Putins grib iznīcināt krievu tautu

SPILGTI UN SALASĀMI Eduarda Bagirova domugraudi, kuriem nopietnību piešķir šo vārdu autora darbošanās Krievijas propagandā un droši vien vēl citos varas atzaros © Neatkarīgā

Ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzticības personas apliecību apveltītā Eduarda Bagirova pēkšņā nāve izgaismo Putinu kā rusofobu, kuram karš Ukrainā kalpo krievu un Krievijas iznīcināšanai atbilstoši Bagirova novēlējumiem.

Eduards Ismaila dēls Bagirovs ir devies kosmosā vai vēl tālāk Kosmonautikas dienā, kāda pēc padomju tradīcijām tiek atzīmēta 12. aprīlī. Dzimis viņš 1975. gada 25. oktobrī. Tātad miris 48 gadu vecumā, kas pēc Krievijas dzīves ilguma standartiem vēl liek uzdot jautājumus, kas tad ar viņu noticis. Pagaidām atbilde tāda, ka 1. aprīlī nonācis slimnīcā ar iekšēju asiņošanu, drīz vien zaudējis samaņu un pēc tam arī dzīvību. Asiņošanas iemesli nav izklāstīti. Varbūt viņš piekauts, varbūt saindēts. Varbūt nogalināts, varbūt pats sev kaitējis, varbūt cietis no pilnīgi nejaušu apstākļu sakritības. Nāves cēloņu medicīniskās ekspertīze tādos gadījumos var vilkties mēnešiem. Ja šāda ekspertīze vispār tiek veikta, tad tās rezultāti parādīsies tad, kad viņš jau būs aizmirsts pietiekami, lai sabiedrības interese netiktu cauri personas datu aizsardzības normām, kādas izziņotas arī Krievijā.

Elektroniskās pēdas noslēpt nav iespējams

Savu datu paslēpšanas iespējas E. Bagirovs ir jau izmantojis pats savas dzīves laikā. 2016. gadā viņš panācis, lai viņš tiek “aizmirsts". Proti, lai Krievijas saziņas sistēma “Jandeks” izdzēš viņa publikācijas. Par šo faktu viņš izteicies ar juceklīgu vārdu virkni, ka negribot uzņemties atbildību par to, ko viņa vārdā internetā publicējuši kaut kādi ļauni cilvēki. Paskaidrojuma oriģināls grūti uztverams arī tāpēc, ka katrs otrais vārds tajā lamuvārds, - kā jau vispār E. Bagirova tekstos, līdz kuru atšķaidītiem pārstāstījumiem tālāk nonāksim.

Daudzi E. Bagirova izteicieni tomēr ir saglabājušies un pieejami internetā vispār un arī tajā krievvalodīgā interneta sadaļā, ko Latvijas varas iestādes nav atslēgušas ar cēlu mērķi ierobežot Krievijas kara propagandu. Diemžēl tādā veidā pazaudēts arī daudz kas tāds, kas Krieviju kompromitē.

E. Bagirova elektroniskās pēdas parādījušas drīz pēc 2000. gada. Popularitātes mērķi viņš tiešām ir sasniedzis. Viņa teicieni izklīduši pa tādu citātu un komentāru apjomu, no kura tos izķeksēt un izdzēst vairs nebija iespējams. Tie saglabājušies atsauksmēs uz šo teicienu paradīšanos, pēc tam apkopoti 2012. gadā ar izbrīnu, ka tādā veidā iespējams tikt pie Krievijas valsts prezidenta kandidāta uzticības personas statusa, un vēlreiz pārlūkoti tieši tagad viņa nāves dēļ.

Arhīvs

E. Bagirovs pats ir sēdējis cietumos vairākas reizes. Arī šāda pazīme šim E. Bagirovam sakrīt ar pavisam citu Eduardu Bagirovu. Abi viņi plaši pamanāmi un viņus mēdz sajaukt. Tāpēc šajā gadījumā “'īstais” E. Bagirovs jāatšķir no 1968. gadā Azerbaidžānā dzimušā Eduarda Bagirova, kurš Sadiha dēls, tagad advokāts un sabiedrisks darbinieks Ukrainā (attēlā).

