Harmss, Čarmss. Nieku meistars
Jūsu priekšā ir viens no interesantākajiem gadumijas literārās dzīves notikumiem Latvijā – neliela grāmatiņa, no kuras tumšzilā vāka noraugās spokains dūmu tēls ar pīpi zobos. Tas ir Otrā pasaules kara gados toreizējās Ļeņingradas bēdīgi slavenā cietuma Kresti psihiatriskajā klīnikā izdzisušais Daniils Harmss. Viņa Prozas izlasi latviski tulkojis Haralds Matulis.
Samizdata leģenda
Lai gan Daniila Harmsa vārds Latvijā pazīstams sen un īpaši intelektuāļu aprindās, tomēr ar viņa daiļrades pieejamību bijis diezgan pašvaki. Publikāciju driskas Atmodas laiku periodikā, 2007. gadā Neputnā izdoti Gadījumi, kam tagad pievienojas Prozas izlase, šķiet viss, ko var pieminēt, tomēr par to nav jābrīnās. No Daniila Harmsa pieaugušajiem adresētajiem tekstiem viņa dzīves laikā Krievijā tika nodrukāti vien pāris dzejolīšu. Harmss ilgus gadus dēvēts par bērnu rakstnieku, kamēr viņa opusi ceļoja apkārt samizdatā, apvīti ar aizliegtā augļa bīstami saldo oreolu.
Vien septiņdesmitajos gados ASV un krievu emigrantu apgādos parādījās Harmsa grāmatas, un tikai 1988. gadā PSRS krievu valodā iznāca Lidojums debesīs – pirmā oficiālā viņa darbu izlase pieaugušajiem. Kāds brīnums, ja latviski viss notiek tikai tagad? Turklāt arī tulkot mazās, asprātīgās, uz absurda robežas balansējošās vārdspēļu virtenes nav nekāda nieka lieta. Gluži kā Rainim Fausta gadījumā, arī te latviskotājam jābūt gatavam līdzradīt īstos vārdus, jo mehāniski pārcelt tos no valodas valodā nav iespējams.
Ir neticami, ka Harmsa teksti vispār saglabājušies līdz mūsu dienām. 1942. gadā, jau pēc Daniila Harmsa nāves Krestu psihiatriskajā klīnikā, ēka, kurā viņš īrējis dzīvokli, cieš aviācijas uzlidojumā. Harmsa domubiedrs filozofs Jakovs Druskins kopā ar Harmsa pēdējo sievu Marinu Maliču (vēlāk Durnovu) izpostītajā dzīvoklī vecā čemodānā savāc gandrīz visu rakstnieka arhīvu – ar roku aprakstītas lapiņas, burtnīcas, piezīmju grāmatiņas. Tās nonāk arhīvā. Bet no turienes pat ASV!
Talantīgs un traks
Daniila Harmsa (1905) teksti ir laikmeta nosacīti. To dzimšanu var uzskatīt par jaunās mākslas kustības produktu, ko radījusi revolūcija un sākotnēji akceptē boļševiki. Harmsa līdzdalība dažādās eksperimentālās mākslinieku grupās – činaros, Reālās mākslas apvienībā, pazīšanās ar Kazimiru Maļeviču, darbs Samuila Maršaka radītajā bērnu grāmatu izdevniecībā, kas 1937. gadā tiek sagrauta daudzo arestu dēļ, liecina par urdīgu garu un degsmi darboties. Harmss ir dendijs, dumpinieks, kurš redz notiekošā absurdu un nicina padomju varu. Viņa bijušās sievas (to ir daudz) apraksta Harmsa dīvaino apģērbu – pusgarās golfa bikses (tādas tolaik Ļeņingradā neviens nenēsā), pie skrodera šūtās žaketes, kurām dažkārt viena ļipa ir garāka par otru, paradumu pīpēt pīpi pat ejot. Daudzi viņu uzskata par ārzemnieku, angli. Harmsa parādīšanās ielās izsauc bērnu sajūsmu, tie seko viņam un, ko liegties, reizēm apmētā ar akmeņiem. Harmss demonstrē burvju trikus ar tenisa bumbiņām, viņš aizraujas ar ezoteriku un taro, lieto dažādas tolaik aptiekās dabūjamas apdullinošas vielas, piemēram, ēteri, opija tinktūru. Arī pie skaidras apziņas rakstnieks darbojas bez bremzēm – publiski lasa Nikolaja Gumiļeva tekstus pēc tam, kad dzejnieks nošauts par piedalīšanos pretpadomju sazvērestībā. Ļeņingradas universitāti Harmss publiski nosauc par mauku māju, bet biogrāfijā apgalvo, ka esot dzimis no zivju ikriem, kas kļūdas dēļ gandrīz tikuši uzziesti uz maizes un apēsti. Viņš, lieliski pārzinot angļu valodu, izvēlas savu pseidonīmu Harmss (no angļu val. harm – ļaunums, kaitīgums, zaudējums), bet dažkārt parakstās kā Čarmss (charm – skaistums, burvīgums, valdzinājums). Romānā Divpadsmit krēsli Ostaps Benders saka Vorobjaņinovam, ka PSRS dzīvot ar ultravioletām ūsām neesot ieteicams. Harmss tā dzīvo, spītējot sistēmai, vairākkārt aizturēts, arestēts, līdz 1931. gadā notiesāts uz trim gadiem «koncentrācijas nometnē». Tieši «koncentrācijas» – rakstīts spriedumā, un par to mūsdienās sajūsminās Harmsa biogrāfi. No nometnes izdodas izvairīties, viņš nonāk izsūtījumā, bet drīz vien atgriežas Ļeņingradā. Ir tomēr kāda zīmīga detaļa. Daniilu Harmsu nenošauj 1937. gadā, kaut jau 1930. gadā žurnāls Smena viņa tekstus apzīmogojis kā «pretpadomju». Rakstnieku arestē tikai 1941. gada augustā pēc Annas Ahmatovas draudzenes denunciācijas. Harmss izteicies, ka PSRS karā zaudēs un viņš labāk izliksies par trako, nekā ies karot.
