Personības

«Man ir pietiekami daudz iespēju izpausties citos mūzikas žanros, kur savu personību, ja to vēlos, varu izlikt priekšplānā. Tāpēc, strādājot teātra mūzikas žanrā, man ļoti būtiski šķiet kopējo vēstījumu papildināt ar noskaņu, ko var radīt ar skaņas palīdzību, bet nelīst priekšplānā un starmešu gaismā necensties pārspēt aktierus, kas man tāpat neizdotos,» saka muzikologs, žurnālists un komponists Edgars Raginskis (30).

«Tas nav apbalvojums amatam, tas ir apbalvojums cilvēkam par viņa padarīto, un tieši tādēļ man ir liels prieks to saņemt. Tas ir par milzīgo darbu, kas veikts vairāk nekā 20 gadu garumā,» saka Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes (LU EVF) Starptautiskās ekonomikas un biznesa katedras profesore Baiba Šavriņa. Janvāra beigās viņa saņēma kavaliera pakāpes Akadēmiskā palmas zara ordeni.

«Būšu mājās ar savējiem,» dzimšanas dienas svinēšanas plānus atklāj režisors Valdis Lūriņš un paskaidro, ka vārdā «savējie» viņš ietver ne tikai sievu un abus jaunākos dēlus Kristapu (14) un Valteru (10), bet arī vecāko dēlu Niklāvu un meitu Ditu ar ģimeni.

«Visi mākslinieki ir mazliet vienpatņi un savas vientulības fani. Viņi bieži norobežojas no sadzīves un burzmas, lai iegrimtu savās zemapziņas dzīlēs pēc kādas jaunas radošas pērles,» saka aktrise Raimonda Vazdika. Viņai rīt pirmizrāde – Mūzikas un teātra restorānā Happy Days & Nights viņa iestudējusi muzikālu izrādi Dzīve virs jumtiem.

Nupat apgādā Zvaigzne ABC iznācis Arno Jundzes romāns Kristofers un Ēnu ordenis. Viņš uzsver, ka tā ir grāmata latviešiem, latviešu bērniem, kas piedāvā piedzīvojumus paplašinātā realitātē. Kaut Arno žēlojas, ka viņu paralēlajās dimensijās, kurās diennaktī ir četrdesmit astoņas stundas, nelaiž, tomēr pagūst izdarīt vēl daudz ko citu, par ko ir vērts runāt.

«Šī mums, māksliniekiem, bija iespēja pabūt vietās, kur bieži cilvēki nedodas. Atrodoties tur, vērojām, kā tas ietekmē radošo procesu,» saka horeogrāfe Agnese Bordjukova. Viņa kopā ar kolēģi no apvienības Dejas anatomija Elīnu Gaitjukeviču iestudējusi izrādiperformanci Mežonīgā triloģija par kopienām Norvēģijas, Dānijas un Latvijas pierobežu teritorijās.

«Kā jebkuram, arī man ir patīkami dzirdēt labus vārdus. Ir prieks, ka mani atceras, apskauj un apmīļo. Ne ziedi, ne dāvanas nav tik svarīgi kā apskāvieni un maigums – tas ir pats svarīgākais, ko cilvēks cilvēkam var dot,» sapratusi Nacionālā teātra aktrise Gunta Virkava. Viņu šodien dzimšanas dienā suminām un apskaujam!

«Visas izrādes jau ir iestudētas, tāpat kā visa mūzika ir uzrakstīta un filmas – uzņemtas. Vajag tikai spēt tās sadzirdēt. Kā arheologam attīrīt telpu un atrast īsto trofeju. Ja pareizi strādā, tad atraksi un meklēto iegūsi veselu un neskartu, ja strādāsi rupji, tad kaut ko salauzīsi,» saka režisors Kirils Serebreņņikovs. Pēc divu gadu pārtraukuma viņš atkal strādā Rīgā, un ceturtdien, 29. janvārī, Nacionālajā teātrī pirmizrāde viņa iestudētajai izrādei Raiņa sapņi.

SI­A Lat­ga­les Lauk­saim­nie­cī­bas zi­nāt­nes centrs (LLZC) va­dī­tā­jai Ve­ne­ran­dai Stram­ka­lei aiz­ri­tē­jis īpašs gads – jū­ni­jā ap­ri­tē­ja 50 ga­du, kopš vi­ņa strā­dā Lat­ga­les lau­kos, bet 12. de­cem­brī no­svi­nē­ta 75 ga­du dzī­ves ju­bi­le­ja. Klau­so­ties vi­ņas stās­tī­ta­jā un re­dzot pa­da­rī­to, tā vien gro­zi gal­vu un brī­nies: kā cil­vēks spēj tikt ga­lā ar to vi­su?! Tie, kas vi­ņu pa­zīst, at­zīst – ti­kai pa­tei­co­ties vi­ņas ener­ģi­jai un sīk­stu­mam, centrs jo­pro­jām pa­stāv.

Jūsu priekšā ir viens no interesantākajiem gadumijas literārās dzīves notikumiem Latvijā – neliela grāmatiņa, no kuras tumšzilā vāka noraugās spokains dūmu tēls ar pīpi zobos. Tas ir Otrā pasaules kara gados toreizējās Ļeņingradas bēdīgi slavenā cietuma Kresti psihiatriskajā klīnikā izdzisušais Daniils Harmss. Viņa Prozas izlasi latviski tulkojis Haralds Matulis.

