PERSONĪBA: Paķert aiz astes īsto tēmu

Saruna ar dramaturģi, Latvijas Dramaturgu ģildes valdes priekšsēdētāju Rasu Bugavičuti.

Beidzamajā Spēlmaņu naktī vairākas balvas, tostarp galveno – Grand Prix, saņēma Latvijas Nacionālā teātra izrāde Ezeriņš. Radošajā komandā režisora Elmāra Seņkova vadībā strādāja arī viena no redzamākajām jaunās paaudzes dramaturģēm Rasa Bugavičute. Viņu kopīgo darbu sarakstā vēl ir Valmieras teātra Raudupiete, Nacionālā teātra Meitenes, Purva bridējs, Izrāde «Gals», Dailes teātra Es par Rēziju, un viņa Elmāru Seņkovu dēvē par savu teātra brāli. Pirms četriem gadiem Rasa Bugavičute tika ievēlēta par Latvijas Dramaturgu ģildes valdes priekšsēdētāju, pārņemot vadības grožus no Daiņa Grīnvalda. Mēs runājām par to, kas šajā laikā izdarīts, kāda ir dramaturga loma šodienas teātrī un kāpēc režisori sūdzas par jaunu un viņiem saistošu lugu trūkumu.

– Jau vairākus gadus vadi Latvijas Dramaturgu ģildi, turpinot Daiņa Grīnvalda iesākto darbu. Kā pati vērtē, kas ir paveikts, sasniegts, kurp jātiecas?

– Ja sākšu ar to, ka ir pīšļos sadrupušas manas rozā biezo stiklu brilles, tas neizklausīsies pārāk iedvesmojoši, taču noliegt to nevaru. Ja pirms pāris gadiem likās, ka gāzt kalnus dramaturģijas jomā ar ģildi būs pavisam viegli un vienkārši, tad nu realitātes izjūta ir pieaugusi un apjēgta. Manas rokas pagaidām daudz kam vēl ir par īsu, jo patlaban manī pastāvīgi uzvar radošais dramaturgs, kurš grib rakstīt, nevis risināt kultūrpolitikas problēmas. Taču ir arī izdarītas pāris labas lietas ģildes attīstībā.

Vērtīgākais sasniegums noteikti ir Spēlmaņu nakts jaunā kategorija Gada sasniegums oriģināldramaturģijā. Tā apliecina dramaturga profesiju kā teātra profesiju, nevis kā kaut kādu no teātra procesiem atrautu, nevienam nesaprotamu veidojumu. Tā motivē rakstīt jaunus darbus, kā arī tos iestudēt, kopsummā vairāk tiecoties uz rītdienu, nevis pastāvīgi runājot tikai par to, kas izdarīts un uzrakstīts jau labi sen.

Nākamie veiksmīgi aizsāktie un notiekošie darbi noteikti ir visdažādākie sadarbības projekti starp ģildi un Dirty Deal Teatro, kā arī Laura Gundara Darbnīcām. Šo sadarbību rezultāti ir gan jauno dramaturgu lasījumi 10 minūtes slavas, kas norisinās jau ceturto gadu, gan arī 36 stundas, kas 21. februārī DDT notiks jau trešo reizi. Skaidri redzu, ka no režisoru puses arī izteiktāka ir kļuvusi vēlme strādāt kopā ar dramaturgiem, radīt jaunus tekstus, meklēt jaunas iespējas, kas pamatu pamatos ir oriģināldramaturģijas attīstības stūrakmens. Priecājos, ka turpina veidoties jauni, labi un veiksmīgi dramaturga un režisora tandēmi (piemēram, Justīne Kļava un Dmitrijs Petrenko u.c.). Izjūtu arī, ka interese par dramaturģiju no dažādu mediju puses ir pieaugusi. Tā ka mīts par to, ka dramaturgs ir mazs, noputējis onkulītis, vēlams ar brillēm, ir ielūzis. Un tas ir vērtīgi.

