Māra Skrīvele: "Mana dzīve ir augļkopība"

Par dārzkopi viņa kļuvusi tāpēc, ka, bērns būdama, allaž gājusi līdzi mammai – agronomei. «Bērnībā visas vasaras pavadīju dobēs – uz lauka vai siltumnīcās. Man patika darīt ar savām rokām un patika, ka varu redzēt rezultātu,» saka leģendārā Māra Skrīvele. Par ābolu Māru dēvētā dārzkope uzskata, ka latvietis vienmēr bijis, ir un būs zemes cilvēks, vien dažbrīd latvietis varot nedaudz attālināties no zemes darbiem, bet līdz ar gadiem, ar vecumu un tam līdzi – ar prātu un instinktīvi viņš atkal sāk meklēt zemi. «Paskatieties, kas piektdienas vakaros notiek Rīgā – visi brauc ārā no pilsētas, uz laukiem. Zeme dod spēku.»

– Latvieši mēdz teikt, ka kartupeļi ir viņu otrā maize, bet kas ir ābols?

– Visgaršīgākā maize. Un visdaudzveidīgākā – garšu buķete no saldas līdz skābai, pa vidu vēl saldskābas. Padomājiet vien, cik šķirņu mums ir! Nesen notikušajā ābolu izstādē Dabas muzejā apskatei bija izliktas 130 šķirnes!

– Vienīgā nelaime ir tā, ka rudeņos mēs nezinām, kur likt ābolus, jo atšķirībā no kartupeļiem tos nevar vienkārši sabērt apcirkņos, lai stāv līdz pavasarim. Vai tāpēc ar mūsu pašu āboliem nevar mieloties līdz pat pavasarim?

– Augļkopība prasa vairāk zināšanu, gudrākus cilvēkus.

Tāpēc arī dārzkopji ilgi dzīvo, ka viņiem nekad nav viennozīmīgas atbildes, jo katrs gads ir citādāks – gan ziema, gan pavasaris, gan vasara, un dabas apstākļi ļoti ietekmē augļkopību. Turklāt katrs koks ir citādāks, arī katra šķirne. Un dārzkopim vienmēr ir jāatrod izeja, tas nozīmē – smadzenes ir jākustina, turklāt arī fiziski jāstrādā svaigā gaisā. Jā, ja gribat ilgi dzīvot, strādājiet dārzā! Pēdējā laikā, kad vairāk sēžu pie datora, ļoti izjūtu,

ka man pietrūkst kustību, un tāpēc pēdējos gados es mēģinu vairāk braukāt pa saimniecībām, bet ne vasarās, rudeņos, kad ir ražas laiks.

– Un ko jūs redzat Latvijas laukos, augļkopība attīstās?

– Padomju laikā zēla mazdārziņi, bet tad arī tika sagrauta augļkopība kā tautsaimniecības nozare. Šobrīd mēs tikai sākam atgūties no padomju laikā nodarītā posta. Protams, postīja arī karš. Augļkopībai ir nepieciešami divi, bet ļoti būtiski elementi – privātīpašums uz zemi un paaudžu pēctecība. Latvijas brīvvalsts laikā visi augļkopji bija ja ne bagāti, tad ļoti turīgi ļaudis, daļa arī aizmuka uz ārzemēm, savas zināšanas paņemot līdzi, daļu – izsūtīja, bet dārzus izcirta. Augļkopībā tieši pēctecība ir īpaši svarīga, jo tikai saimnieks līdz sīkumam var pārzināt savu īpašumu. Turklāt Latvija ir ļoti daudzveidīga tieši klimata ziņā, kas der Kurzemē, tas neder Latgalē, kur ir krasas diennakts temperatūras svārstības.

Mana pieredze rāda, ka šobrīd vistālāk tikuši nevis tie, kas domā – iestādi un tālāk ābeles augs pašas, bet tie, kas apjēdza, ko viņi nezina. Diemžēl pirmajā kategorijā lielākoties ir tie, ja tā var teikt, laucinieki, bet otrajā – tie, kas savulaik atguva īpašumus un aizgāja dzīvot uz laukiem.

– Vai augļudārzs piedot šādu augstprātību?

– Nekad nepiedod. Tāpēc daudzi dārzi, kas savulaik veidoti pat ar subsīdiju atbalstu, ir aizgājuši bojā. Ja pirmajos gados nekopj, tad labas ražas nav un nebūs.

Mani priecē, ka pamazām, tomēr attīstība notiek. Mani priecē, ka ar augļkopību arvien vairāk riskē nodarboties jauni cilvēki, kas ir noticējuši realitātei, ka augļkopība ir viena no pelnošākajām nozarēm lauksaimniecības jomā. Visu mūžu esmu ar padomu un atbalstu līdzējusi mazdārziņiem, bet šobrīd mana rūpe ir komercaugļkopība.

– Kā esat sadzīvojusi ar to, ka jūsu profesijā kļūdas reti drīkst pieļaut? Ja maizniekam šodien maize neizdodas, jauc jaunu mīklu un nākamajā dienā cep atkal, bet, lai augļkopībā atskārstu un arī labotu kļūdas, jāgaida vismaz gads.

