PERSONĪBA: Eduards Mihelovičs

«Man izstādes ir atskaites punkts un tradīcija. Kad tās notiek, ir izjūta, ka esmu šos darbus cilvēkiem parādījis un varu no baltas lapas sākt radīt ko jaunu,» saka Eduards Mihelovičs. No šodienas Kalnciema kvartālā apskatāma viņa jaunāko gleznu izstāde Dienvidu melodija.

Izstādē iezīmēsies Eduarda vēlme no reālisma savos darbos pietuvināties abstraktajai mākslai. To var nojaust arī izstādes nosaukumā. «Vārds «melodija» norāda uz abstrakto, jo mūzika ir tieši tāda. Sāku meklēt dziļāku slāni, kas nav pavirša realitāte un fotogrāfisks skatiens, bet dziļāks iespaids. Tagad abi šie jēdzieni ir apvienoti. Iepriekš domāju, ka savos darbos gribu izteikt lietas būtību vai savu izjūtu par šo lietu, jo abas uztvēru kā vienu veselu. Respektīvi, kādu lietu nofotografēšu kā ikonu, vienreiz izpaudīšu tās būtību un tālāk virzīšos pie nākamās. Tagad esmu sapratis, ka mani iespaidi un harmonijas ap lietu, ko redzu, var būt atšķirīgas atkarībā no manām tā brīža izjūtām, laika apstākļiem un vides, tāpēc man radās doma, ka uztvere ir kā melodija,» viņš stāsta un turpina pamatot izvēli. «Agrāk konkrētu ainavu gleznoju vienreiz, taču tagad to pārgleznoju; radu dažādus variantus – sākumā meklēju vienu tonalitāti krāsu gammā, pēc tam citu. Tās ir dažādas melodijas.»

Medija maiņa

Eduards ar glezniecību nodarbojas vairāk nekā 10 gadus; pirms tam viņš aktīvi strādāja foto mākslā (melnbaltā tehnikā), kas pašlaik nolikta mazliet malā, tomēr nav aizmirsta pavisam, un Eduards ir pārliecināts, ka reiz atkal paņems rokās fotoaparātu aktīvai bildēšanai. «Uztveru to kā medija nomaiņu, jo vēlme palikusi tā pati. Šī vēlme (kas mani padara par mākslinieku un būtībā definē to, kas ir mākslinieks) ir izteikt savus iespaidus par apkārtējo pasauli, lietām, ko redzu, un parādīt tās citiem. Tā ir dīvaina griba, jo lielākajai daļai cilvēku tādas nav. Viņi, piemēram, dodas braucienā un domā, kā labi atpūsties, ko garšīgu paēdīs un tā tālāk; viņi nedomā, kādu radošu ideju šoreiz varētu tvert, lai tā pavadītu šajā ceļojumā un palīdzētu atklāt tajā piedzīvotos iespaidus. Ja domāšana ir tā iestādīta, tad tas ir mākslas dzinējs. Man glezniecībā un fotogrāfijā šis dzinējs ir viens.»

