SARUNA ar zviedru rakstniekiem Sillu un Rolfu Berjlindiem

Pagājušajā nedēļā Rīgā viesojās divi zviedru rakstnieki, kuru vārdi droši būtu ierakstāmi mūsdienu skandināvu kriminālžanra slavas zālē. Savu karjeru viņi veidoja kā veiksmīgi detektīvseriālu scenāristi, sākot ar Pēra Valē un Maijas Šēvales romāniem.

Kad to aptrūka, slavenais komisārs Martins Beks turpināja dzīvot viņu izdomātajos stāstos. Sillas un Rolfa Berjlindu kontā ir arī Skandināvijā populārie seriāli Kaps un Slepkavības. Tomēr tad viņi pievērsās grāmatu rakstīšanai, un jau pirmais abu romāns Springfloden – Pilnmēness paisums neilgā laikā tika izdots divdesmit septiņās valstīs, tostarp Latvijā. Rīgā Berjlindi ieradās, lai atvērtu savu otro romānu Trešā balss, kas grāmatnīcās parādījās janvāra nogalē. Kad jautāju, kāpēc viņi, tik pieprasīti scenāristi, tomēr izlēma rakstīt romānus, Rolfs atjokoja – scenārijā jau vari uzrakstīt, ka pāri pļavai auļo simt balti zirgi, un tas izskatīsies tik iespaidīgi, bet filmā dažkārt no majestātiskajiem zirgiem pāri paliek pelēks ēzelītis. Intervijā Neatkarīgajai viņi abi stāsta par to, kā sākās Sillas un Ralfa darbība literatūrā un ko lasītāji varēs sagaidīt latviski vēl neizdotajos romānos.

– Jums bija ļoti veiksmīga televīzijas filmu scenāristu karjera. Kāpēc tā vietā izlēmāt rakstīt grāmatas?

Silla Berjlinda (S. B.): – Te jārunā par pietiekami ilgu laika posmu. Kopā sākām rakstīt pirms apmēram divdesmit gadiem. Pamatā scenārijus televīzijas detektīvseriāliem un filmām. Kādus desmit gadus paši runājām, ka derētu pamēģināt sākt rakstīt grāmatu, tomēr darba pie scenārijiem bija tik daudz, un tas viss notika tik aizraujoši, ka grāmatai neatlika laika. Tas laikam bija 2010. gada beigās vai 2011. gada sākumā, kad pabeidzām darbu pie kārtējās TV sērijas un sapratām – nu ir pienācis īstais laiks! Un tad mēs ķērāmies pie Pilnmēness paisuma. Grāmata – tas bija kā sapnis, kuru vajadzēja īstenot.

Rolfs Berjlinds (R. B.): – Kamēr rakstījām scenārijus, izdevēji šo gadu laikā vairākkārt mūs uzrunāja – vai tiešām negribat uzrakstīt savu grāmatu. Mēs jau arī reiz pamēģinājām apvienot scenāriju rakstīšanu ar grāmatu rakstīšanu – iespiest to pāris mēnešu starplaikā starp darbiem pie diviem seriāliem. (Smejas.) Tas nebija labi. Un tā mēs galu galā izlēmām, vai nu tagad, vai nekad. Bija labi!

– Vai tiesa, ka esat rakstījuši scenārijus par komisāru Martinu Beku? Vai šis varonis nāk no klasiskajiem Pēra Valē un Maijas Šēvales romāniem?

S. B.: – Jā! Sākumā tas bija pēc viņu romāniem, vēlāk tika izmantoti divi galvenie varoņi no Valē un Šēvales darbiem – komisārs Beks un Gunvals Lāšons. Esam uzrakstījuši scenārijus divdesmit sešām filmām par viņiem.

– Padomju laikos arī Latvijā tika uzņemta detektīvkomēdija par komisāru Beku – Nepabeigtās vakariņas. Vai Zviedrijā komisārs Martins Beks joprojām ir pieprasīts?

R. B.: – Jā! Arī tagad notiek darbs pie jaunām filmas sērijām, ko Zviedrijā rādīs šogad! Martins Beks ir joprojām ārkārtīgi populārs ne tikai Zviedrijā, bet arī Vācijā un citur. Bet šajās sērijās mēs vairs neiesaistāmies! Mums pietiks ar tām divdesmit sešām, ko esam uztaisījuši. (Smaida.)

– Kad grāmatu raksta divi autori, tas vienmēr izraisa daudz jautājumu par tās tapšanu. Kā jūs dalāt pienākumus, kurš ir priekšnieks, kas komandē?

