SIA Latgales Lauksaimniecības zinātnes centrs (LLZC) vadītājai Venerandai Stramkalei aizritējis īpašs gads – jūnijā apritēja 50 gadu, kopš viņa strādā Latgales laukos, bet 12. decembrī nosvinēta 75 gadu dzīves jubileja. Klausoties viņas stāstītajā un redzot padarīto, tā vien grozi galvu un brīnies: kā cilvēks spēj tikt galā ar to visu?! Tie, kas viņu pazīst, atzīst – tikai pateicoties viņas enerģijai un sīkstumam, centrs joprojām pastāv.
Redzot, kā 90. gados juka un bruka zinātniskie institūti, un piedzīvojot to, ka pētniekus no Valsts Viļānu selekcijas un izmēģinājumu stacijas, kur Veneranda Stramkale garus gadus bija strādājusi, pārceļ uz pašu pierobežu – Malnavas lauksaimniecības tehnikumu, viņā ierunājās īsta zemnieka spīts un neatlaidība: sak, pati izveidošu zinātnisko centru. Lai varētu nodrošināt uzņēmuma pamatkapitālu, ieguldījusi savus līdzekļus – pat pārdevusi govis. Bailes? Nē, toreiz to nebijis! Cerības uz peļņu – arī ne! Tās šajos gados tikpat kā arī nav bijis. Jo kāda tad alga ir zinātniekam? Minimālā! Labi, ka sava saimniecība ir un pensija, tad tās nereti palīdz uzturēt centru, piemēram, nomaksāt elektrības tēriņus, kas vajadzīgi kaņepju šķiedru žāvēšanai. Tad kāpēc tāds solis? Atbilde esot vienkārša: viņa taču savulaik izvēlējusies studēt agronomiju, nevis kļūt par skolotāju, kā vienubrīd gribējusi. Tāpēc, ka bijusi apņēmības pilna kopt šo zemi, lai izmēģinātu jaunas graudaugu šķirnes, kas dotu labākas ražas.
Sīkstā pēckara paaudze
Jau agrā bērnībā sapratusi, cik viņas ģimenei Latvija un tās zeme ir svarīga. Kad kara beigās tēvs, bīdamies no deportācijām, mudinājis ģimeni braukt projām no Latvijas, māte atteikusies to darīt, jo – kā tad savu zemi pametīsi?! Ja viņš gribot, lai braucot, viņa ar bērniem palikšot. Tā arī visa ģimene palikusi tepat un izcietuši visas pēckara grūtības, tāpēc sīkstuma viņas paaudzei netrūkstot. Ja reizēm šķietot – nevarot, tad palīdz ticība Dievam (viņa ir Viļānu baznīcas kora prezidente) un šī sakņu sajūta, kas dziļi tur viņu Latvijas zemē. Visu mūžu bijusi tai uzticīga – gan strādājot Balvu pusē par agronomi, gan lauksaimniecības pārvaldē, gan vēlāk (līdz 2001. gadam) Viļānu selekcijas stacijā par agrotehnikas nodaļas vadītāju. 1994. gadā aizstāvējusi arī doktora disertāciju. Nu jau viņas izlolotajam uzņēmumam ir 13 gadu, un tajā joprojām rit zinātniskais darbs, izmēģinot graudaugu šķirņu spēju augt šajā reģionā. Tāpat te jau gadiem tiek pārbaudīti citi kultūraugi – rapsis, šķiedras un eļļas lini, kaņepes. Gadu gaitā savākts liels materiāls. Tā, piemēram, LLZC gēnu bankā vien ir 497 linu šķirnes no citām valstīm. Viņas padoms lieti noderējis gan vietējiem, gan tālāku novadu zemniekiem. Jo tas jau ir galvenais LLZC mērķis – Latgales reģiona lauksaimniecības iespēju pētījumi un labāko risinājumu meklējumi.