– Labi, ja to saprot. Pēdējos gados arvien vairāk domāju un satraucos par augļkopību kā nozari. Tagad par zinātnes reorganizāciju. To nedrīkst veikt ierēdņi, steigā, nepārdomāti un vienveidīgi visām nozarēm. Kā var salīdzināt fiziķu, ķīmiķu un līdzīgu nozaru zinātnieku darbu ar lauksaimnieku, sevišķi augļkopjiem? Pirmie var atkārtot, variēt pētījumus viena gada laikā vairākkārtīgi. Augļkopjiem tas nav iespējams, lauka izmēģinājumos mainīt pat pētījuma objektu var tikai pēc 10–15 gadiem, turklāt katrs gads ir savādāks. Pašreiz ir tā – projekts beidzas, un jāatstāj pat salīdzinoši jauns dārzs, kurā pētījumi uzsākti, jo – ābeles jau pētījāt, cik ilgi var, sāciet strādāt ar jaunu kultūru! Jāpiekrīt Rundāles pils direktoram Imantam Lancmanim – šis ir neprofesionāļu un skrūvīšu laiks, bet zinātnieks nevar būt skrūvīte, sevišķi lauksaimniecībā, kur pētījumus ietekmē neprognozējamā daba ar daudzveidīgiem faktoriem. Ja zinātnieks strādās šaurā jomā, ko viņš dos augļkopim, kuram jāprot prognozēt un reaģēt uz dabas faktoriem?

– Esat ķērusies klāt Latvijas augļkopības vēstures aprakstīšanai.

– Jā, jo mana dzīve ir augļkopība. Es patiešām ļoti gribu to uzrakstīt. Kad strādāju Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijā, bibliotēkā, kaut kur skapjaugšā, uzgāju vecus, Latvijas brīvvalsts laikā izdotus žurnālus. Kad sāku tos lasīt, man bija neliels šoks. Jau tolaik, pirms gandrīz 100 gadiem, profesors Sudrabs rakstījis par intensīviem dārziem, intensīvām šķirnēm. Kāds cits rakstīja – tagad, kad esam tikuši vaļā no lielās Krievijas pakļautības, ir jāsāk domāt par intensīvu saimniekošanu; no ekstensīvām nozarēm jāpāriet uz intensīvām, piemēram, augļkopību. Kad sākās atmodas laiks, šos citātus izliku pie sienas darbā, daudzi brīnījās, ka par kaut ko tādu latvieši domājuši jau 20. gadsimta 20. gados. Latvijā nevar būt specializācija augļkopībā – tā uzskatīja padomju varas gados, kad, piemēram, dominēja uzskats, ka augļkopībai ir vieta tikai Moldāvijā un citās dienvidu republikās. Latvijai palika graudkopība un lopkopība. Tas nekas, ka kolhozos bija milzīgi ābolu dārzi un no augļkopībā gūtās peļņas daļa tika pieskaitīta lopkopībai, lai tā izskatītos rentablāka. Taisīja arī vīnu, sūtīja uz Krievijas ziemeļiem.

– Tiesa, ka no Latgales savulaik esot vesti āboli uz Krievijas galmu?

– Tā ir bijis, un tas nav nekāds mīts – jau 19. gadsimta otrajā pusē. Tieši tāpat Latvijas brīvvalsts laikā uz Vāciju esam sūtījuši ešelonus ar āboliem, upenes – uz Angliju, un prese rakstīja, ka nevar tā vienkārši sūtīt ogas, jādomā par lielāku pievienoto vērtību, piemēram, par ievārījumu ražošanu. Starp citu, jau toreiz daudz rakstīja par to, ka mums vajag audzēt vienādākas šķirnes, lai ābolu eksportu varētu nodrošināt, un līdzīgi teksti izskan arī tagad. Bet latviešiem patīk daudzveidība – ka tik vairāk šķirņu būtu dārzā! Zinu vienu gadījumu, kad mazdārziņā vienā kokā sapotēja 34 šķirnes. Protams, tas nav normāli, bet ko tu kolekcionāram padarīsi!

– Jūs rakstāt zinātnisku darbu, tas nozīmē – precīzi un pierādāmi. Ja jums vaicāju nezinātniski – cik tālu pagātnē sniedzas augļkopība Latvijā?

– Dārzi muižās bijuši jau 16. un 17. gadsimtā. Latvietim tolaik taču nebija savas saimniecības, latvietis ar augļkopību varēja sākt nodarboties pēc dzimtbūšanas atcelšanas.

Padomju laikos cilvēkiem daudz kas bija liegts, tāpēc daudzi savu enerģiju, spēku, laiku un pacietību veltīja savam dārzam, patiesībā – mazdārziņam, un cik tad tajā ir vietas? Gauži maz, bet, kā jau teicu iepriekš, dārzkopim vienmēr ir jāatrod izeja. Un skaisti jau izskatās – vienā zarā sarkani, otrā – dzelteni, trešā – balti āboli.

– Man tas izklausās kā ķīniešu ābece, es pat nemāku izgriezt vainagu ābelei.

