Klientiem nosūtītajos jaunajos līgumos a/s “Latvijas gāze” (LG) iekļāvusi atrunu, ka tā gāzi var arī nepiegādāt. Juristi to vērtē kā likumpārkāpumu, norādot, ka kompetentajām iestādēm nekavējoties jāuzsāk kriminālprocess, savukārt pašu līgumu kā dokumentu, kurā pārdevējs neuzņemas nekādas saistības, kā dokumentu, kurš apliecina, ka LG interesēs ir pirmām kārtām apkalpot ar Krieviju saistītus starpniekus – ne savus klientus.
Laikraksta “Neatkarīgā” rīcībā nonākuši divi dažādi dabasgāzes tirdzniecības līgumi ar LG klientu.
Līgumā, kurš bijis spēkā līdz šā gada augustam, cita starpā teikts: “.. ievērojot, ka: (a) Tirgotājs pēc Lietotāja pieprasījuma ir apņēmies garantēt Lietotājam saskaņā ar šo līgumu Lietotāja pieprasītā dabasgāzes daudzuma pārdošanu par pielīgto cenu un šajā līgumā Tirgotājam pielīgto saistību izpildei iegādājas visu šī līguma ietvaros pielīgto dabasgāzes daudzumu, vienojas noslēgt šādu Dabasgāzes tirdzniecības līgumu (turpmāk - Līgums) ...”
Nesen klients no LG saņēmis jaunu līgumu, kurā iepriekš minētais skan šādi: “(a) Lietotājs ir informēts un piekrīt, ka šī līguma noteikumi neparedz pienākumu Tirgotājam piegādāt Lietotājam dabasgāzi no Inčukalna pazemes gāzes krātuves (turpmāk - IPGK) un šajā līgumā paredzētās saistības Tirgotājs uzņemas tikai pie nosacījuma, ja tas netraucēti var saņemt dabasgāzi no piegādātāja, izmantojot citus piegādes punktus; ..”
11. augustā stājās spēkā grozījumi Enerģētikas likumā. Tie paredz veidot dabasgāzes stratēģiskās rezerves un uzliek LG pienākumu nodrošināt, lai ne vēlāk kā līdz katra gada 31. augustam saistīto lietotāju patēriņam nepieciešamais dabasgāzes apjoms tiktu uzglabāts Inčukalna pazemes gāzes krātuvē.
Iepriekš minētie grozījumi līgumā ar klientu nepārprotami liecina par LG nevēlēšanos pildīt likumā noteiktās saistības.
Eksperts enerģētikas jautājumos Juris Ozoliņš norāda, ka komercsabiedrība ir tiesīga piedāvāt klientam nosacījumus, atbilstošus savām vēlmēm un iespējām. Viņš gan piebilda, ka atturas vērtēt LG piedāvātās izmaiņas līgumā no likuma viedokļa.
Zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš, iepazinies ar abiem līgumiem, situāciju komentēja šādi: “Mūsu rīcībā nav līgumu oriģinālu. Mēs nezinām, vai līgumi ir patiesi vai nepatiesi, vai tos kāds ir apzināti izplatījis. Jebkurā gadījumā ir pamats prasīt, lai šādu iespējamību pārbaudītu atbildīgās iestādes. Ja pieņemam, ka līgumi ir patiesi, tad šeit saskatāmi divi nozieguma sastāvi. Viens atbilstoši Krimināllikuma sadaļai “Noziegumi pret valsti”, 89. pants, kaitniecība. Ņemot vērā kopējo politisko situāciju, saskatāms valsts apdraudējums. Tādējādi iespējamā noziedzīgā nodarījuma izmeklēšana būtu nododama Valsts drošības dienestam. Otrs - saskatāma atbilstība Krimināllikuma 19. nodaļai “Noziedzīgi nodarījumi tautsaimniecībā”, 166. pants - pilnvaru ļaunprātīga izmantošana un to pārsniegšana. Atbildīgajām amatpersonām iestājas kriminālatbildība. Līgumos redzamais - tas ir ļoti nopietni. Paziņojumi (saistībā ar gāzes tirgu) bijuši ļoti dažādi un ļoti dīvaini. Ja raugāmies uz šo bildi kopumā, tad šeit varētu iestāties divu līmeņu atbildība.
