Stambulas konvencija par sēklinieku iztīrīšanu no mikroplastmasas

© Depositphotos

Šogad pirmie Jāņi, kopš Latvijā spēkā stājusies konvencija par ģimenes kā cilvēku paplašinātas atražošanas institūcijas aizvietošanu ar seksuālās enerģijas izlādēšanu orģijās pēc Jāņu sākotnējās jēgas.

Lai gan tikai sagadīšanās, bet pieminēšanas vērta sagadīšanās ir Stambulas konvencijas spēkā stāšanās Latvijā no šā gada 1. maija un nra.lv 27. maija atsauce uz sabiedrībā atpazīstamību izpelnījušo psihoterapeitu Nilu Saksu-Konstantinovu: “Mēs satraucamies par civilizāciju sadursmēm, kodolkara briesmām un kultūras pagrimumiem, bet, iespējams, visa cilvēce aizies bojā vienkārši tādēļ, ka mums olās ir uzkrājusies plastmasa.” Tā ir viena no bezgaldaudzajām atbildēm uz jautājumu, kāpēc cilvēku skaits pasaulē jāsamazina no astoņiem miljardiem uz vienu miljardu (orientējošs, ļoti aptuvens ceļa rādītājs). Tāpēc, lai ar pasaulē augošajiem kokiem pietiktu tagadējo plastmasas izstrādājumu aizvietošanai ar papīra maisiņiem un celulozi cigarešu filtros, kuri pēdējā laikā identificēti kā sevišķi jaudīgs mikroplastmasas avots. Turklāt plastmasas aizvietošana ir tikai viens no koksnes pielietošanas veidiem. Principā iespējams pārstādāt koksni arī degvielā, kas fosilos energoresursus aizvietotu daudz labāk nekā no klimatiskajām kaprīzēm atkarīgie vēja ģeneratori vai saules baterijas. Taču jāatgādina atkal un atkal, ka nav iespējams no viena un tā paša koka iegūt celulozi kā izejvielu maisiņiem un filtriem, mēbelēm un aviodegvielai. Tāpēc septiņiem miljardiem cilvēku jāatstāj šī pasaule, lai būtu vieta septiņiem triljoniem koku, uz kuru dotās enerģijas, pārtikas, būvmateriālu un daudzu citu materiālu rēķina atlikušais miljards cilvēku varētu apdzīvot Zemi nepārskatāmi ilgi līdz notikumiem, par kādiem mums šobrīd nevar būt ne ziņas, ne miņas.

Kas tad tajā konvencijā teikts?

Par Stambulas konvenciju ne ko pielikt, ne atņemt tam, ko “Neatkarīgā” jau ir izskaidrojusi 2018. gada 28. jūnijā, kad kalendārs bija pamudinājis pievērsties ne vien Jāņu svinēšanai, bet arī pārdomāšanai, bet sabiedrisko diskusiju priekšplānā atkal bija izniris pienākums Latvijai ratificēt Stambulas konvenciju kā garantiju, ka Latvijas valsts apņemas nodrošināt savu iedzīvotāju, pirmkārt jau latviešu tautas, izmiršanu cilvēces glābšanas vārdā. Dzimstības samazinājums Latvijā kopš tā laika tik ievērojams, ka konvencijai pagaidām tikai drošības līdzekļa funkcija. Kamēr dzimstības kritums turpināsies, konvencija varēs dusēt “plauktā", t.i., atbildīgo iestāžu un ierēdņu datoros. Ja Latvijā paradīsies lieki bērni virs Latvijai atļautā minimuma, tad attiecīgs skaits dzimumaktu tiks pasludināti par vardarbību pret sievietēm pilnīgi neatkarīgi no šīm sievietēm.

Pēc konvencijas stāšanās spēkā tomēr būtu derīgi zināt, kas tajā rakstīts. Citādi var nākties savilkt pārāk muļķīgu seju, kad valsts iestādēs darīs tieši to, ko valsts apņēmusies darīt. Tāpēc nav lieki vēlreiz citēt kaut dažus fragmentus no Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kuras piņķerīgais nosaukums plašsaziņas līdzekļos un sadzīvē saīsināts līdz diviem vārdiem “Stambulas konvencija".

