«Šī mums, māksliniekiem, bija iespēja pabūt vietās, kur bieži cilvēki nedodas. Atrodoties tur, vērojām, kā tas ietekmē radošo procesu,» saka horeogrāfe Agnese Bordjukova. Viņa kopā ar kolēģi no apvienības Dejas anatomija Elīnu Gaitjukeviču iestudējusi izrādiperformanci Mežonīgā triloģija par kopienām Norvēģijas, Dānijas un Latvijas pierobežu teritorijās.
Jaundarbs portretē Norvēģijas, Dānijas un Latvijas kopienu dzīvi pierobežu teritorijās, kur par galvenajiem jautājumiem izvirzītas vietējo iedzīvotāju vērtības un vietas kā identitātes veidotājas. Tās pamatā ir dokumentēti iedzīvotāju stāsti un ikdienas dzīves epizodes, ko papildina radošās komandas gūtie iespaidi un vērojumi. Pēc šovakar apskatāmās izrādes nākamās gaidāmas martā.
Agnese stāsta, ka radošā komanda nebrauca uz konkrētajām teritorijām ar gatavu ideju – viņus interesēja piedzīvot lietas un no tām veidot stāstu par vietām, kuras iepriekš bijušas svešas.
Redzēt, lai apjaustu
Horeogrāfe domā: «Ir svarīgi būt šādās vietās, jo, kamēr neesi aizbraucis, tā šķiet tikai vieta kartē, bet, kolīdz tur nokļūsti, redzi un piedzīvo, kā tur dzīvo cilvēki, kādas ir viņu vērtības. Tu viņus satiec, un tā tev pašam kļūst par lielāko vērtību, jo esi iepazinis teritorijas, kas ir nelielas un šķiet nenozīmīgas.»
Agnese un citi šā darba kolēģi visās trijās pilsētās novēroja kopīgu tendenci – cilvēki dodas projām no šīm nomaļajām zonām uz lielākām pilsētām. «Otra tendence ir vieta kā cilvēka rakstura veidotāja un atspoguļotāja. Katrā no tām varēja skaidri izjust, kāpēc lietas ir tādas, kādas tās ir,» viņa stāsta par savu pieredzi. «Dānijā, Toftlundā, dzīvo ļoti organizēti cilvēki, un mēs sākām pētīt, kādēļ tā ir. Norvēģijā, Akarfjordā, daba ietekmē visu cilvēka dzīvi; arī to, kā viņi izvēlas pavadīt savas dienas un veido ieradumus, jo dabas dēļ daudzas lietas viņi nevar ietekmēt. Savukārt Latvijā, Indrā, iedzīvotāji jūtas tā, it kā būtu tikai punktiņš kartē, jo izjūt, ka dzīvo nomalē un centrs atrodas tālu, tomēr viņi joprojām cīnās un nepadodas. Viņi ir apbrīnojami entuziasti; iespējas ir, atliek tikai domāt, ko ar tām darīt.» Nav palicis nepamanīts arī nacionalitātes jautājums. Horeogrāfe novēroja, ka, par spīti tam, ka šajās teritorijās dzīvo dažādu tautību cilvēki, viņa neizjuta dalījumu. «Nav svarīgi, tu esi krievs vai latvietis. Tu tur dzīvo, un tas ir svarīgākais, nevis dalījums vai strīdēšanās.»
Kas tajā īpašs – dejot?!
Savu ceļu līdz profesionālai dejošanai Agnese sauc par nejaušību, jo deju iepazinusi tikai jaunībā, kad bija nepieciešams izvēlēties, kur tālāk mācīties pēc vidusskolas beigšanas. Iepriekš viņa dziedāja bērnu popgrupās, tāpēc vēlme darboties mākslas jomā bija un viņa zināja, ka savu dzīvi saistīs ar radošo sfēru. Pēc vidusskolas beigšanas Agnese izlēma par labu Kultūras koledžai un vēl iestājeksāmena dienā, pētot studiju sarakstus, nebija droša, ko mācīsies tālāk. «Tobrīd iedomājos, ka varbūt jāpamēģina deja, jo togad laikmetīgās dejas programma – mūsdienu dejas izpildītāji – bija jaunums, ko varēja apgūt pirmo un pēdējo reizi.» Agnese stāsta, ka bija painteresējusies par horeogrāfijas profesiju, bet viņu nepameta pārdomas par to, «ko diez tur māca». «Kas tad tur īpašs – dejot! Tas taču ir zināms!» Tagad savu toreizējo neinformētību viņa atminas ar smaidu.
Atskatoties uz laiku, kad Agnese sāka iepazīt deju, un tagad, viņa teic, ka tas bijis pašizaugsmes līdzeklis. «Esmu ļoti attīstījusies dažādos aspektos – ne tikai profesionāli, bet arī kā cilvēks. Tas ir arī viens no svarīgākajiem veidiem, kā izzinu pasauli un kā saprotu pati sevi, savu ķermeni. Nekad neesmu atdalījusi šīs divas lietas – deju un dzīvi. Man tas ir viens vesels, jo jau sākotnēji abi šie procesi gāja līdztekus.» Viņa nenoliedz, ka, sākot dejot 18 gadu vecumā, nākas piedzīvot daudzus pārbaudījumus. «Man bija grūti apgūt tehniskās lietas, jo vairāk tāpēc, ka tolaik biju saspringta un neelastīga. Man nav klasiskas dejotājas ķermeņa. Bet improvizācija un kompozīcijas principi man padevās ātri, jo radošais gars manī bija. Domāju, tas arī mani turēja un man palīdzēja.» Horeogrāfe apzinās, ka arī šobrīd veids, kā viņa strādā un uztver kustību, atšķiras no tiem, kas deju sākuši apgūt no mazotnes.
