Tikai un vienīgi Stambulas konvencijas ratifikācija Latvijā padarīs Jāņus par īstiem Jāņiem – par cilvēku vairākumam dotu iespēju stāties dzimumattiecības ar pretējo dzimumu vienu reizi gadā vai tikai vienu reizi mūžā.
Stambulas konvencija paredz atgriešanos cilvēces sākotnē uz robežas ar dzīvniekiem šā vārda labākajā nozīmē. Proti, atjaunot dzīvniekiem piemītošo spēju regulēt savu vairošanos tā, lai viņi paši neizpostītu ekosistēmu, kuras iznīcināšana izraisītu arī attiecīgās sugas bojāeju. Konkrētajā gadījumā ar cilvēkiem tas nozīmē visas planētas iedzīvotāju skaita samazināšanu no vairāk par septiņiem miljardiem tagad līdz mazāk par vienu miljardu divu trīs paaudžu laikā. Turklāt jāizdara tas bez atombumbu un citu masu iznīcināšanas līdzekļu lietošanas; un vairāk nekā vēlams pat bez nomināli konvencionālu ieroču lietošanas vismaz daudzmiljonu pilsētās, kur to lietošanas sekas neko daudz neatšķirtos no atombumbu sprādzienu sekām.
Citiem vārdiem sakot, jāizdara tā, lai atlikušais miljards varētu ne tikai izdzīvot, bet labi dzīvot tajā līmenī, kādu nodrošina esošās, kārtējā pasaules karā neiznīcinātās, bet nākotnē aizvien jaunas un labākas tehnoloģijas.
Aritmētiski šāds uzdevums atrisinātos, ja visas jaunietes pasaulē, kuras kopš šā brīža sasniedz 15 gadu vecumu, turpmāko 20 gadu laikā katra dzemdētu statistiskā nozīmē mazliet mazāk par vienu bērnu. Pēc tam lai viņu sieviešu dzimuma pēcnācējas atkārto tādu pašu demogrāfisko uzvedību vēlreiz un trešā paaudze - vēlreiz. Līdz ar to cilvēku skaita samazināšanas plāns jau būtu izpildīts un pārpildīts, izvirzot nākamo uzdevumu pāriet uz iedzīvotāju skaita stabilizāciju ar kontrolēta pieauguma elementiem. Kas jādara, lai cilvēki visā pasaulē sāktu dzīvot atbilstoši šādai aritmētikai?
Pārapdzīvotās pasaules ainiņās
Ir sava jēga gan Stambulas konvencijas pasludināšanas vietai, gan tās datējumam ar 2011. gada maiju, taisni pa vidu masu demonstrāciju, protestu un valsts apvērsumu vilnim, kas šļācās pāri Vidusjūras dienvidaustrumu krastiem no 2010. gada decembra līdz 2011. gada decembrim. Daudzviet tas atnāca un pazuda kā brīdinājums, ka būs vēl nākamie viļņi un postīs pa īstam - kā Lībijā, kā Sīrijā un vēl briesmīgāk.
Stambula tika izvēlēta par izcelsmes apzīmējumu pret dzimstību vērstajiem pasākumiem kā maksimāli tuvākais punkts, no kura, atrodoties relatīvā drošībā, vislabāk aplūkot sekas, kādas radījusi dzimstības veicināšana. Gandrīz pusgadsimtu tā bija visu arābu valstu valdību drošākais balsts. Lai nu ko darīja ar savu četru sievu, četru sievasmāšu un 4 x 4 bērnu apsaimniekošanu pārņemtie arābu vīrieši, bet tikai ne rīkoja arābu pavasarus. Tomēr pienāca šai idillei gals, kad valstis vairs nevarēja nodrošināt elementārus iztikas līdzekļus trešajai paaudzei laikā pēc šo valstu izveidošanas: kad pēdējie zaļumi kazām jau izbaroti, kad visdziļākās akas nevis izsmeltas, bet ar visjaudīgākajiem sūkņiem izsusinātas. Ja cilvēki tādos apstākļos nezaudē gribu izdzīvot, tad viņiem var nākties dzert vienam otra asinis šo vārdu burtiskajā nozīmē.
