4. februāra jubilārs: režisors Valdis Lūriņš
«Būšu mājās ar savējiem,» dzimšanas dienas svinēšanas plānus atklāj režisors Valdis Lūriņš un paskaidro, ka vārdā «savējie» viņš ietver ne tikai sievu un abus jaunākos dēlus Kristapu (14) un Valteru (10), bet arī vecāko dēlu Niklāvu un meitu Ditu ar ģimeni.
«Gluži ģimenes saiets nebūs, bet klusa kopā pasēdēšana gan būs,» nosaka jubilārs. Īpaši dzimšanas dienas rituāli gadu gaitā nav izveidojušies, turklāt dzimšana diena šoreiz iekrīt darba dienā, tāpēc ir tikai normāli, ka katrs nāk tad, kad var. «Līdz pulksten vienpadsmitiem vakarā visi ir klāt. Parasti runājamies, un mums ir, par ko runāt, turklāt laiks jau paskrien ļoti ātri. Bērni parasti dāvanās atnes to, ko uzskata man par vajadzīgu, bet vienmēr tās ir asprātīgas un noderīgas lietas,» saka režisors, kuram arī šī diena būs darbu pilna.
Pavisam drīz Valdis Lūriņš sāks darbu pie Nacionālā teātra tradicionālā pavasara hita jeb Teātra dienas uzveduma, kam šogad dots nosaukums Ž-Ž-Žurka klāt! un kas šoreiz pētīs, kā latviešiem allaž izdodas dzīvot un izdzīvot, grozīties un izgrozīties – gan mājās, gan politikā. «Šī sezona man nav radoši tik aktīva un kaut kas jau jādara ir, lai sevi profesionāli uzturētu formā,» nosaka režisors. Un tēmu, par ko runāt, esot gana daudz – par vēlēšanām, par partiju savstarpējām attiecībām, par notikumiem Saeimā, par piedalīšanos izstādē EXPO, par Rīgas sabiedriskā transporta biļešu cenām... «Labākais, ko cilvēks var gūt no šīm izrādēm, ir fakts, ka šajā pasaulē ir vēl kāds, kas domā un jūt tieši tāpat kā viņš. Diemžēl mēs esam kūtri uz darīšanu. Pirms dažām dienām pie Rīgas domes tika rīkots mītiņš par sabiedriskā transporta biļešu cenām un, lai gan šis jautājums skar daudzus, uz mītiņu aizgāja kāds pussimts cilvēku. Tas liecina, ka mēs pavirši attiecamies pret savas valsts pārvaldīšanu,» saka režisors.
Kad vien iespējams, režisors dodas skatīties kolēģu darbu Latvijas teātros, un pēdējā laika spilgtākais piedzīvojums viņam esot Kirila Serebreņņikova veidotā izrāde Raiņa sapņi Nacionālajā teātrī. «Mani aizķēra ne tikai pati izrāde, bet arī skatītāju reakcija. Nedomāju, ka pēc izrādes publika savos grāmatu plauktos sāks meklēt Raiņa Kopotos rakstus, bet ceru, ka lielākajai daļai publikas ir aizskarts latviskums, un tieši tā bieži vien pietrūkst latviešu oriģināldramaturģijai. Izrāde ar pēcgaršu, tiesa gan – dažādi tulkojamu, un pieņemu, ka ir cilvēki, kas šajā izrādē saskata pavisam citu saturu, jo izrādē izmantotās zīmes ir brīvi tulkojamas. Manuprāt, pēcgarša pēc Raiņa sapņiem ir pozitīva un cilvēks netiek iemīts zemē, lai gan tēma ir smaga. Mūsu dienās diezgan bieži cilvēks jūtas kā iemīts zemē, un ar to nereti nodarbojas arī teātris. Es uzskatu, ka teātris var analizēt cilvēku, bet tam vienmēr jāatstāj cerība, kaut vai lai pasaka, ka cilvēks savā dzīvē var izmainīt to taku, ko viņš, varbūt, ir nepareizi ieminis.»