Ģimenes atbalsts
Lai pārliecinātos paši savām acīm, ka te viss tiek pamatīgi un nopietni darīts, Venerandas kundze abu mājas sargu – vilku suņa Rekša un krančuka, kurš vērīgi aplūko atbraucējus – pavadībā izrāda savu saimniecību. Jau braucot no Viļāniem uz Avotiem, kā sauc viņas zemnieku saimniecību, ceļa malā var redzēt skaisti apstrādātus laukus – ap 30 hektāru zemes tiek nomāti tieši izmēģinājumu darbam. Arī pašā saimniecībā uzreiz iekrīt acīs kārtība – sava vieta ir tehnikai, sava puķu dobēm, sava – zinātniskā centra lietām. Nu par to lielā mērā jāpateicoties dēlam Aldim, kurš gan apdara darbus saimniecībā ar tās 6,5 hektāriem aramzemes un 1,8 hektāriem meža, gan palīdzot savest kārtībā visu veidu tehniku (arī datorus). Vai arī viņš ir lauksaimnieks pēc profesijas? Nē, matemātikas un fizikas skolotājs, kurš ar izcilību beidzis Daugavpils augstskolu. Īsts lauku patriots, kurš netaisoties bēgt uz pilsētu. Ļoti vispusīgs cilvēks, kam galva strādā. Bez viņa būtu grūti ar visu tikt galā. Re, no veciem metāllūžņiem uztaisījis šito uzparikti, pielāgojot to graudu transportēšanai. Arī tur tam arklam piekombinējis ceturto korpusu, lai vieglāk strādāt. Viss, ko uz tīruma darot, ir Alda rokām veikts. Patiešām, nelielot viņu, taču tik darbīgu un zinošu vīrieti nemaz neesot tik viegli atrast. Vispār jau visa viņas ģimene esot liels atbalsts un uzmundrinājums – bez viņiem darbi un dzīve ne uz pusi nebūtu tāda, kāda tā ir šobrīd.
Garīgs un fizisks treniņš
Veneranda vedina arī apraudzīt pie sētas malas pārvietojamo celtnieku vagoniņu. Tas no valsts puses esot teju vienīgais devums zinātniskajam centram, kurš nekādu bāzes finasējumu pa šiem gadiem neesot saņēmis. Par projekta ietvaros piešķirtajiem 15 000 latu varējuši nopirkt divus vagoniņus – tie savienoti kopā, lai būtu gan darba telpas, gan bibliotēka ar jaunāko informāciju, gan laboratorija, gan noliktava augu paraugiem. «Centra 30 hektāros tiek audzētas pavisam 16 kultūras un 156 šķirnes. Visi paraugi ir jāiesēj, jāaudzē, jānovāc, jāsakārto. Tagad vismaz ir telpas, kur varu to visu salikt. Re, šajos maisos ir kaņepju spaļi – tos iegūst, samaļot augus cauri speciāliem ritulīšiem. No šķiedras var taisīt daudzko – pinumus, vijumus,» aizrautīgi stāsta centra vadītāja, atverot skapjus, rādot dažādas iekārtas, ar ko mēra, sver, pārbauda paraugu kvalitāti. Vasarā te dzīvojot arī praktikanti no profesionālajām vidusskolām, tad nu esot vieta, kur viņus izmitināt. Turpat vienā telpas stūrī noslēpušies ratiņi – tie piederot mazdēlam Jānītim.
«Gads paiet tik ātri, ka attapties nevaru. Pamatīgi jāplāno, lai varētu kādu brīvāku brīdi rast, jo zemes darbi prasa, lai tu būtu klāt pastāvīgi. Jo – ir jau ko ņemties, centram ir deviņi ārvalstu sadarbības partneri, ar kuriem noslēgti līgumi,» skaidro Veneranda Stramkale, piebilstot, ka šie līgumi tad nu arī palīdzot izdzīvot. Neesot jau tie lieli, jo ārzemnieki nav ieinteresēti, lai Latvija attīstītos pārāk strauji. Jo – mēs taču tikai noņemam viņiem maizīti, esam nevēlami konkurenti. Tāpēc arī atmetot pa drusciņai. Kā vīrs Pēteris smejot – ne dzīvot, ne arī nomirt par tādu daudzumu nevarot. Taču ir jau savs pluss – dzīves ritms ir tāds, ka jākustas ik brīdi, jādomā, jāskaitļo. Fizkultūra un garīgs treniņš vienlaikus! «Vasarā, ejot pa tīrumu, jūtos patiešām labi, skatoties, kā viss aug, attīstās, zaļo. Tad tikai jāpavēro un jāizdomā, kuram kas vajadzīgs, kāda tehnoloģija jāpielieto. Varbūt, ja nebūtu centra, es jau ar spieķīti staigātu, un prāts arī būtu atslābis. Jo – kā tu neasināsi to, ja visu laiku atskaites jāraksta, jāuzstājas, jārīko visādi pasākumi,» pasmaida LLZC vadītāja.