Izmeklēšana bez konfrontēšanas nav izmeklēšana

Konvencijas 3. pants definē, ka “vardarbība pret sievietēm” “apzīmē visus ar dzimumu saistītus vardarbības aktus, kas sievietēm rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas". “Ar dzimumu saistītus vardarbības aktus” identificē pēc tā, ka vardarbības veicējs un upuris ir dažādu dzimumu. Ja sieviete ģimenē sit, sper vai indē citu sievieti, tad konvencija uz to nekādi neattiecas tieši tāpat, kā kad vīrietis sit vai sper nepazīstamai sievietei. Savukārt ģimenē vardarbības veicējs var būt tikai un vienīgi vīrietis un vardarbības upuris - tikai un vienīgi pilnīgi neatkarīgi no tā, kas konkrētajā gadījumā reāli noticis.

Konvencijas tik ļoti ierobežo valstīm veikt izmeklēšanas darbības, ka praktiski tās vairs nav izdarāmas. Šajā sakarā svarīgi ir konvencijas 56. panta apakšpunkti, kas uzdod tiesībsargājošajām iestādēm “izvairīties no vardarbības upura un vardarbības izdarītāja saskares tiesas un tiesībaizsardzības institūciju telpās” (g) un tiesnesim jāspēj dot spriedums, vadoties no vardarbības upura liecībām, “neatrodoties tiesas zālē, vai vismaz tādos apstākļos, kad tiesas zālē neatrodas par vardarbības izdarītāju uzskatītā persona” (i). Bet to, kurš kuru īstenībā sita, skrāpēja, žņaudza vai dūra, nevar noskaidrot nekā savādāk, kā tikai konfrontācijā, vairākas reizes soli pa solim uzklausot abu pušu versijas, ka “tu biji tu tur” - “nē, biju tur” utt., pakāpeniski izveidojot priekšstatu par to, kādi notikuma varianti vispār iespējami atbilstoši fizikas likumiem un kādi pierādījumi vajadzīgi, lai apstiprinātu vai apgāztu vienu vai otru versiju.

Prasa izrādīt homoseksualitāti

Tālākajā tekstā noteikts, ka jāņem vērā tikai tas, kas “sievietēm rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas". Konvencija nosaka, ka šādi vardarbība izmeklēšanas paņēmieni lietojami par vardarbību tikai “ģimenē vai mājsaimniecībā, vai starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai partneriem neatkarīgi no tā, vai vardarbības izdarītājs dzīvo vai ir dzīvojis vienā dzīvesvietā ar vardarbības upuri” (3. pants). Konvencija neatļauj sievietēm durt vīriešiem, par kuriem tā nevarēs pierādīt, ka tas taču viņas esošais vai bijušais “partneris”. Tādējādi Stambulas konvencija atstāj vīriešiem vienu vienīgu iespēju, pirmkārt, izvairīties no nesodāmas vardarbības pret viņiem un, otrkārt, pierādīt, ka viņi nav veikuši un neveic nekādus “ar dzimumu saistītus vardarbības aktus". Tā ir iespēja parādīt attiecības ar citu vīrieti vai vīriešiem. Vismaigākajā gadījumā varētu pietikt, ja novērošanas kameras apliecinās visu vīriešu piedalīšanos praidu gājienos tieši tāpat, kā padomju laikā bija jāpiedalās Oktobra un Maija svētku gājienos, ko toreiz videokameru vietā uzskaitīja jaudīgs novērotāju un ziņotāju tīkls. Labāk tomēr parūpēties, lai novērošanas kameras apliecinātu katra vīrieša bučošanos ar citu vīrieti kā pierādījums, ka viņš nav nekādās “attiecībās” ne ar vienu sievieti.

Deklarācija vērsta uz to, lai vīrieši stātos (vai nestātos, bet atzīmētos) homoseksuālās attiecībās, kurās nevienam no šādu pāru locekļiem nepienāktos konvencijā tikai sievietēm piešķirtās tiesības būt vardarbības upuriem un viņu iespējamā vardarbība vienam pret otru tiktu novērtēta atbilstoši parastajai izmeklēšanas un iztiesāšanas praksei. Sievietēm tūlīt pēc tam nāktos sekot vīriešu piemēram, jo paši vīrieši tām vairs nebūtu nekādām attiecībām pieejami. Līdz ar to bērnu dzimšana novērsta un ceļš no astoņiem uz vienu miljardu iedzīvotāju pavērts.