– Tas, starp citu, ir grūti. Potēt ir vienkārši, savā mūžā to esmu iemācījusi daudziem mazdārziņu īpašniekiem, kas padomju laikos apmeklēja tā sauktās Tautas universitātes, bet vainagu veidot ir ļoti grūti.

Esmu pārliecināta, ka Latvijai ļoti būtiski ir veicināt augļkopības nozares attīstību, lai sasniegtu vismaz pirmskara līmeni. Lai to panāktu, jābūt ne tikai pētījumiem, ārzemju tehnoloģiju pārbaudei, bet arī kvalificētu dažāda līmeņa augļkopju sagatavošanai. Piemēram, Vācijā ļoti sabalansēta ir fundamentālā un lietišķā zinātne. Vācijā ir izveidoti kompetences centri, to veidotāji un finansētāji ir Lauku un zemkopības ministrija, universitāte, pašvaldības, ražotāju apvienības un kooperatīvi utt. Ja mūsu valsts gribēs, lai attīstās mazās saimniecības un cilvēki paliek laukos, pagaidām ir jāatbalsta uz praksi orientētie pētījumi un speciālistu konsultācijas. Turklāt visā augļkopības nozarē šobrīd trūkst kvalificētu speciālistu – augļkopju. Trūkst ne tikai agronomu – augļkopju, bet vēl vairāk inženieru – elektroniķu. Var iegādāties ļoti modernu tehniku, aparatūru, bet, ja nebūs modernās tehnoloģijas izprotošu speciālistu, rezultātu nebūs. Var taisīt ļoti pamatīgas analīzes un prognozes ar vismodernākajām aparatūrām, bet cilvēka smadzenes, intuīciju un pieredzi neaizstās nekas.

– Mums taču ir dažādas skolas.

– Skumji teikt, bet Bulduros atjaunot apmācības mūsdienīgā līmenī augļkopībā vairs nav iespējams un nav arī lietderīgi, bet to varētu uzsākt Dobelē – pakāpeniski, sadarbībā ar LLU veidot bāzi ne tikai pētījumiem, bet arī apmācībai. Varbūt Dobele iesākumā varētu būt kā obligāta prakses vieta. Nozarei par visu vairāk vajadzīgi kvalificēti, radoši speciālisti, tāpēc nepieciešamas apmaiņas programmas ar citām valstīm. Uz Igaunijas dārzkopības skolu braucot mācīties no kaimiņvalstīm, varbūt arī mums tas jādara, ja jau paši nevaram. Lai sasniegtu mērķi – attīstītu nozari, vajadzīgi vispirms ieinteresēti pasniedzēji, tātad zinātnieki kā pasniedzēji, kuri dod teorētiskās zināšanas bioloģijā, fizioloģijā, agroķīmijā, fitopatoloģijā, entomoloģijā utt.

– Vai jums pašai ir savs augļu dārzs?

– Nav gan, bet ļoti ceru, ka tomēr būs. Savulaik atteicos no savas mantojuma daļas tēva mājās, un rezultātā šobrīd man nav tāda augļudārza, kādu man gribētos. Kādreiz to ļoti pārdzīvoju, bet tagad esmu samierinājusies. Es arī daudz ko vairs fiziski nespēju, tikai pateikt, ko vajag darīt.

– Tad jūsu mūžs ir realizējies daudzos dārzos Latvijā, tikai ne savā pašas?

– Tā sanāk.

– Ko jums pašai vēl tomēr patīk darīt dārzā?

– Beidzot man patīk vainagus veidot, kas agrāk man nepatika, jo tad bija jākāpj kokos. Intensīvos dārzos koki ir zemāki. Man tikai vajag kādu palīgu, kas aiznes izgrieztos zarus. Lielajos komercdārzos zarus sasmalcina traktora vilkts pļāvējs.

– Kā jūtaties rudeņos, kaut kur tuvu atkritumu kaudzei redzot kaudzēs sabērtus ābolus?

– Vai arī sabērtus uz lauka, laikam jau ar domu tos ierakt zemē. Ak, Dievs, kā man tad sāp sirds. Tā ir nozares noniecināšana. Arī ābele ir jākopj un arī dārzā jāstāda tik daudz, cik vari patērēt. Bieži vien šādas kaudzes ir latvieša slinkuma zīme, jo – vai tad tiešām nevar izspiest sulu? Labāk iestādīt vienu ābeli, iepotēt tajā vairākas šķirnes, kuru augļi ir gatavi no rudens līdz pavasarim, un ēst laimīgs.

– Augļkopība, manuprāt, ir ļoti saistīta ar patriotismu. Koki aug ilgi, tos nevar vienā gadā iestādīt vienā vietā, izaudzēt un novākt ražu, tad stādīt citā vietā. Augļkopība ir tāds ilgtermiņa projekts, ir pat nevis ģimenes, bet dzimtas mantojums.

– Latvietim es noteikti ieteiktu stādīt augļudārzu, bet tikpat silti ieteiktu iepriekš visu labi pārdomāt un nežēlot laiku, lai uzzinātu to, ko nezina.