Ir Eiropas Parlamenta un Padomes Regula 2017/1938, datēta ar 2017. gada 25. oktobri “Par gāzes piegādes drošības un aizsardzības pasākumiem”. Šī regula stājās spēkā 2017. gada 1. novembrī. Bet pie mums šīs regulas iedzīvināšana aizsākās tikai 2022. gada 9. augustā kad Ministru kabinets pieņēma noteikumus Nr. 503. Tātad regulas iedzīvināšana notika pēc pieciem gadiem, kad jau ūdens smēlās mutē, un tikai tad amatpersonas sāka kaut ko darīt. Tādējādi šeit varam runāt par amatpersonu atbildību. Savukārt saistībā ar šiem diviem līgumiem būtu darbs Valsts drošības dienestam, uzreiz uzsākot kriminālprocesu, nevis veicot kaut kādas resoriskās pārbaudes. Resoriskā pārbaude būtu absurds. Tā neparedz veikt procesuālās darbības. Tās ietvaros var pieņemt paskaidrojumus, nevis procesuāli nostiprinātas liecības, kur liecinieks tiek brīdināts par kriminālatbildību, sniedzot nepatiesas liecības. Resoriskās pārbaudes uzsākšana šajā gadījumā būtu iespējas došana personām izvairīties no kriminālatbildības. Personām būtu iespēja noslēpt datus, noslēpt saraksti, nobēdzināt pierādījumus. Šeit uzreiz jāuzsāk procesuālās darbības - jāveic kratīšanas, izņemšanas. Savādāk izrādīsies, ka visi datori ir sadeguši, nobrukušas programmas un gali ūdenī.”
Zvērināts advokāts, komerctiesību speciālists, kurš vēlējās palikt neminēts, iepazinies ar abiem līgumiem, skaidroja: “No privāttiesību viedokļa šādam dabasgāzes tirdzniecības līgumam faktiski nav juridiska spēka. Tas atstāj dabasgāzes pircēju bez jebkādām tiesībām attiecībā pret “Latvijas gāzi”, savukārt “Latvijas gāzei” nav pienākumu pret pircēju. Līgumam nav juridiska spēka, jo tas nerada piespiedu kārtā izpildāmas “Latvijas gāzes” saistības pārdot klientam gāzi, tāpēc ka “Latvijas gāze” pati var brīvi izvēlēties, vai līgumu pildīt vai arī nē. Civillikuma regulējums attiecībā uz līgumiem, kuros parādnieks var izvēlēties tos pildīt vai arī nepildīt, ir viennozīmīgs - Civillikuma 1416. pants nosaka, ka “saistības priekšmetu, kā arī pašu tās izpildīšanu nevar atstāt vienīgi parādnieka ieskatam”.
“Latvijas gāzes” piedāvātajos dabasgāzes tirdzniecības līgumos “Latvijas gāzes” solījums pārdot gāzi ir apmēram tāds - “Latvijas gāze” pārdos saviem klientiem gāzi tikai tad, ja tā to būs saņēmusi no nezināma piegādātāja un ja gāzi varēs piegādāt klientam, izmantojot citus tehniskus piegādes punktus, kuri līgumos netiek nosaukti un tāpēc nav zināms, vai tādi pat pastāv, nevis Inčukalna pazemes gāzes krātuvi. Citiem vārdiem sakot, ja gāze pēkšņi nez no kurienes uzradīsies un ja nez no kurienes uzradīsies citas gāzes glabāšanas un piegādāšanas iespējas, kuras šobrīd nav iespējams aprakstīt pat vispārīgi, tad gāze tiks pārdota. Šādus apsolījumus varētu dot jebkurš, arī tantiņa, kura Rīgas Centrāltirgū tirgo ogas un sēnes. Viņas apsolījumam būtu tādas pašas sekas kā “Latvijas gāzes” apsolījumam, proti, nekādas.
Atzīmēšanas vērts ir apstāklis, ka “Latvijas gāze” līgumos īpaši uzsver, ka Inčukalna pazemes gāzes krātuve pretēji Enerģētikas likumā rakstītajam vairs netiks izmantota klientu gāzes glabāšanai. Ir skaidrs, ka Inčukalnā esošā gāze ir nodota politekonomiskām spēlēm citiem svarīgākiem “Latvijas gāzes” klientiem - visticamāk, Krievijas kontrolētiem starpniekiem.”
“Neatkarīgā” par “Latvijas gāzes” attieksmi pret klientiem jau vērsusies ar jautājumiem, tostarp kompetentajās iestādēs. Jautājumi nosūtīti arī “Latvijas gāzei”, Valsts drošības dienestam, iekšlietu ministram, ekonomikas ministrei, ģenerālprokuroram. No visiem minētajiem, izņemot ģenerālprokuroru un ekonomikas ministri, ir saņemtas atbildes. Tās jau šonedēļ nodosim lasītāju vērtēšanai.