S. B.: – Kā kuru reizi! (Smejas.) Bet mēs kopā strādājam jau tik ilgi! Šo gadu laikā ir izstrādājies stils, kas kopīgs mums abiem. Sākot darbu, kopīgi izveidojam ļoti smalku struktūru. Vienalga, vai runa ir par filmu vai grāmatu. Izstrādājam to ļoti smalki, detaļās. Pēc tam jau nav nozīmes, kurš kuru nodaļu raksta. Pēc tam abi lasām, ko otrs sacerējis. Apspriežam. Reizēm kaut ko mainām, kaut ko pārrakstām viens otra nodaļās.

– Bet kā ar individuālo rakstības stilu? Katrs autors taču raksta sev piemītošā manierē. Kā apvienojat šo objektīvo īpatnību? Jebkurā tulkojumā kaut kas noteikti zūd, bet oriģinālā atšķirībām jābūt.

R. B.: – Protams! Tā ir. Bet mums palīdz tas, ka strādājam kopā jau ļoti ilgi. Turklāt scenāriju rakstīšana – tas pamatā ir dialogs. Šo gadu laikā ir izstrādājies kopējs stils, kurā ērti jūtamies abi. Mums ir draugi, kas reizēm mēģina atrast – ko rakstījusi Silla, bet ko es. Parasti viņi nespēj uzminēt, kurš no mums ir rakstījis attiecīgo vietu. Bet, ja jau viņi to nespēj izdarīt, manuprāt, tas ir labi. Un nav jau arī tā, ka mēs rakstītu bezpersoniski. Domāju, ka esam atraduši savu kopējo personisko stilu, balsi, kas patīk mums abiem.

– Kurš no jums izdomāja šo savādo izmeklētāju pārīti – jauno meiteni Olīviju un bezpajumtnieku, bijušo policistu Stiltonu? Tas ir diezgan neparasts salikums.

S. B.: – To mēs izdomājām abi kopā. Negribējām, lai romāna centrā ir parasta policijas izmeklēšanas komanda. Ar to jau mēs ilgus gadus saskārāmies scenārijos par komisāru Beku. Nevēlējāmies policijas iecirkni, kur izmeklētāji saņem kārtējo lietu un risina to. Gribējām neparastu pretstatu pāri, kas nav policisti (pretēji dzimumi, dažādi vecumi, dažāda atrašanās sociālajā hierarhijā). No sākuma tas bija diezgan vienkārši. Mēs aprakstījām, kā viņi abi satiekas, bet vēlāk tas kļuva aizvien grūtāk, jo viņiem, neraugoties uz saviem pretstatiem, ir jāsadarbojas ļoti dažādās situācijās. Jāņem vērā, ka Olīvija nav policijas virsniece, viņa tikai mācās par tādu, bet Stiltons vairs nav policijas virsnieks, viņam tā ir pagātne. Bet abiem varoņiem nākas satikties un kopā risināt dažādas lietas.

R. B.: – Ar Olīviju mēs gribējām ieviest romānā jaunas meitenes tēlu, viņa nav saskārusies ar raupjo dzīves realitāti, ir šajā ziņā nevainīga, studē policijas akadēmijā. Gribējām šo tēlu pretstatīt Līsbetei Salanderei – Stīga Lārsona romānu supervaronei un seriāla Tilts stiprajai sievietei. Gribējām Olīviju – parastu jaunu meiteni, kuras nu jau mirušais tētis bijis policists. Mums ir paziņa, kas ir apmēram viņas vecumā, kura arī posās studēt policijas akadēmijā, bija interesanti izveidot šādu nevainīgu tēlu, kam romāna sākumā nav nekādu slēptu dramatisku stīgu. Pilnmēness paisuma finālā notiek šokējoša atklāsme, kas pilnībā maina Olīvijas turpmāko dzīvi, bet brīdī, kad viņu radījām, mēs paši par to nemaz nebijām iedomājušies, ka tā lietas izvērtīsies. Man šķiet, ka kriminālromānu rakstniekam pašam ir jābūt iekšējai interesei veikt šādu ceļojumu viņa varoņu dzīvēs.

Ar Stiltonu ir gluži pretēji. Viņa garais ceļojums sākas no zemākā punkta. Stiltons ir kļuvis par bezpajumtnieku, zaudējis darbu policijā. Viņš ir sagrauts, ilūzijas zaudējis vīrietis, kas neredz dzīvē nekādu jēgu.

– Jūsu triloģijas pirmā grāmata Pilnmēness paisums rāda to, ka jūsu stāsts būvē sarežģītu pasauli. Te nav tikai noziegumi, bet daudz vairāk ir dažādu cilvēcisku un sociālu problēmu, politisku problēmu. Kāpēc izlēmāt gleznot tik plašu panorāmu savās grāmatās?

