Jurģis Liepnieks. Stambulas konvencija ratificēta. Par vienu pseidoproblēmu mazāk

Jurģis Liepnieks © Dmitrijs Suļžics/MN

Es vienmēr esmu bijis par to, ka Stambulas konvencija ir jāratificē. Vienmēr par to iestājies, tajā skaitā publiski visos iespējamos formātos.

Vienlaicīgi es uzskatu, ka šīs konvencijas ratifikācija vai neratifikācija ir pseidoproblēma, kas parāda mūsu publiskās debates vājumu un ir ideāls piemērs tam, kāpēc mūsu valsts neattīstās un ar katru gadu ikvienā izmērāmā rādītājā kļūst aizvien atpalikušāka. Mums pa spēkam ir tikai pseidoproblēmas, tikai mutes vārstīšana un emocionāla klaigāšana, un ar to mēs kompensējam savu pilnīgo un totālo nespēju risināt kaut jel kādu reālu problēmu. Piemēram, šajā gadījumā drausmīgos varmācības rādītājus pret sievietēm. Arī šī valdība un koalīcija, kuriem pašiem tagad ir teju vai asaras acīs aiz laimes, par, viņuprāt, nez kādu lielu izdarīto darbu, patiesībā tūlīt atkal balsos par budžetu, kurā ne ar vienu eiro nav iecerēts neko mainīt pilnīgi nevienā aspektā, kas varētu kaut ko labot varmācības pret sievietēm situācijā. Šī valdība, šie deputāti vispār neiespringst, pat necenšas pirkstiņu pakustināt, lai paredzētu naudu policijai, prokuratūrai, apmācībām, prevencijai, krīzes centriem, tik daudz reāli darāmā. Nē, neviens progresīvais, neviens “Vienotības” deputāts, neviena kaismīgā tviteriste nav pat iepīkstējusies par to, ka varbūt kaut ko reāli vajadzētu darīt. Neviens neko vispār nav izdarījis, lai arī ir visas iespējas. Kā vienā galvā var sadzīvot tik kaismīga, emocionāla, aktīva ikdienas iestāšanās par konvenciju ar pilnīgi nekā nedarīšanu tās mērķa, proti, varmācības pret sievieti mazināšanā, sasniegšanai, tas man tiešām nav saprotams.

Man, no vienas puses, ir grūti noticēt, ka viņi tiešām ir tik stulbi, ka domā, ka konvencija kaut kā pati risinās šīs problēmas, no otras - man bail, ka kaut kā tā arī ir. Kā citādi to izskaidrot. 

Jā, es vienmēr esmu bijis par to, ka konvencija ir vajadzīga, jo katrs sīkums, kas var palīdzēt vardarbības novēršanai, ir jāizmanto, tajā skaitā arī konvencija un tās dotie instrumenti. Protams. Un es arī nesaredzu tos riskus, uz kuriem norāda konservatīvie, un domāju, ka viņu minētajām bažām nav nekāda pamata.

Bet vienlaicīgi ir pilnīga taisnība arī tiem, kas saka, ka visu, ko konvencija paredz, bija un ir iespēja darīt arī tagad un jau gadiem. Patiesībā visu svarīgāko. 

Nu labi, pieņemsim, ka “Progresīvie”, “Vienotība” un ZZS ir tādas partijas, kuras bez ratificētas konvencijas nez kāpēc nevarēja neko sākt darīt. Labi, tad man prieks, ka tagad kaut kas sāks notikt. Taču man nez kāpēc šķiet, ka būs jau viss atkal savādāk. Vardarbības pret sievieti problēma izrādīsies atrisināta. Viņi visu ir izdarījuši, viņi ir apstiprinājuši konvenciju, viņu rokas nu ir tīras. Jāmeklē (un nešaubīgi tiks atrasta) kāda jauna pseidoproblēma, lai tikai nebūtu jārunā ne par vienu īstu problēmu - ekonomiku, izglītību, drošību, korupciju, tiesiskumu. Jo tur viss sarežģīti un nepieciešamas gan zināšanas, gan intelekts, gan spēja vadīt. Tas ir tik sarežģīti, un tāpēc mēs esam tur, kur esam.

Komentāri

Pagājušā gada augustā Krievijas rubļa kurss sasniedza psiholoģiski nepatīkamo 100 rubļu pret vienu ASV dolāru robežu. Trešdien Krievijas Centrālās bankas oficiālais kurss jau sasniedza 108 rubļus par ASV dolāru, kas ir zemākais Krievijas naudas kurss kopš 2022. gada 17. marta. Ārvalstu valūtu tirgos rubļa vērtība trešdien bija vēl zemāka – dažviet pat tuvu 115 rubļiem par dolāru. Attiecīgi pret eiro tas ir apmēram 120 rubļu.