Kas mums jāzina par procedūrām Krievijā

Latvijas auditorijai jāpaskaidro, ko Krievijā saprot ar prezidenta kandidāta uzticības personām. Likumā par viņiem ierakstīts lepni, ka viņi drīkst uzstāties prezidenta kandidāta vārdā. Jā, ar to viņi tiek izcelti starp daudziem citiem aģitatoriem, taču viņus nevar nosaukt par kandidāta priekšvēlēšanu kampaņas veidotājiem un nekādā ziņā nevajag iedomāties, ka kandidāts viņus personīgi pazītu. Viņu skaits izsakāms simtos atbilstoši tam, kādi Krievijai plašumi. E. Bagirovam izsniegtās prezidenta kandidāta uzticības personas apliecības attēls rāda, ka tā izsniegta 2012. gada 6. februārī ar derīgumu līdz 17. martam.

Arhīvs

Pēc tam viņš saņēmis arī prezidenta pateicību par uzticības personas pienākumu pildīšanu. Te darīšana ar birokrātiskām procedūrām, nevis ar politiku.

V. Putina 2012. gada priekšvēlēšanu kampaņā ietilpa tikšanās ar viņa uzticības personām. V. Bagirovs tajā tika pie vārda ar jautājumu jeb apgalvojumu, ka tiesas pārāk bieži nepiespriežot noziedzniekiem reālus cietumsodus. V. Putins atbildēja ar nu jau simtiem gadu deldētu frāzi, ka galvenā taču esot soda nenovēršamība, nevis bardzība.

Padomju tautu taisīja no mutantiem

Šeit jātgriežas pie E. Bagirova dzimšanas. Tā notikusi padomju laikā, azerbaidžāņa un krievietes ģimenē Mari pilsētā Karakuma tuksnesī Turkmēnijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Tādā veidā politiski pasludinātā, militāri stiprā un ekonomiski bagātā Padomija veidoja to, kā tai nebija. Tai taču nebija atbilstošas tautas, kurai vēl tikai vajadzēja rasties un kuras rašanās jau bija pasludināta par faktu, norādot uz tādiem kā šis Eduards. Bija paredzēts, ka tādi kā viņš vissīkstāk turēsies pie krievu valodas ar visu Puškinu, jo praktiski neiespējami ir vienā cilvēkā iebāzt viņa tēva tautību, mātes tautību un vēl citas tautības, ar kurām bija jāsadzīvo daudznacionālajā un pēc tautību pazīmes administratatīvi sadalītajā Padomijā. Tieši šādiem cilvēkiem no sadzīves un pat no izdzīvošanas viedokļa bija visvairāk vajadzīga krievu valoda, krievu ikdienas paradumi u.tml. pazīmes, kam bija jābūt vienādi derīgām visā Padomijas teritorijā. Bija nodomāts no viņiem izveidot krieviem ļoti, ļoti, ļoti līdzīgu - praktiski no krieviem neatšķiramu padomju tautu.

Tomēr šis ģenētiskais eksperiments izrādījās neveiksmīgs. No tautību sajaukšanas tiešām radās jauktenis! Par E. Bagirovu jau sen ir uzdots jautājums, kā gan šis cilvēks spējis apvienot krievu un Krievijas nīšanu ar šī naida izteikšanu viskrieviskākajā krievu valodas, t.i., “mātesvārdu” slānī.

Bijis cietumos un citās augstskolās

Padomijas eksperimenta neveiksmes atklāšanās sakrita ar brīdi, kad E. Bagirovs sasniedza pilngadību un tātad arī karaklausības vecumu. Ticis iesaukts Turkmenistānas armijā, no kuras dezertējis un nonācis Krievijā. 1994. gadā Maskavā notiesāts par zagšanu uz dažiem gadiem cietumā. Tāda dzīves pieredze ļāvusi viņam uzsākt uzņēmējdarbību un 2001. gadā drusku pastudēt jurisprudenci kādā Maskavas augstskolā. Ar to, savukārt, pieticis literārās darbības uzsākšanai. 2002. gadā viņš izveidojis un tālāk vadījis literatūras portālu. 2007. gadā laidis klajā bestselleru “Viesstrādnieks” (Гастарбайтер), kurā lielā mērā atklājis savus piedzīvojumus. Sekojuši romāni “Mīlnieki” un “Ideālists”, kurā kā svarīgs sižeta elements iepīts Ukrainas 2004. gada maidans jeb “oranžā revolūcija". 2010. gadā sācis rakstīt kinoscenārijus, pēc kuriem dažas filmas uzņemtas un atzītas par veiksmīgām.