Lauku dienas un konference
Viens no lielākajiem pasākumiem esot Lauku dienas jūlija sākumā, kas notiek jau 15. gadu un ir Venerandas kundzes izlolota ideja. Bijusī zemkopības ministre Laimdota Straujuma tās nodēvējusi teju par labākajām Lauku dienām Latvijā. Ik gadu Viļānos tad sabraucot veselas zemnieku saimes – teju četrus hektārus lielais lauks pilns ar mašīnām. Šogad pasākumā esot piedalījušās 80 firmas – gan ar tehniku, gan dažādiem izstrādājumiem, un 30 mājražotāju. Katram esot, ko redzēt, un ir arī iespēja iepazīties ar LLZC jaunāko informāciju un izvēlēties sev noderīgākās kultūraugu šķirnes. «Var uz vietas apskatīt visu manis izaudzēto, prasīt padomu par dažādām, ar zemkopību saistītām lietām, izrunāties ar citiem kolēģiem, iegādāties arī ko no šeit piedāvātā, pārliecināties, cik izturīgas ir jaunās graudu šķirnes,» acīm iemirdzoties, teic LLZC vadītāja. Otrs nopietnākais gada notikums esot marta sākumā Austrumlatvijas zemniekiem rīkotā konference Rēzeknē, kur tad arī tiekot sniegta pilna informācija par LLZC izmēģinājuma rezultātiem. Tad ikviens varot par katru sev interesējošo šķirni uzzināt sīki un smalki un arī izstāstīt par savos tīrumos gūtajiem rezultātiem. Arī uz konferenci tiekot aicināti mājražotāji, lai viņi var iepazīstināt ar savu produkciju.
Ielūkojamies arī angārā, kur skaļi rūkdams darbojas gaisa pūšamais agregāts. Izrādās, tur žāvējas dažādu šķirņu kaņepju laksti (tas esot viens no starptautiskajiem projektiem, ko īsteno centrs). Ja tie nav sausāki par sausu, nekāda prātīga šķiedra no tiem neiznāks. Jābūt tādam, ka čaukst, Veneranda aptausta apkaltušos kātus un nospriež, ka vēl kādas dienas tiem jāpavēdinās, piebilstot, ka «elektrība gan iet, oi, oi, bet – ko darīsi, esmu sava darba patriote»!
Neadekvātais ekspertu vērtējums
Lai redzētu, kā rezultāti un visi dati tiek apkopoti, jānākot līdzi uz dzīvojamo māju, kur otrajā stāvā ierīkots LLZC birojs. Tur, sēdot pie saimnieces sarūpētā cienasta, saruna notiek par zinātnisko institūtu likteni – jo īpaši lauksaimniecības. Arī Venerandas kundzei starptautiskā vērtējuma rezultāti bijuši kā auksta ūdens šalts: «Kad redzēju, ka Nacionālajam botāniskajam dārzam un Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijai ticis vieninieks, bet Latvijas Augļkopības centram Dobelē un arī manam uzņēmumam – divnieks, nezināju: raudāt vai smieties. Iznāk jau, ka LLZC vēl jāpriecājas, ka tam tikušas divas balles.» Lai nu kā arī būtu, tas, ka eksperti novērtējuši tik zemu lauksaimniecības zinātnieku veikumu, patīkami neesot bijis. Arī sajūta, ka vērtēts ticis neadekvāti, joprojām nezūd. «Vērtēja nežēlīgi – gluži kā tādu lielu institūtu. Vajadzētu taču būt saprātam, kas ir kas. Bet – nē, visi pēc vienas šnites: tādu maziņu lauku centriņu, kas lielus darbus dara, nostāda blakus ar visiem lielajiem, kāds, piemēram, ir Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts.» Patiesībā taču aiz Skrīveriem uz šo pusi neesot vairs neviena lauksaimniecības ZI. Viņu jau te mierinot: sak, Veneranda, nesatraucieties, jūs paliksiet patstāvīgi, nekur jūs nepievienos. Taču īstas pārliecības par to neesot, jo Ziemeļvalstu ekspertu komisija, kas vērtējusi lauksaimniecības ZI, likusi saprast, ka tik mazi kā LLZC pastāvēt vieni nevarēs. «Bet – kāpēc nevar? Var taču! Un pierāda vēl citiem, ka efektīvi var saimniekot, ieguldīt privātos līdzekļus, kalpot Latvijai un Latgalei. Kāpēc gan nevar atļaut strādāt? Esam taču graudu ražošanā pierādījuši, ka visu varam. Latgale pat spējusi strauji izrauties priekšgalā, apsteidzot šajā ziņā Vidzemi. Tas ir, pateicoties arī mūsu aktivitātēm un mūsu atbalstam,» LLZC vadītājas acīs uzsprikst spīva dzirksts.