Vēl pie sasniegumiem noteikti var minēt to, ka Latvijas Kultūras akadēmijas dramaturgu 4. kursa studenti vēlas aktīvi iesaistīties ģildes salabošanā, kas nozīmē, ka viss neapstāsies pie tiem, kas šobrīd tajā kaut ko cenšas darīt. Uz to arī būtu jātiecas – lai pastāvīgi ir jaunas asinis, kas grib gāzt kalnus dramaturģijas attīstības vārdā.

– Viens no Latvijas Dramaturgu ģildes mērķiem ir stimulēt sadarbību ar režisoriem un teātriem. Laiku pa laikam dzirdu – režisori saka, nav viņiem saistošu lugu, kā arī nezina, kur tās vispār atrast, jo drukātas netiek. Vēlos saprast, kā to redzi no savas puses – ir problēmas?

– Ar tām problēmām ir interesanti. Nevaru tās īsti nedz apstiprināt, nedz noliegt, jo šī situācija pie mums rotē kā apburtā lokā. Nu, piemēram, režisori saka, ka nevar tikt pie jaunām lugām, bet īsti neraujas apmeklēt tās pašas 10 minūtes slavas vai 36 stundas, lai gan šajos pasākumos var sastapt dramaturgus, kuriem pajautāt viņu darbus! Savukārt dramaturgi saka, ka viņu darbus neviens negrib iestudēt, bet kautrējas piedalīties lasījumos. Esam ar ģildi vairākkārt Valsts Kultūrkapitāla fonda konkursos iesnieguši projektu, lai izveidotu pilnvērtīgu elektronisko lugu datu bāzi – mājaslapu, jo lugas neviens drukāt netaisās to mazo tirāžu dēļ. Taču mājaslapas projekts nav ticis apstiprināts. Vienā no reizēm, kad jautāju, kāpēc tā, man atbildēja, ka tas nozīmē – prasīsim naudu arī lapas uzturēšanai katru gadu. Skaisti. Tā nu Kristiāna ŠtrāleDreika, tīra entuziasma vadīta, veido lapu www.tekstiteatrim.wordpress.com, kurā ir atrodama informācija gan par lugām, gan to autoriem. Lai to varētu pilnvērtīgi lietot, nepieciešami krietni uzlabojumi, un tieši šīs lapas sakārtošanai arī lūdzām finansējumu Kultūrkapitāla fondam. Pilnas lugas šajā lapā likt nevar autortiesību dēļ. Turklāt ir vēl viena lieta – ja autors vēlas, lai viņa darbs tiktu ievietots šajā lapā, tas notiek bez īpašiem kvalitātes kritērijiem. Kurš gan būs tas soģis? Un tad rodas situācija – kāds izlasa ne tik veiksmīgu lugu un paziņo, ka nav vispār nekā. Taču tie ir māņi! Valsts un nevalstiskajos teātros sezonas laikā vidēji tiek iestudēti divdesmit seši oriģināldramaturģijas darbi (par amatierteātriem nerunājot), tas nozīmē, ka ir gan interese, gan piedāvājums. Lai apriti uzlabotu, pārskatāma un aktīva mājaslapa krietni atvieglotu procesu. Ar to būtu jāturpina.

Nu, un tad, protams, var runāt arī par Igaunijas piemēru, kurā ir Teātra aģentūra. To dotē valsts, kā arī saņem vienu procentu no katra valsts teātra ieņēmumiem. Viņi saprot, ka nepieciešamība ir abpusēja. Tad aģentūra rīko lugu konkursus, labākās lugas piedāvājot teātriem, tās pārstāvot, aģentūrā pilnvērtīgi strādājot, nevis to uzturot lielas aizrautības dzīti. Uz to, protams, jātiecas. Bet pagaidām pie mums viss atbalsts oriģināldramaturģijai ir tikai kultūrpolitikas dokumentu līmenī.

– Postdramatiskajā teātrī izrādes pamats var nebūt luga vai literārs teksts, izrādes top radošā sadarbībā, kurā režisors, aktieri, dramaturgs ir līdzautori. Top teātra teksts – scenārijs konkrētajai izrādei, kas mirst brīdī, kad izrāde tiek izņemta no repertuāra. Tavā radošajā biogrāfijā ir vairāki šādi kopdarbi, piemēram, Es par Rēziju, Meitenes. Tev ir pieredze darbā ar klasiku (Ezeriņš, Cilvēks šinelī, Purva bridējs, Raudupiete), veidojot dramatizējumu. Kā tu uztver savu, dramaturga lomu laikmetīgajā teātrī?