Viņš skaidro, kādēļ foto filmiņu iemainīja pret krāsām un otām: «Sākotnēji gribēju mākslu iepazīt dziļāk, ne tikai klikšķinot kameru, bet arī izdarīt kaut ko pats savām rokām. Sāku apmeklēt zīmēšanas un glezniecības studijas, vēlāk iestājos Mākslas akadēmijā. Tā bija vēlme iepazīt dziļāku slāni, tieši tāpat, kā šobrīd gribu to darīt glezniecībā ar saviem iespaidiem.» Nozīmīgs faktors, kādēļ Eduards vairāk uzmanību pievērš audeklam, nevis fotopapīram, ir saistīts arī ar lielo daudzumu cilvēku, kas mūsdienās fotografē. «Konjunktūra ir tik apjomīga, ka, šobrīd pasakot, ka esi fotogrāfs, tas nav nekas īpašs, jo to dara vēl simtiem un tūkstošiem cilvēku, un tev vajag darīt kaut ko neizsakāmi īpašu un nebijušu, lai viņu vidū būtu mākslinieks. Ja centies dzīvot konjunktūrā un izdomāt ko īpašu, tas ne vienmēr var būt saskaņā ar tavu iekšējo pasauli, jo tā, iespējams, nevēlas, lai cilvēkiem rastos revolucionārs viedoklis, tādēļ vēlies doties harmoniskā virzienā.» Vēl viens ne mazāk svarīgs aspekts, kādēļ glezniecība kļuvusi par prioritāti, ir iespēja mācīties – tas ir nebeidzams un mainīgs process. «Fotogrāfijā man izveidojies savs pavediens. Veidojot vairākas bildes, ieslīgu savā domāšanas veidā un radīju iecienītāko fotografēšanas veidu, tāpēc bildējot vairs nemācījos, bet sekoju radītajam paņēmienam. Gleznojot es nemitīgi mācos, un tas, manuprāt, attīstībai ir ļoti svarīgi.»

Zaudētāju ir daudz

«Neesmu viens no tiem, kas nolēmis savu dzīvi saistīt ar mākslu par visiem simt procentiem. Mans pamatdarbs ir saistīts ar programmēšanu, bet pievērsies glezniecībai esmu gana nopietni, lai uztvertu to par ko vairāk nekā vienkārši hobiju,» Eduards stāsta. «Nav noslēpums, ka ar mākslu reti kurš var nopelnīt līdzekļus izdzīvošanai, un ir zināmi daudzi mākslinieki, kuriem ir citas pamatnodarbošanās. Man patīk uzturēt šo balansu, ka strādāju ikdienišķu darbu un varu izpausties mākslā. Nedzenu sevi uz absolūta mākslas ceļa, jo tajā tu esi vai nu absolūts uzvarētājs, vai zaudētājs. Un, kā mēs zinām, procentuāli zaudētāju ir daudz vairāk.» Viņš stāsta, ka bērnībā nav izjutis tagadējo aicinājumu pret mākslas pasauli, jo interesējusi matemātika. «Tas māksliniekam var šķist netipiski, bet man tā šķiet kā likumsakarība, jo matemātikas abstraktajā domāšanā ir savs mākslas skaistums. Cilvēki, kas nekad nav aizrāvušies ar to, šo skaistumu, protams, neredz,» viņš smaida. «Daili, ko reiz meklēju matemātikā, atradu mākslā.»

Eduards izjūt nepieciešamību meklēt dziļāku iespaidu par acīmredzamo, lai atklātu kādas lietas pilnīgāku būtību, un neuzskata, ka tikai māksliniekiem piemīt šī spēja – izjust lietas dziļāk. Tā var būt arī cilvēkam, kuram ar mākslas pasauli nav tiešas sasaistes, tāpat kā ir mākslinieki, kuriem nepiemīt spēja redzēt tālāk par pirmo iespaidu. Eduards spriež, kas veido mākslinieka būtību: «Tas ir iekšējais dzinējs un nepieciešamība izpaust savus iespaidus, pārdzīvojumus un domas. Pat ja mākslinieks ir apveltīts ar brīnišķīgu darba tehniku, bet viņam šādas nepieciešamības nav un kādā brīdī caur šo mediju nav ko teikt, tad viņš nodarbosies tikai ar naudas pelnīšanu un mākslā neizpaudīsies.»

