoti polarizēti. Kā norāda “bbc.com”, atbalstītāji apgalvo, ka tehnoloģija ir neaizstājama, lai sasniegtu klimata mērķus. Starp tiem ir Rods Adams, kura fonds "Nucleation Capital" veicina ieguldījumus kodoltehnoloģijās.
"Kodola skaldīšanai ir septiņu desmitgažu vēsture, kas liecina, ka tas ir viens no drošākajiem pieejamajiem enerģijas avotiem," viņš skaidro. "Tas ir izturīgs, uzticams enerģijas avots ar zemām pašreizējām izmaksām, bet kapitāla izmaksas rietumvalstīs ir bijušas pārāk augstas," sacīja R. Adams.
Oponenti gan uzstāj, ka kodolenerģija nav risinājums. Pēc Britu Kolumbijas universitātes profesora M. V. Ramana domām, ir "muļķīgi uzskatīt kodolenerģiju par tīru". Viņš saka, ka tas ir "viens no dārgākajiem elektroenerģijas ražošanas veidiem. Ieguldījumi lētākos zema oglekļa satura enerģijas avotos nodrošinās lielāku emisiju samazinājumu par dolāru".
Ja pašreizējās tendences vēsta par jaunu kodolēru, viena veca problēma paliek. Pēc 70 atomenerģijas gadiem joprojām pastāv domstarpības par to, ko darīt ar uzkrātajiem radioaktīvajiem atkritumiem, no kuriem daži paliks bīstami simtiem tūkstošu gadu.
Atbilde, ko meklē daudzas valdības, ir ģeoloģiskā apglabāšana - atkritumu aprakšana noslēgtos tuneļos dziļi pazemē. Bet tikai viena valsts, Somija, faktiski ir uzbūvējusi šādu iekārtu, kamēr vides aizstāvji un pret kodolenerģiju vērstās kampaņas dalībnieki apgalvo, ka šāda atkritumu izgāšana un izlaišana no redzesloka un prāta ir pārāk riskanta. Šīs neskaidrības atrisināšana var būt galvenais faktors, kas nosaka, vai tiešām būs jauns kodolenerģijas laikmets.