– Tās lugas, kas tapušas procesā, nav mirušas un nemirst, ja tiek pierakstītas un neaizmirstas. Esmu vairākus no kopdarbā tapušajiem tekstiem sniegusi gan lugu konkursos, gan meistarklasēs, nupat arī esmu saņēmusi lūgumu no Viļņas nosūtīt viņiem vienu no kopdarbā tapušajiem tekstiem. Vārdu sakot – kopdarbā tapušam tekstam ir jāpiemīt visām tām pašām dramaturģiskajām kvalitātēm, kas normālai lugai, lai tas varētu dzīvot savu patstāvīgo dzīvi arī pēc izrādes izņemšanas no repertuāra. Pie šīs pārliecības es palikšu nemainīgi.

Par dramaturga lomu laikmetīgajā teātrī... Man patīk iespējas, kuras Latvijā mums sniedz kāda vēsturiski radusies situācija un lingvistiska īpatnība. Vārds «dramaturgs» latviešu valodā ietver sevī gan lugu rakstnieku, gan tehnisko dramaturgu, gan dramatizētāju, šīs profesionālās atšķirības pie mums netiek dalītas. Un tas jāizmanto! Man ļoti patīk strādāt izrādes iestudēšanas procesā, radot tekstu no nulles, kopā ar režisoru un aktieriem, jo ir pastāvīgs tonuss, viss notiek dzīvajā – tev jābūt klāt, jāfiksē viss notiekošais, jāiet mājās, jādomā, kā gudri visu salipināt kopā, jāpārsteidz visa komanda u.tml. Man ļoti patīk rakstīt dramatizējumus, jo tas ir sava veida profesionāls treniņš – izdarīt to tā, lai tu paud gan savu domu, gan nekādā veidā neizmaini literārā darba autora domu un valodu. Un vēl jo vairāk man patīk rakstīt lugas, likt nepieciešamo lielumu puzles un domāt, kā to visu interpretēs režisors un uztvers skatītājs. Pagaidām es vēl augu un mācos, cik vien varu, lai kādā jaukā dienā varētu izlikt dramaturģijā tik daudz, cik pati vēl šobrīd nevaru apjēgt. Esmu ārkārtīgi pateicīga, ka man ir iespēja audzēt profesionālos muskuļus, strādājot dažādos veidos un ar gana radošiem un trakām idejām bagātiem režisoriem.

Manas šā brīža profesionālās misijas ir turpināt mācīties, interesēties par mūsdienās aktuāliem procesiem un vēstīt par tiem, meklēt jaunas dramaturģijas formas līdz ar režisoriem, ar kuriem sadarbojos, kā arī atgādināt ikvienam par lielisku literatūru, kas nereti nepelnīti put mūsu plauktos.

– Vairākkārt esi strādājusi kopā ar Elmāru Seņkovu – saprotaties no pusvārda? Ar ko tev īpaša šī sadarbība?

– Elmārs ir mans teātra brālis! Viņš to ļoti labi zina. Kad viņu satieku – krītu šim ap kaklu un priecājos, jo man tā komandas izjūta, ar kādu iegājām teātrī, nepāriet. Viņš mani paķēra sev līdzi no Kultūras akadēmijas. Izrādē «Gals» paši apjēdzām, ka saprotamies, un tā turpinām sadarboties. Arī kad nestrādājam kopā, varam sazvanīties un panīdēt viens otram par to, kā viss notiek, palūgt pēc padoma, nomierināt, uzmundrināt, pabakstīt, pateikt, kas atsevišķi sastrādātajā ir labi, kas ne. Tā tieši, bez īpašiem aplinkiem. Kopā strādājot, mums ir izveidojusies jau cita līmeņa saprašanās. Ar katru darbu tā aug, nav jāsāk no nulles. Man patīk zināt, kuras ir tās tēmas, ko viņš jau ir savās izrādēs izrunājis, un tad kopīgi ķerties klāt nākamajām. Tad varam runāt nevis par viena darba attīstību, bet par sadarbības un personisko attīstību. Kad eju uz Elmāra izrādēm, kuras neesam veidojuši kopā, pārbaudu pati sevi, meklējot izrādē tās vietas, kas viņam konkrētajā reizē varētu būt patikušas, kuras ne. Pēc tam prasu viņam, vai esmu trāpījusi.