Kļūst pieejamāka
Agneses galvenā darbības joma ir laikmetīgā deja, un viņa apzinās, ka daudziem tas ir neizprotams un netulkojams mākslas izpausmes veids. «Ne visiem izdodas notvert izjūtu, kas tas ir un kāpēc izpildām tādas kustības un ne citādas. Tomēr pēdējos gados parādās daudzi dejas entuziasti un tiek strādāts, lai deja cilvēkiem kļūtu pieejamāka. Tāpēc liela daļa labprāt uztver laikmetīgo deju un saprot, ka tā ir nepieciešama.» Horeogrāfe uzskata, ka vajadzīga pieredze, lai saprastu šā žanra dejas vēstījumu, – ir jābūt dažādu izrāžu un performanču pieredzei, ir jāmāk salīdzināt redzēto.
Laikmetīgajai dejai ir trausla robeža starp to, kad tā kļūst par mākslu un kad nē. «Jebkurai kustībai ir potenciāls kļūt par deju, un īpaši laikmetīgajā dejā ir dažādi ceļi, kādus izvēlēties. Viss atkarīgs no mērķa, ko es kā horeogrāfe vai māksliniece vēlos pavēstīt,» Agnese spriež, kad konkrēta kustība kļūst par māksliniecisku izpausmes veidu. «Pērn notika projekts Dejas diena tavā darbā, kurā profesionāli horeogrāfi strādāja ar cilvēkiem bez pieredzes. Projektam bija konkrēta iecere – parādīt, ka kustības, ko mēs redzam savā ikdienā, var kļūt par deju, par mākslas norisi. Tas bija organizēts pasākums, kuru cilvēki gāja skatīties. Tad rodas jautājums, vai tā bija deja? Es tam ticu, bet ir daļa cilvēku, kas to tā neredz. Daudzas lietas ir atkarīgas no idejas, mērķa un skatpunkta.» Agnese saprot, jebkuru kustību var transformēt dejā, bet – vai tas ir vajadzīgs? «Nevaru droši apgalvot. Savā ceļā esmu izjutusi to, ka šī profesija ir praktiska. Lai iestudētu izrādi un iegūtu naudu, jābūt mērķim un jāsaprot, ka tas būs iestudējums, kuru nāks skatīties. Reizēm tev kā jaunajam, topošajam māksliniekam ir daudz svarīgāks process nekā rezultāts. Bet kā citādi iemācīties darīt, ja nav iespēju?»
Mērķis un process
Agnese zina stāstīt, ka ir dejotāji, kuri strādā procesa dēļ. Vaicāta, kas pašai ir svarīgāk – radīt sev vai cilvēkiem –, horeogrāfe aizdomājas. «Man ir abi šie ceļi. Es varu darīt procesa dēļ, bet tad apzinos, ka tas ir tikai man. Tāpat varu uzstādīt mērķi izrādei un parādīt to skatītājiem, bet tad ir jāstrādā ar citu fokusu un atbildību,» viņa pauž un atklāj, ka pēdējā laikā viņai ir aktuāls jautājums par improvizāciju un iestudētu deju. Sākot nodarboties ar kustības mākslu 18 gadu vecumā, tas bija tikai viņai pašai un Agnese nedomāja par to, kā tālāk viss izvērtīsies. Apziņa, ka var dot, nāca vēlāk.
«Bieži cilvēki jautā, kādēļ laikmetīgā deja ir drūma. Viņi negrib redzēt negatīvo, bet grib pieredzēt deju,» tā Agnese. «Bieži sevī un savos kolēģos jūtu, ka ir posms, kad gribas konceptualizēt kustību (pieredzes trūkuma vai vēlmes meklēt jaunus ceļus, kādā valodā runāt, dēļ). Tāpēc novērojama tendence, ka cilvēki aiziet uz izrādi, bet nesaredz deju.» Līdz šim brīdim Agnesei izrādes veidošana bijusi izpēte – kustības, sevis, pašas dejas. «Tā ir lieta, kas jāmaina, domājot par izrādi, ko veidot skatītājiem. Ir jāpadomā plašāk.»
***
Agnese BORDJUKOVA
• Horeogrāfe, dejotāja
• Dzimusi 1983. gada 25. augustā Bauskā
• Izglītība: 1998. gadā Bauskas 1. vidusskola; 2001. gadā Āgenskalna valsts ģimnāzija; 2003. gadā Latvijas Kultūras koledža, Modernās dejas izpildītāja programma (kursa vadītāja Inga Gaile); 2007. gadā Latvijas Kultūras akadēmijas programma Modernās dejas horeogrāfija (kursa vadītāja Olga Žitluhina)
• Kopš 2007. gada darbojas laikmetīgās dejas projekta Dejas anatomija sastāvā
• Veidojusi horeogrāfiju vairākām izrādēm, tostarp šā gada Zīmējumu teātra izrādei Dāsnumātika (režisors Varis Klausītājs)
• Izpildītāja un līdzautore urbānās dejas projektā Purvciems. Fragmenti. Deja foruma Baltā nakts ietvaros 2011. gadā
• Grupas sastāvā piedalījusies laikmetīgās dejas izrādēs, piemēram, Bērnu krusta gājiens (2004), Smaragdu pilsēta (2007), CW (2006), Maratons (2008) u. c.
• Kā dejotāja piedalījusies izrādēs Aklā (režisores Aija Uzulēna un Inga Surgunte, 2012. gads), Odiseja projekts (horeogrāfe Lilija Lipora, 2011. gads) u. c.