Izlikties par trako Harmsam nav grūti. Viņa pēdējā sieva stāsta, ka daudzi no Harmsa baidījušies un uzskatījuši viņu par traku. Harmss, piemēram, bijis absolūts askēts, kurš pārticis no verdošā ūdenī iepilinātas eļļas, kurā tikusi iedrupināta maize. Reiz naktī viņam iešāvusies prātā ideja nokrāsot krāsni ar rozā krāsu. Tas nekavējoties ticis izdarīts! Kā teiktu profesors Stravinskis Meistarā un Margaritā – jādomā, ka šizofrēnija. Slimību oficiāli konstatē arī Krestu psihiatri.
Tekstu maģija
«Absurda meistars», «sirreālisma elementi», «futūrisms», «hepenings» – tie ir tikai daži apzīmējumi, kuri neizteic neko daudz vairāk par to lietotāju grūtībām formulēt Harmsa tekstu pievilcības cēloņus. Lasot Marinas Maličas atmiņas par Harmsu, kas tapušas ASV apmēram pusgadsimtu pēc rakstnieka nāves, nevar nepamanīt, ka Harmsa publiskais tēls ir maska, aiz kuras slēpjas ļoti kautrīgs, emocionāli trausls un tramīgs cilvēks. Viņa realitāte ir tik ļoti paplašināta, ka diezin vai uzbāzīgā vecene no garstāsta Vecene ir izdomas tēls. Vecene tiešām ir Harmsa dzīvokļa viešņa paplašinātajā realitātē, kas pavada rakstnieku ik dienu. Harmsa nervozā trauksmainība atstāj liktenīgu ietekmi uz daiļrades nepabeigtību. No vienas puses, nav arī jēgas beigt, neviens taču nedrukā, tomēr, no otras puses, enerģētiskā koncentrācija viņa īstekstos ir tik blīva, ka tā spēj uzspridzināt lasītāja apziņu. Nu ko dotu, ja īsās epizožu virtenes, kurā vārdu ir krietni mazāk nekā normālā vidusmēra dzejolī, tiktu ieaustas prozas masā, lai tur vienkārši izkustu? Daniils Harmss pieder tiem izredzētajiem magiem, kam pakļaujas vārda tīrā enerģija. Viņš koncentrējas, lai atklātu padomju reālisma vājprātu, un izdara to ģeniāli. Šādu burvju literatūras vēsturē nav daudz, bet to darbošanās allaž bijusi pamanāma jau no Vecās Derības laikmeta. (Nu kā lai te nepiemin neskaitāmās mazās lapiņas virtuvē ar teikumu zibšņiem uz Regīnas Ezeras rakstāmgalda.) Savukārt Daniila Harmsa traģēdija ir tā, ka liktenis viņu izvēlas par hronistu, kam lemts iemūžināt vienu no skumjākajiem 20. gadsimta projektiem cilvēces vēsturē.
DANIILS HARMSS. To, ka rakstnieks bijis dendijs, joku plēsējs un mistifikators, labi apliecina viņa nedaudzās fotogrāfijas, kas uzņemtas 20. gs. 30. gadu sākumā. Attēlos Harmss kopā ar vienu no savām sievām Alisu Poretu, britu džentlmeņa tēlā kā Šerloks Holmss un uzdodoties par savu neesošo brāli Ivanu Harmsu
Foto no http://www.d-harms.ru