Pirms šīs Spēlmaņu nakts sanāca smieklīgi. Gāju uz frizētavu tieši pirms ceremonijas un tajā, iepriekš nesarunāti, satiku Elmāru ar Elīnu! Tā pati vieta, tas pats laiks. Visi trīs sēdējām rindiņā, kamēr mūs pucēja, un Elmārs satraucās, ka viņam nebūs ko teikt, ja vakarā būs jākāpj uz skatuves. Puspajokam teicu, ka gan jau kaut ko varēšu pateikt, ja nu akurāt vajadzēs līdzēt. Un ceremonijā, kad Elmāram trešo reizi bija jākāpj uz skatuves, pēc viņa sejas izteiksmes zināju, ka jāstāv viņam aiz muguras, jo nu būs brīdis runāt. Kā solīts.

– Vai dramaturgs Latvijā var izdzīvot, ja nodarbojas tikai ar radošo darbu?

– Kā jebkurā profesijā – kāds var, kāds nevar, kāds uz to tiecas, kāds ne. Tāpēc arī rezultāts katram ir atšķirīgs. Taču, ja parēķina, kādas iespējas var sniegt dramaturģijas rakstīšanas un veidošanas pārzināšana, būtu jāsaprot, ka ar to nopelnīt un izdzīvot var. Dramaturģija ir ne tikai teātrī vai kino, tā ir arī TV un radio raidījumos, reklāmās, masu pasākumos utt., u.tml. Es vēl esmu bezgala pateicīga un priecīga, ka mani pasniedzēji Lauris Gundars un Benedikts Kalnačs man ir uzticējuši iespēju lasīt lekcijas Darbnīcās un Liepājas universitātē par dramaturģiska darba rakstīšanas pamatiem. Tas man ļoti patīk, turklāt ir tieši tikpat radošs darbs kā lugu rakstīšana. Mans personiskais mērķis ir visu, ko apgūstu vai daru, maksimāli pievilkt dramaturģijai. Pagaidām izdodas.

– Zinu, ka raksti savu Kara piezīmju tekstu, kas Dāvja Auškāpa režijā būs skatāms februāra sākumā Dirty Deal Teatro projektā. Kāds ir tavs skatpunkts, tava vēsts?

– Kara piezīmes noteikti nav mana komforta zona, jo es savos darbos nemēdzu runāt par politiskiem jautājumiem. Taču tieši tāpēc es arī piekritu iesaistīties šajā projektā, jo, kā labi zinām – attīstība sākas tur, kur beidzas ērtības. Tā kā darbu rakstu no 1. janvāra un turpināšu rakstīt līdz pat 31. datumam, es vēl īsti neko daudz nevaru un negribu par to atklāt. Zinu, ka topošajā darbā cenšos runāt par Ukrainas – Krievijas situāciju dubultā slānī, valstiskā mēroga situāciju uzstiepjot virsū trīs jauniešiem. Makro situāciju mēģinot pavēstīt mikro līmenī, ja tā var teikt. Jo patiesībā jau viss pārklājas un atkārtojas, tikai dažādos līmeņos. Ja mēs ar lugas pāris raksturu palīdzību varētu spēt asociēties ar valsts, starptautiska mēroga problēmām – tas būtu vērtīgi. Tad varbūt arī mēs varētu jau spēt padomāt uz priekšu – ko gaidīt tālāk, kā rīkoties. Manuprāt, patlaban zelta vērte ir prasmei domāt uz priekšu un analizēt notiekošo. Es piedāvāšu vienu veidu, kā to darīt. Cerams. Vārdu sakot, 6. februārī priecāšos visus redzēt DDT!