2011. gadā pārgājis no maidana aprakstīšanas uz piedalīšanos līdzīgā pasākumā Moldovā, par ko tur ielikts cietumā. Ar Krievijas pūlēm aizstāvēt savu pilsoni no cietuma izdabūts formāli tikai uz izmeklēšans laiku, ko izmantojis aizbēgšanai caur Ukrainu uz Krieviju. Moldovā skaitās neklātienē notiesāts. Ar šādu nopelnu bagāžu izpelnījies V. Putina uzticības personas godu kaut uz mazu brītiņu. 2018. gadā šis gods viņam vairs nepienācās, jo viņš bija sācis veidot pats savu politisko karjeru no pozīcijām, par kurām grūti pateikt ko vairāk, ka tās bija radikālas.

E. Bagirova firmas zīme bija ne vien vārdi, kādus citi lietot kautrējas, bet arī regulāra izkaušanās ar viņam vairāk vai mazāk līdzīgiem publicistikas un politikas personāžiem. Attēlā redzams, kā E. Bagirovu reiz sagrābis par Krievijas neonacistu vadoni dēvētais, galu galā cietumā nogalinātais Maksims Marcinkevičs (ar iesauku Tesaks, 1984-2020).

Arhīvs

Spilgti raksturo Krieviju un Pēterburgu

Kā atsauksme uz E. Bagirovam izrādīto prezidenta kandidāta uzticību 2012. gada 9. februārī parādījusies publikācija “Putina uzticības persona Pēterburgā: “Loppilsēta! Uztaisīt tai vēl vienu blokādi!” Un vēl: “Pašrocīgi sadedzināšu. Dzīvus.””

Mazliet plašākā izklāstā E. Bagirova uzskatus par Pēterburgu latviešu valodā varētu kaut cik līdzīgi oriģinālam atveidot šādi: “Ak, cik dziļa, apskretusi, briesmīga, nabadzīga province ir šis nolādētais Pīters. Negribas ne dienas kulstīties šajā iz[ppp] caurumā! [ppp], virsū tam neskatos. Pat tad, kad te esmu. Negribu tērēt naudu šajā sasmakušajā pakaļā, rīt šejienes sūdēdienu un elpot piedūmoto, ar miljoniem pūstošu līķu izgarojumiem piesātināto sūdgaisu.”

Šie E. Bagirova vārdi neliecina par viņa īpašo attieksmi pret V. Putina dzīvē lielu lomu spēlējušo Pēterburgu, bet ir tikai konkretizācija un lokalizācija viņa uzskatiem par Krieviju: “Kopš vien dzīvoju, apzinos Krieviju kā izlaidīgi piedzērušos, miesās izplūdušu un pupus nenomazgājuši bābu. Kopš Rjurika laikiem visi [ppp] nodzērušies. Vai dieviņš vainīgs, ka tu esi draņķa [ppp]? Un Putins vainīgs, ka tu esi nekam nederīgs gremoklis par divsimt dolāriem mēnesī? Vai Navaļņijs vainīgs, ka tava sieva - ar lētu kosmētiku sasmērēta lelle? Vai varbūt es vainīgs, ka tavs tēvs visu dzīvi dzēra, piecdesmit gados kļuva par invalīdu un vispār atdeva galus, un tevi uztaisīja tādu, kāds tu esi - sūdu rijējs, bezatbildīgs, nekur nederīgs idiots, kam par pašapmierināšanās fetišu palicis tikai krieva nosaukums, kura dēļ tu prasi pret sevi kaut cik cieņas?”

Šeit, tātad, iepīts arī tagad par nopietnāko V. Putina pretinieku un tāpēc ne vien cietumā, bet tieši šajās dienās atkal cietuma karcerī ieliktais Aleksejs Navaļnijs (1976). Savukārt ap to laiku, kad E. Bagirova izteicieni parādījās A. Navaļnijs rakstīja par E. Bagirovu sūdzības valsts iestādēm, ka nedrīkst izteikties par krieviem tā, tā atļaujas E. Bagirovs.