Dažādās vietas

Eduards pastāsta par saviem novērojumiem: «Esmu pamanījis, ka cilvēkiem patīk, ja viss ir precīzi uzzīmēts, savukārt mani vienmēr aizrāvusi glezniecība, nevis zīmēšana. Man patīk brīvība, ko varu izpaust caur savu darbu; arī darbojoties man ir svarīgi to izjust ar kustībām – rokas un ķermeņa.» Tas, iespējams, ir arī viens no iemesliem, kādēļ viņa iecienītākais gleznošanas objekts ir ainava ar abstraktiem elementiem. «Esmu introverta persona, tāpēc mana interese nav tik izteikti vērsta pret cilvēkiem. Man patīk daba, un aizraušanās ar glezniecību primāri bija un ir kā plenēra glezniecība, jo man patīk tajā atrasties.» Gada siltos mēnešus Eduards pavada vasarnīcā Garciemā. «Jūra un dabas komplekss pie tās man ir tuvs. Jūra un kalni dabā mani iespaido visvairāk, bet, tā kā Latvijā kalnu nav, tad lielākoties tā ir jūra.» Savukārt, lai tvertu iespaidus, ko rada kalnu silueti un līnijas, Eduards tos pagājušajā gadā tvēra Itālijā. Viņš stāsta, ka ceļošanai ir liela nozīme viņa darbā. Par iecienītām vietām viņš sauc Vidusjūras apvidū esošās, kur daudzas gleznas Eduards radījis plenērā. Arī šajā izstādē vairāki apskatāmie darbi tapuši tieši tur – Itālijā, Grieķijā, Izraēlā. «Esmu vairākkārt braucis uz Grieķiju. Pēc dabas iespaidiem un kopbildes šīs valsts ainava manai sirdij ir ļoti tuva; es to vēlos gleznot,» viņš pastāsta un bilst, ka nākamie braucieni, iespējams, nebūs atgriešanās Eiropas dienvidaustrumos. Viņam ir svarīgi meklēt jaunas vietas, jaunus skatus un iespaidus, ko tie sniedz. «Tā ir cita krāsu gamma; tā ir cita melodija, ko varu uztvert. Piemēram, Izraēlā ir gluži citas krāsas nekā Grieķijā, tur ir absolūti citādi nekā vasarā Latvijā. Liela nozīme ir arī patīkamajiem laika apstākļiem, jo glezniecībai tas ir svarīgi. Itālijā gleznu varēju vienā dienā iesākt un otrā pabeigt, jo saule spīd tikpat spoži kā iepriekš. Pie mums katra diena ir unikāla; mēs nezinām, ko gaidīt no nākamās.» Eduards uzskata, ka lielākajai daļai mākslinieku ir svarīgi iespaidi, ko sniedz jaunas vietas, jo: «Tā nav viena un tā paša atražošana. Man patīk nemitīgi meklēt ko jaunu; tas ir kā pētniecības process, lai man pašam ir interesanti.» Nākamais plānotais ceļojums gaidāms pavasarī uz Nicu, Franciju. «Tiesa, nedomāju, ka šoreiz gleznošu plenērā, jo man būs daudz citu iespaidu, ko tvert – muzeju apmeklējumi, pilsētas apskate. No sākuma man vajadzēs sagremot gūtos iespaidus un tad sākt gleznot no atmiņas, no fotogrāfijām.»

Eduards Mihelovičs

-     Gleznotājs (glezniecību apgūst kopš 2001. gada), fotogrāfs (kopš 1998. gada)

-     Dzimis 1977. gada 17. decembrī

-     Izglītība: Studējis Latvijas Mākslas akadēmijas Stikla nodaļā (vienu gadu), mākslas izglītību papildinājis Rīgas Tehniskās universitātes arhitektūras bakalaura programmā, kā arī dažādās privātstudijās un plenēros

-     2014. gadā piedalījies Liepājas plenērā Pilsēta un jūra un mākslas rezidencē Arte Studio Ginestrelle Itālijā

-     Dienvidu melodija ir mākslinieka trešā gleznu personālizstāde. Dārza mala un Pilsēta un jūra notika 2013. gadā

-     Ar savām fotogrāfijām piedalās grupu izstādēs kopš 2002. gada, bet 2004. gadā atklāta personālizstāde

-     Gleznošanā tuvas tēmas ir abstrakcionisms un ainava

-     Viens no mīļākajiem gleznotājiem, kas iedvesmojis, ir Anrī Matiss; no latviešu gleznotājiem patīk Aleksejs Naumovs

-     Hobijs: joga