– Kā izjūti šo laiku, kurā dzīvojam?

– Es negribētu dzīvot citā laikā un ticu, ka ir iemesli, kāpēc esam tieši mēs, tieši te un tieši tagad. Visos laikos ir bijušas krīzes, visos laikos ir bijušas spekulācijas, karš, cīņas par varu. Kādu brīdi uztraucos par pasaules politiskajām katarsēm it kā globālākā līmenī, bet tad sapratu, ka mani visvairāk biedē varbūtība, ka šobrīd pasaulē valdošā atmosfēra var sašķelt mūsu tuvākās struktūras – ģimeniskās saites, piederību. Es tagad primitivizēšu un pārspīlēšu, bet, ja palūkojas, tad Latvijā katrai paaudzei ir savs etalonvirziens, kurš balstīts kādas konkrētas kultūras saknēs. Tiem, kas savu jaunību pavadījuši Padomju Savienībā, saistoši šķiet mūsu austrumu kaimiņi, jaunāko paaudzi viennozīmīgi interesē Rietumu pasaules dzīves uztvere. Un viss! Ja rodas akūta situācija kaut ko mainīt te un tagad – jūk ģimenes. Mazai valstij (ja ar to saprotam katrs sevi) atteikšanās no savām saknēm ir izšķiroša. Tas mani uztrauc.

– Varbūt vari atklāt, kas vēl top, kādas tēmas vai idejas urda?

– Varu atklāt, ka šobrīd top vairāki darbi man ne pārāk ierastos formātos, taču esmu ārkārtīgi priecīga, ka tā, jo katra jauna pieredze ir miljonus vērta. Pēc deju lieluzveduma Lec, saulīte! turpinās mana sadarbība ar komponistu Raimondu Tigulu. Pavasarī vajadzētu būt dzirdamam kam jaunam. Šogad iemēģināšu roku arī sadarbojoties ar lietuviešu TV producentiem, kas mani ļoti iedvesmo, jo viņu apgriezieni ir daudz straujāki nekā man ierastie. Top arī kāds literārs darbs bērniem, par ko ļoti priecājos, jo tas nu arī ir viennozīmīgi – bērniem centīšos turpināt rakstīt vienmēr. Lai saglabātu «gribu visu zināt» bērnu sevī. Visam pāri, protams, teātris! Jo tēmas, par kurām runāt, ir visapkārt. Atliek vien īstajā brīdī paķert aiz astes īsto no tām.

Rasa BUGAVIČUTE

• Dzimusi Rīgā, dzīvo Liepājā

• Beigusi Rīgas Franču liceju, Latvijas Kultūras akadēmijā studējusi teātra, kino un TV dramaturģiju (bakalaura grāds), kultūras menedžmentu (maģistra grāds), Liepājas universitātē maģistrantūrā – rakstniecības studijas Darbi:

• Jaunā ārsta piezīmes (2014), Ezeriņš (2014), Sarkangalvīte un vilks (2013), Meitenes (2013), Purva bridējs (2012), Izrāde «Gals» (2011) Nacionālajā teātrī;

• Bezgalīgo stāstu stāsts Liepājas teātrī (2014);

• Biedre Zariņa (2013), Es par Rēziju (2012) Dailes teātrī;

• Raudupiete Valmieras Drāmas teātrī (2013);

• Dāsnumātika Zīmējumu teātrī (2014);

• Tikai nesaki nevienam (2013) un …ar laimīgām beigām (2012) Goda teātrī;

• Tonio (2012) un Bikts (2010) Dirty Deal Teatro

• Deju lieluzveduma Lec, saulīte! Mežaparka estrādē (2014) scenārija autore

• Spēlmaņu naktī 2012 saņēmusi Dramaturgu ģildes balvu Pazudušais dēls

• Izrāde «Gals» (SN 2012) un Meitenes (SN 2013) nominētas teātra gada balvai kategorijā Gada latviešu autora iestudējums; Raudupiete šajā kategorijā 2013. gadā kļuva par laureāti. Ezeriņš 2014. gadā saņēma Grand Prix un uzvarēja kategorijā Gada mazās formas izrāde