E. Bagirova izteicieni tiešām aizdomīgi un autors ir mēģinājis atkratīties no atbildības par tiem ar norādi, ka tie taču esot citāti no viņa romāniem, kuros darbojas arī slikti cilvēki, kas saka sliktus vārdus. E. Bagirova nelabvēļi, toties, atrakuši, ka viņa romānu varoņu mutēs salikti tie paši teicieni, kādus E. Bagirovs bija laidis klajā savā literārajā portālā jau pirms romāniem.

Krievija dod iespējas cittautiešiem

Ar 2012. gada 10. februāri datēta nākamā atsauksme uz E. Bagirova kļūšanu par prezidenta kandidāta uzticības personu: “Putina uzticības persona: “Jums nāksies balsot par Osamu bin Ladenu.””

Tātad atkal citā veidā E. Bagirovs izpaudies politiski greizi un nepareizi, bet pirms tam viņam vēl citi grēki un pārkāpumi, kuru uzskaitījums Maskavas milicijas/policijas datu bāzē 2012. gadā bijis 20 lappušu apjomā. Viņš esot vadījis automašīnas gan bez tiesībām, gan dzērumā, izraisījis autoavārijas un atsēdējis administratīvos arestus; esot manīts šādās un tādās narkodīleru aprindās u.tml.

Ja ar tādu biogrāfiju var dabūt vispirms Krievijas pilsonību un pēc tam Krievijas (bijušā un nākošā) prezidenta uzticību, tad praktiski neizbēgams secinājums, ka viņš sadarbojies ar valsts drošības iestādēm (par ko Latvijā joprojām nāk prātā gadījums ar Staņislavu Rogaļevu). Tā vai savādāk, E. Bagirova spējas bija pamanāmi virs vidusmēra, kāds Krievijā tiek mērīts pēc krieviem. Tādā nozīmē viņš ar savu dzīvi apliecināja un attaisnoja savus vārdus par krieviem, kuri nespējot to un nevarot šito. Viņa nāve, toties, pieliek viņa vārdiem jautājuma zīmi.

E. Bagirova rosīšanās interesanta arī ar to, ka vismaz pēdējā laikā pusazerbaidžānis sagrupējies ar pseidoarmēnieti Margaritu Simonjanu (1980), kas kļuva viņam par pēdējo darba devēju un pirmā nekrologa autori: “Ediks Bagirovs tiešām ir miris. Negribējām informēt, kamēr ģimene tādā šokā, bet ko tad nu tu noslēpsi. Neticami, protams. Talantīgs, pārdrošs, pat nerātns, īsts vīrietis, dzīvi mīlošs pat pārlieku, kā tagad izrādījies, izgulies, draugs, vismaz tagad. Mēs zinām, ko šodien pārlasīt un kādus piedzīvojumus atcerēties.”

Viņa, kā zināms, ir Krievijas galvenā propagandiste - galvenā redaktore vienlaicīgi valsts televīzijas kanālam RT, starptautiskajai informācijas aģentūrai “Rossija Segodna” un informācijas aģentūrai “Sputnik”. Tajā E. Bagirovs 2022. gadā kļuva par vadītāju viņa vārdā nosauktam raidījumam “Bagirovs pret". Lai to apliecina E. Bagirova foto ar šīs aģentūras izmantoto krāsu fonā.

Arhīvs

Pievienosimies viņas divdomīgi vai pat daudznozīmīgi saprotamajiem vārdiem, ka “mēs zinām, ko šodien pārlasīt". Esam jau pārlasījuši vārdus par Krieviju, kuru patiesumu garantē par prezidentu sauktais Krievijas diktators Vladimirs Putins.

Izpēte

"Straujiem soļiem dodamies pretī XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem! Kopā ar skolu koru diriģentiem un svētku virsdiriģentiem izdziedājām noslēguma koncerta "Te aust" repertuāru. Nu laiks nodot apgūto tālāk skolēniem!" pēc notikušā skolu koru diriģentu semināra vēsta ieraksts sociālajā tīklā "Facebook". Par gatavošanos svētkiem un ar to saistītajām problēmām, no kurām galvenā ir koru neesamība pat dažās lielās skolās, "Neatkarīgajai" pastāstīja koncerta "Te aust" mākslinieciskais vadītājs Edgars Vītols.

Svarīgākais