S. B.: – Viss sākās ar pašu interesi. Gribējās rakstīt šādu daudzplākšņainu stāstu. Esam to mēģinājuši iespēju robežās darīt arī savos scenārijos. Piemēram, sociālais elements sērijās par inspektoru Beku vienmēr ir klātesošs. Mēs gribējām kaut ko pastāstīt par mūsu sabiedrību – tāda bija iecere.

R. B.: – Patiesībā vēlme izstāstīt par sabiedrību, par to, kā mēs dzīvojam, bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc ķērāmies pie grāmatas rakstīšanas. Lai grāmata nebūtu tikai tīra izklaide. Stāsts ir svarīgs. Rakstot scenārijus, esam pieraduši strādāt vismaz divos vai trijos līmeņos, to prasa attiecīgā specifika. Romānos tas palīdz veidot maksimāli dramatisku notikumu attīstību.

– Kad lasīju Pilnmēness paisumā pirmās epizodespar Stiltonu un pārējiem bezpajumtniekiem, bija sajūta, ka atrodos starp reāliem bezpajumtniekiem. Vai jūs kaut kā īpaši pētījāt šī sabiedrības slāņa dzīvi?

S. B.: – Jā, mēs veicām vairākus pētījumus un vācām materiālus, bet jāatzīstas, ka tāpēc uz ielas mēs tomēr paši nenakšņojām un bezpajumtnieku dzīvesveidu nepraktizējām. Bet mēs ar viņiem runājām, izlasījām dažas grāmatas par bezpajumtnieku dzīves problēmām. Arī grāmatas, ko sarakstījuši bezpajumtnieki. Lasījām arī viņiem domātu avīzi, kas iznāk Stokholmā, un mūsu grāmatā tā nav izdomāta epizode – tāds laikraksts, kuru mēģina pārdot Stiltona draugi, tiešām ir. Visos šajos avotos atrodams daudz informācijas, arī par to, kā bezpajumtniekus reizēm terorizē.

– Pēc ļoti brutālā Pilnmēness paisuma ievada, lasot tālāk, drīz vien radās sajūta, ka, neraugoties uz nežēlīgo noziegumu aprakstiem, jums ir ļoti svarīgi teikt saviem lasītājiem – slepkavot ir neprāts, tas ir necilvēciski. Šis vēstījums kriminālromānos ne vienmēr nolasāms tik skaidri kā jūsu grāmatās. Vai jums bija svarīgi to uzsvērt?

R. B.: – Jā! Tas tiešām tā ir!

– Tādā gadījumā, es saprotu, tas ir neatbildams jautājums, tomēr – kāpēc šie briesmīgie noziegumi notiek? Kur slēpjas šī problēma?

R. B.: – Jūs būtībā vaicājat, kāpēc ir ļauni cilvēki, kāpēc notiek sliktas lietas. Es domāju, ka tas diemžēl ir kaut kas cilvēkam piemītošs. Jūs taču varat paprasīt jebkurā valstī – kāda jums ir kriminālā situācija. Atbilde visur apmēram ir vienāda. Tas, kas notiek pie mums, notiek arī pie jums. Nē, nu, protams, ir kaut kādas atšķirības. Jums, Latvijā, piemēram, nav problēmu ar labējiem ekstrēmistiem. Manuprāt, primārā atbilde, kāpēc notiek noziegumi, ir – tāpēc, ka pastāv netaisnība. Tāpēc, ka kaimiņam ir tas, kā nav man.

– Bet kā ar cilvēka dabu, varbūt noziegumi ir jau gēnos?

S. B.: – Es domāju, ka dažiem cilvēkiem noteikti. Bet es nedomāju, ka tas būtu katrā. Nedomāju, ka visi cilvēki ir ļauni vai slikti, tomēr atbildēt uz šo jautājumu ir ļoti sarežģīti.

R. B.: – Ja runājam plašāk, tad domāju, ka gandrīz katrs cilvēks, sakrītot dažādu apstākļu summai, diemžēl ir spējīgs pastrādāt noziegumu. Man ir radusies šāda pārliecība. (Nopūta.) Kad skatos, piemēram, filmas par Aušvicas koncentrācijas nometni, par to diemžēl nākas domāt. To visu taču pastrādājuši vienkārši cilvēki kaut kādu īpašu sakritību rezultātā. Laikam jau mēs, cilvēki, kā dzīvas būtnes spējam radīt arī lielu ļaunumu. Ja esam apspiesti, jūtam sevī netaisnību…

S. B.: – Vai esam vienkārši greizsirdīgi. Tas ir viens no parastākajiem smagu noziegumu un pat slepkavību iemesliem.

– Latviešu lasītājiem ir bijis laiks izlasīt Pilnmēness paisumu. Romāns Trešā balss viņu priekšā ir tagad. Kas būs tālāk?