Kapitālismam beigas!

Kopš Stambulas konvencijas iztirzāšanas 2018. gadā līdz tās klusajam spēkā stāšanās brīdim pieticīgajā Latvijā notikušie kovidtrakumi signalizē, ka pasaules iedzīvotāju skaita pavēršana no pieauguma uz samazinājumu tomēr nebūs pārlieku vienkārša. Mirkli pirms kovidtrakumiem “Neatkarīgā” pievērsa uzmanību dažādus pāridarījumus ebrejiem vācošas iestādes vadītāja Klemensa Heni (Clemens Heni) brīdinājumam, ka celtniecības nozare izputētu jau pirms tam, kad kādā apvidū jaundzimušo skaits kļūtu praktiski neatšķirams no nulles. K. Heni pamatoti spriež, ka pietiktu tikai pieklusināt bērnu radīšanas propagandu, lai cilvēki un kapitāls bēgtu no nozares, kuras produkcijai noieta vairs nebūs. Bet uz kurieni mukt? Autors turpināja uzskaitīt nozares, kas bez bērnu dzimšanas tāpat juktu un bruktu. Televīzija zaudētu pašiem dārgākajiem reklāmlaikiem rezervētos sižetus ar bērniem, bet valstij nebūtu sajēgas, kas ar tās budžetu notiks turpmākajos desmit gados. “Ja tiešām bērni vairs nedzimtu piecus gadus pēc kārtas, mums zināmās valstis un kapitālisms jau atrastos bezdibeņa malā,” rezumēja K. Heni.

Kovidtrakumu vieta cilvēku skaita regulēšanā

Kovidtrakumi šajā kontekstā traktējami kā viens no izmēģinājumiem kapitālisma demontāžai, izmēģinot atteikšanos no aksiomas par visu valstu iekšzemes kopproduktu neizbēgamu pieaugumu kaut cik ilgā laika periodā, kas pārsniegtu kapitālistiskās ražošanas tonusa uzturēšanai nepieciešanās krīzes (vājāko ražotāju, novecojušo tehnoloģiju u. tml. balasta aizvākšanu no ekonomikas).

Pāreja no astoņiem uz vienu miljardu iedzīvotāju neiekļausies šādu krīžu šablonos, tāpēc tie tika papildināti ar mākslīgi radītām situācijām ārpus jebkādas jēgas un saprāta tajā atskaites sistēmā, kādā pasaule ir dzīvojusi vairākus simtus gadu un vēl daudz ilgāk. Tradicionālās sabiedrības savulaik nodarbojās ar iedzīvotāju skaita stabilizēšanu, nevis samazināšanu. Kapitālisms nāca ar iedzīvotāju skaita daudzkāršošanu, jo kapitāla peļņas procenta reālajam segumam vajag aizvien vairāk ražotāju un patērētāju. Lai no tā atteiktos, Latvijas iedzīvotāji pavingrinājās, attopoties pie veikalu plauktiem, no kuriem nedrīkst paņemt ziemā vajadzīgos cimdus, jo cimdi esot apsēsti ar kovidu; bodnieki nedrīkstēja cimdus pārdot, ražotāji nedrīkstēja ražot. Turklāt mēs jau viegli tikām cauri, jo mūs neviens neiemūrēja mājokļos kā Ķīnā, kas savu kopproduktu grāva nopietnāk, jo arī kopprodukta un tā pieauguma potenciāls tur ir nopietnāks. Tika izmēģināti cilvēku dresūras varianti, kas lieti noderēs straujākai iedzīvotāju straujākai skaita samazināšanai varbūt pēc Stambulas konvencijas burta, ja neatradīsies vēl kas efektīvāks.

Izpēte

Ja Latvijā šā gada piecos mēnešos dzimstība samazinājusies straujāk nekā vienā no kara skartajiem Krievijas apgabaliem, tad nākamā gada budžeta veidotājiem jāsaspringst pie uzdevuma vismaz pamēģināt dzimstību “nopirkt” ar pabalstiem, piemaksām vai nodokļu u.c. maksājumu atlaidēm jebkuram, kam kāda saistībā vismaz ar vienu bērnu (nepilngadīgo).