Entuziasms un atzinība
Viņai jau šķiet, ka tur, augšā, nav neviena, kas iedziļinās, kas notiek zemkopības institūtos un vispār laukos. Tur taču uz plika entuziasma viss vien turoties. Ja nebūtu sava darba patriotu, nekā nebūtu. «Mēs pulcējam te vasarā tik daudz dalībnieku, visi brauc uz šejieni – klausās un pieraksta, jo tas zemniekam ir vajadzīgs. Tajā pašā laikā – aicini no ministrijas, neviens nevar atbraukt. Ir tik aizņemti, ka taisni šausmas. Tu strādā visu gadu, ņemies, lai cilvēkiem nākamā gada vasarā ir ko redzēt. Ir ziemas mieži, tritikāle, rudzi un ziemas kvieši... Iesētas ir 25 šķirnes, lai pārbaudītu arī to ziemošanās spējas – jo tās, kas iztur bargās Viļānu ziemas, tās pārcietīs arī citās Latvijas malās.»
Kad nu tēja un vietējo ražotāju siers nogaršots (un par ļoti labu atzīts), tad ir laiks apskatīt vēl Venerandas kundzes atzinības balvu sienu (jā, tās aizņem teju visu sienu). Pašā centrā augstākais Latvijas valsts apbalvojums – IV šķiras Atzinības krusts par nopelniem Latvijas valsts labā. Blakus tam bilde, kur LLZC vadītāja esot ar pašu tā laika prezidentu Valdi Zatleru nofotografējusies. Vēl uz plaukta rindojas vairāki Zemkopības ministrijas izsniegtie pateicības raksti. (Daudzi zemkopības ministri te ir viesojušies un paši savām acīm pārliecinājušies par to, «kā mēs cīnāmies», noteic Veneranda.) Lūk, te pērn saņemtais raksts, kas apliecina, ka visu zinātnisko institūciju vidū iegūta pirmā vieta. Bet šī stikla kurpīte ir pasniegta kā konkursa Radošākā sieviete Latvijas laukos laureātei. Raksti liecina, ka «ar pašaizliedzību un panākumiem strādāts Latgales cilvēku labā» un «par profesionālu, godprātīgu un radošu darba devumu savā novadā». «Viss ir valsts labā darīts ilglaicīgi. Tik daudz pētījumu, tik daudz izmēģinājumu,» to visu uzskatot, bilst enerģiskā sieviete.
Prieks par sekotājiem
Lai nu tie visi goda raksti esot laba lieta, tomēr lielāks prieks esot par jaunajiem ļaudīm, kam pie sirds ir Latvijas zeme un darbs ar to. Tam pierādījums pēdējos četros gados ir viņas pārraudzībā izstrādātie četri maģistra un divi bakalaura darbi. Studenti esot gan no Latvijas Universitātes, gan Latvijas Lauksaimiecības universitātes (LLU), gan Rēzeknes augstskolas. Visas tēmas esot saistītas ar tik aktuālo kaņepju audzēšanu un izmantošanu. Top arī divi zinātņu doktora darbi, kas tiks aizstāvēti LLU un skan ļoti respektabli: Par linu ģenētiskajiem resursiem un Enerģētisko augu audzēšanas un pārstrādes tehnoloģiju zinātnisko pamatojumu alternatīvās enerģijas ieguvei. Lepnums esot arī par LLZC asistenti Ingu Stafecku, kas iestājusies Daugavpils universitātes doktorantūrā.
No Venerandas Stramkales šķiramies jau vēlā vakara stundā, izbaudot viņas viesmīlību – viņa ieliek gādīgi mums līdzi ceļamaizi, jo garš brauciens tak priekšā – gan jau iegribēsies vēl ko uzkost. Tāds it kā sīkumiņš, bet paliek silti ap sirdi, un klusībā nospriežu, ka vēl kādreiz gribēsies te atbraukt un satikt šo pamatīgo un patieso lauku cilvēku.