«Visa diena paies aktīvā darbā, plānu svinēšanai nav,» saka Vitālijs Gavrilovs. Savu 68. dzimšanas dienu viņam nākas atzīmēt Briselē un, visticamāk, kopā ar sievu Lidiju, kas devusies līdzi dzīvesbiedram, vakarā aiziešot pasēdēt kādā krodziņā.

«Nekāda svinēšana šodien nav paredzēta, jo tā ir sakritis, ka šis man ir ļoti darbīgs periods. Kā zināms, šobrīd ir projektu iesniegšanas laiks, un es nopietni gatavojos nākamajai kamerbaleta sezonai,» saka pazīstamā horeogrāfe Indra Reinholde. Viņu šodien sveicam dzimšanas dienā!

«Man izstādes ir atskaites punkts un tradīcija. Kad tās notiek, ir izjūta, ka esmu šos darbus cilvēkiem parādījis un varu no baltas lapas sākt radīt ko jaunu,» saka Eduards Mihelovičs. No šodienas Kalnciema kvartālā apskatāma viņa jaunāko gleznu izstāde Dienvidu melodija.

Saruna ar dramaturģi, Latvijas Dramaturgu ģildes valdes priekšsēdētāju Rasu Bugavičuti.

«Katram jādara tas, kas viņam sanāk vislabāk. Ja man sanāk spēlēt komēdijas, tad man tās ir jāspēlē,» sapratis lieliskais komiķis Jānis Jarāns. Viņš ir tik ļoti noslogots, jo skatītāju mīlēts un pieprasīts, ka divus gadus nav bijis kalnos slēpot, kas ir liela viņa kaislība, un divus gadus nav bijis golfa laukumā.

«Man vispār nav pagātnes, nedzīvoju tajā, kas bijis. Man arī nav nākotnes, man ir tikai šodiena. Un tā esmu dzīvojusi visu mūžu. Ne es ko nožēloju, ne īpaši priecājos, bet es noteikti izbaudu šodienu. Vai nav skaisti, ka no rīta ieraigi zilas debesis? » saka galerijas ASūna īpašniece Agija Sūna. Dailes teātra telpā Brīvības 75 apskatāmi viņas organizētā mākslas projekta Gada glezna iesniegtie darbi. 22 gadus pēc savas galerijas dibināšanas viņa domā par tās slēgšanu, bet vienlaikus atzīst, ka «nav tik viegli noiet no skatuves».

«Daudzo darbu jundā dzimšanas dienas svinēšana paliks otrajā plānā. Es sestdien būšu Mālpils kultūras centrā, kur vadīšu muzikālu pasākumu,» saka pazīstamais foniatrs, mūziķis un mucinieks Dins Sumerags. Viņam sestdien paliks pusapaļie 45!

«Es padomāju... kāpēc maz izlieku bildes, ja man nav nekāda iemesla, lai to darītu? Un nesen sapratu, ka daru to tāpēc, ka savas bildes redzu skatītāja acīm. Man taču neviens cits nepateiks, ko viņš patiesi domā, bet es arī neskatos uz cilvēka reakciju. Dīvainā kārtā, ja kāds skatās, tad viņš bildes ierauga pavisam citādi,» saka māksliniece Biruta Delle, kurai patīk kļūt par savu darbu skatītāju izstāžu zālē, lai raudzītos uz savām gleznām citādi, nekā tas iespējams sev ērtā vidē. Viņai līdz 7. februārim galerijā Daugava izstāde Kaprīze.

«Šķiet, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijusi kurzemniece,» saka Andra Konste. Savu dzimšanas dienu viņa šodien atzīmēs kolēģu lokā pašas vadītajā Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī.

«Man ļoti gribētos reizi gadā aizbraukt uz Nepālu un uzkāpt kādā kalnā. Man ļoti gribētos janvāra sākumā aizbraukt uz siltām zemēm un pasauļoties. Man ļoti gribētos aizbraukt uz kalniem paslēpot. Es neesmu mantojis pārāk daudz, lai varētu darīt tikai to, ko iegribas. Un paldies dievam, jo man ir iespēja organizēt savu dzīvi arī tādiem procesiem, kas mani piesaista pie zemes,» saka mākslinieks Roberts Koļcovs (48).

«Kāpēc visu laiku jākuļ tas, cik mums ir slikti? Man ir gandrīz 90 gadu, es maz ko varu izdarīt, bet es varu Dievu lūgt, lai reiz beidzam vaimanāt, žēloties, sūkstīties un kurnēt. Ko mēs kurnot sagaidīsim? Kurnēšana ir gandrīz vai modē – no apakšas līdz augšai. Vajag dot, ne prasīt» saka latviešu disidente Lidija Lasmane-Doroņina. Šajā vasarā viņai apritēs 90 gadu, bet 14 gadus no savas dzīves viņa pavadījusi nebrīvē – cietumos un lēģeros kā politieslodzītā.

«Šī man ir pirmā tāda veida loma; tā ir pietiekami smaga un interesanta. Man ir saldsērīgas izjūtas. Emocionālas,» saka aktrise Ērika Eglija par Ļizas lomu režisora Dž. Dž. Džilindžera iestudētajā Maksima Gorkija lugā Saules bērni, kas uz Dailes teātra Lielās skatuves pirmizrādi piedzīvos šovakar.