PIRMS PIRMIZRĀDES: Lūdzu, nebrauciet uz Antarktīdu!

«Man ir pietiekami daudz iespēju izpausties citos mūzikas žanros, kur savu personību, ja to vēlos, varu izlikt priekšplānā. Tāpēc, strādājot teātra mūzikas žanrā, man ļoti būtiski šķiet kopējo vēstījumu papildināt ar noskaņu, ko var radīt ar skaņas palīdzību, bet nelīst priekšplānā un starmešu gaismā necensties pārspēt aktierus, kas man tāpat neizdotos,» saka muzikologs, žurnālists un komponists Edgars Raginskis (30).

Šovakar Dirty Deal Teatro (DDT) pirmizrāde – viņš uzrakstījis mūziku dokumentālam piedzīvojumu stāstam Zudusī Antarktīda, ko iestudējis režisors Valters Sīlis. Dramaturgs – Jānis Balodis. Spēlē – aktieris Toms Liepājnieks.

Izrādes radošā komanda aicina doties audiovizuālā ceļojumā un ieraudzīt Antarktīdu ievērojamā jūras biologa Džeimsa Maklintoka acīm. Šajā ceļojumā apvienosies zinātne, piedzīvojumi un humors, un tā laikā skatītāji varēs ienirt zem trīs metrus biezas ledus kārtas un sastapties ar jūras tauriņiem, varēs piedzīvot vētru Dreika šaurumā un ieraudzīt Antarktīdu, brīdi pirms tā pazūd tāda, kāda ir šobrīd.

Komponistam Edgaram Raginskim šis ir jau ceturtais darbs teātra mūzikas žanrā un atkārtota sadarbība ar režisoru Valteru Sīli un dramaturgu Jāni Balodi. Iepriekš bija muzikāla izrāde-pārgājiens Mārupīte (DDT), Sarkangalvīte un vilks (Leļļu teātrī) un Pieaugušie (Nacionālajā teātrī). «Acīmredzot šī sadarbība bijusi tik veiksmīga, ka uzticības kredīts ir sasmelts,» secina Edgars Raginskis un, komentējot izrādes tēmu, saka, ka ekoloģija un cilvēku ietekme uz apkārtējo vidi, viņaprāt, ir tā tēma, kuru mēs nedrīkstētu skart par maz. Gluži pretēji – mums vienmēr būtu jāatceras, ka pasaule, kurā dzīvojam, ļoti tiešā veidā ir atkarīga no mums, tāpat kā mēs tiešā veidā esam atkarīgi no tās. «Un tas nozīmē, ka par to, kā būtu jāizturas pret apkārtējo pasauli un kā tā būtu jāapzinās, mums katram ir jāatgādina gan sev, gan apkārtējiem – veidā, kas katram šķiet visefektīvākais. Manā gadījumā tā ir mūzikas rakstīšana – it kā neuzbāzīgi, bet tai pašā laikā noskaņu radošu skaņu pavadījumā bagātināt, papildināt un padarīt iedarbīgāku to vēstījumu, ko šai gadījumā Toms Liepājnieks stāsta un Valters Sīlis ar Jāni Balodi ir iecerējuši.»

Skaidrs, ka tikai retajam no mums dzīves laikā paveras iespēja nokļūt planētas aukstākajā, vējainākajā un vismazāk izpētītajā kontinentā. Arī jauniestudējuma mūzikas autoram tiešas pieredzes ar tik aukstiem laika apstākļiem nav bijis, taču viņš iedvesmojies no grāmatas Zudusī Antarktīda autora Džeimsa Maklintoka tēlainā rakstības stila un bagātīgu priekšstatu guvis no daudzām dokumentālām filmām, kas seko pasaules klimata problēmām. «Ēriks Ešenvalds, piemēram, krietni nopietnāk par to ir ieinteresējies un arī aizceļojis uz ziemeļiem, tā ka – man droši vien šis tas vēl ir kopjams,» komponists secina un tad atminas Žilu Vernu, kurš nemaz ne tik tālu no savas dzimtās Francijas neizceļoja, bet ar saviem stāstiem visai ticamā veidā daudzu kontinentu iedzīvotājiem palīdzēja apceļot vai visu pasauli. «Un, taisnību sakot, ja es neesmu zinātnieks, es nemaz negribu braukt uz šo apgabalu – tā iemesla dēļ, ka tūristi arktiskajos reģionos jau šobrīd nodara ļoti lielu postu. Par to stāsta gan ASV, gan Eiropas zinātnieki. Man drīzāk būtu pretējs aicinājums: lūdzu, nebrauciet uz Antarktīdu! Lūdzu, nebrauciet uz tiem reģioniem, kur daba jau tā ir trauslā līdzsvarā, cīnoties pret to, ko mēs, cilvēki, kopš industriālās revolūcijas sākuma tai esam nodarījuši. Nevajag lieki jaukt šo balansu,» uzskata Edgars Raginskis. Viņš gan nenoliedz, ka emocionāli, protams, gribētu turp aizbraukt. Taču, viņaprāt, arī mūzika – ar ierobežotiem, bet vienlaikus plašiem un abstraktiem paņēmieniem – ļauj cilvēkam nonākt visneticamākajās un visneprognozējamākajās vietās. Arī Antarktīdā.

Komponists atzīst: strādājot teātra mūzikas žanrā, viņam ļoti simpātisks šķiet tieši komandas darbs. «Es esmu sintētiska un sinerģētiska mākslas darba piekritējs, kur visi izteiksmes līdzekļi ir līdzsvarā un tikai attiecīgos brīžos, kaut ko akcentējot, viens vai otrs izlien priekšplānā. Tas savā veidā būtu ekstrapolējams uz visu mūsu sabiedrību – mēs esam lieli individuālisti, mums katram ļoti patīk parādīt, cik esam spējīgi, mēs konkurējam savā starpā, taču 21. gadsimta realitāte ir pierādījusi, ka mums jāsadarbojas – gan politiskā, gan ekonomiskā, gan sabiedriskā un galu galā arī ekoloģiskā līmenī. Un šajā gadījumā izrāde ir tieši par to, ka pirmais solis ir apzināties, kas ir noticis, un otrais solis ir censties apzināt vienam otru, lai mēs visi kopā varētu mēģināt dabai nodarīto kaitējumu ja ne pavērst atgriezeniskā virzienā, tad vismaz censties tai vairs nedarīt pāri.»