R. B.: – Vispirms jāpasaka, ka Olīvija Trešajā balsī tā arī nekļūs par policisti. Tas, ko viņa uzzina pirmā romāna beigās, liek viņai mainīt savu dzīvi. Bet viņa pabeigs policijas akadēmiju.

– Nekļūt par policisti taču ir prātīgs lēmums!

S. B.: – (Smejas.) Bet tad trešajā grāmatā viņa tomēr nolems kļūt par policisti. Olīvija strādās policijas iecirknī, kas ir bēdīgi slavens pa visu Zviedriju ar labējo ekstrēmistu uzdarbošanos, rasisma un neonacisma problēmām. Būs nežēlīga bērna slepkavība un aizdomas, ka tas saistīts ar kādām rasistiskām izpausmēm. Stokholmas apkārtnē notiks vēl viena slepkavība. Olīvija un viņas kolēģe tās kopīgi izmeklēs, jo noziegumu rokraksts vedinās domāt, ka slepkava abos gadījumos ir viens un tas pats cilvēks. Stiltons savukārt atgriezīsies Stokholmā. Viņš grāmatu antikvariātā dabūs kādu grāmatu. Tā izrādīsies piebāzta pilna ar avīžu izgriezumiem par kādu senu slepkavību, ko viņš pats nesekmīgi izmeklējis laikos, kad bijis policists. Stiltons strādās ar šo līniju, bet, protams, noziegumu pēdas aizvedīs pie visu šo gadījumu kopīgas izmeklēšanas.

– Vai trešā grāmata būs pēdējā grāmata par Olīviju un Stiltonu?

S. B.: – Nē, mēs rakstīsim vēl vienu grāmatu. Tad tā vairs nebūs triloģija. Šobrīd mēs rakstām scenāriju televīzijas seriālam, kas balstīts uz Pilnmēness paisumu. To sāks filmēt maijā. Domāju, ka līdz jūnijam strādāsim ar scenāriju, bet pēc tam ķersimies pie grāmatas. Mums jau ir līgums par ceturto grāmatu. Kā būs tālāk – laiks rādīs.

– Tad jau jums tagad ir ārkārtīgi viegls darbs, beidzot rakstīt scenāriju pašiem pēc savas grāmatas!

R. B.: – (Smejas.) Tas tiešām ir interesanti, jo parasti jau rakstījām scenārijus pēc citu autoru grāmatām, kas mēdz būt ļoti sarežģīti. Tas dod jaunu pieredzi. Protams, ir vieglāk, jo zini materiālu, jo tas ir tavs materiāls. Mums no romāna ir jāizveido desmit epizodes, kas ir ļoti daudz, jo parasti jau ir otrādi – viena grāmata ir jāiespiež deviņdesmit minūtēs. Tad vienmēr ir jāmeklē visādi kompromisi – ko noīsināt, ko izņemt ārā vispār. Tagad, kad viena romāna materiālu vajadzēja sadalīt desmit sērijām, mēs atklājam, ka gandrīz neko nevajag īsināt, drīzāk gan gudrot lietas, ko pierakstīt klāt. Bet pēc sava romāna rakstīt scenāriju noteikti ir daudz vieglāk.

– Kas ir tas, ko darāt, kad nav jāraksta romāns vai scenāriji?

S. B.: – Mums patīk makšķerēšana. Precīzāk, mušiņmakšķerēšana Zviedrijas ziemeļos. Tā ir lieliska nodarbība. Un sēņu lasīšana vasarā.

– Sēņot ir arī latviešu nacionālais hobijs!

S. B.: – Jā, man šķiet, ka Zviedrija no Latvijas importē gailenes. Bet arī mums sēņu lasīšana ir lielā cieņā un mežos sēņu netrūkst.

Silla un Rolfs Berjlindi

Kriminālromānu rakstnieki, Zviedrija

Sākuši karjeru, rakstot Skandināvijā un Vācijā iecienītu detektīvseriālu scenārijus

Pirmais romāns Pilnmēness paisums izdots divdesmit septiņās valstīs, 2014. gadā arī Latvijā.

Šī gada sākumā latviski izdots viņu otrais romāns Trešā balss

Triloģijas trešais darbs arī tiks izdots latviski

Sākotnēji iecerētajā triloģijā par jaunās meitenes Olīvijas un izbijušā policista Stiltona veiktajām izmeklēšanām šī gada otrajā pusē taps jau ceturtais romāns