Stambulas konvencija iecerēta kā glābiņš no reālām šausmām un milzīgām ciešanām, kādas izraisa pārapdzīvotība pasaulē kopumā un daudzos zemes pleķīšos atsevišķi. Konvencijas pasūtītāji par cilvēcei draudošajām briesmām zina vai vismaz nojauš daudz vairāk nekā militāros konfliktus un ekoloģiskās katastrofas TV ziņu formātā vērojošā publika. Daudzmiljonu pilsētu jeb aglomerāciju iemītniekiem ūdens krānā šķiet tikpat dabiska parādība kā Saule debesīs, lai gan īstenībā tas ir brīnums, ka katra šāda ūdensvada uzturētājiem vēl izdodas ik dienu iegūt miljoniem tonnu relatīvi tīra saldūdens un pēc tam noslēpt tādu pašu daudzumu draņķību, par kādām ūdeni pārvērš šo pilsētu iemītnieki.
Lai cik ļoti cilvēki būtu iemanījušies par tādām lietām nedomāt, viņi nevar iemanīties domāt, ka tā būs iespējams iztikt vēl neierobežotu laiku uz priekšu. Lai kurš par to sāktu domāt, viņš nevar iedomāties neko citu, kā vien pasaules iedzīvotāju skaita samazināšanu - un strauju samazināšanu - par vienīgo iespējamo izeju no bezizejas. Stambulas konvencija ir mājiens šādas izejas virzienā.
Uzdos «notiesāšanas gadījumu skaitu»
Konvencija praktiski izslēdz iespējas kopdzīvei starp vīriešiem un sievietēm, tomēr atstājot starp viņiem dzimumdzīvi jeb, precīzāk sakot, dzimumdzīves iespējamību reizi gadā tādos gadījumos un veidos, kādu piekopšanai latvieši ir devuši apzīmējumu Jāņi. To būtību izsaka Krišjāņa Barona dainu skapī pēc Nr. 331480 atrodamais pantiņš: «Jāņu nakti nepazinu,/Kura sieva, kura meita.» Stambulas konvencijas mērķis ir vispār iznīdēt ģimeni tāpēc, ka tā spēj atražot pārāk daudz cilvēku.
Pēc tik skaļa apgalvojuma apliecināšanas ar Stambulas konvencijas tekstu jāsāk ar to, ka Stambulas konvencija nav Stambulas konvencija, bet Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Konvencijas 3. pants definē, ka «vardarbība pret sievietēm» «apzīmē visus ar dzimumu saistītus vardarbības aktus, kas sievietēm rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas». Vai pasaulē vispār ir kāda darbība, ieskaitot atturēšanos no jebkādas darbības kā vienu no darbības paveidiem, par ko būtu absolūti skaidrs, ka tas tiešām nevar radīt ne tikai fizisku, bet arī seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu? Konvencija atbrīvo varas iestādes no pienākuma pierādīt, ka ir nodarīts kaitējums, jo principā nav iespējams pierādīt to, kas varētu notikt un varētu arī nenotikt. Par to var tikai diskutēt, bet konvenciju parakstījušās valstis uzņemas nebūt diskusiju klubiņš. Valstis apņemas rīkoties, «izmantojot sodus» (4. pants), lai «sodītu par šiem vardarbības aktiem» (5. pants) utt.
Konvencijas 33. pants speciāli uzsver, ka nevis par nosodāmu un šā vai tā sodāmu, bet «par krimināli sodāmu» ir jāpasludina «psiholoģiskā vardarbība», kas «nopietni kaitē personas psiholoģiskajai integritātei». Vai visām Latvijas sievietēm un meitenēm jau ir izziņas par pietiekamu «psiholoģisko integritāti»? Ak, izziņas nav un vairākumā gadījumu nekad arī nebūs - tātad visos šajos gadījumos ir notikusi vardarbība, kas nodarījusi kaitējumu psiholoģiskajai integritātei. Atliek sākt izmeklēšanu un ielikt cietumā vismaz kādu, kas šo kaitējumu nodarījis.
Konvencijas autoriem nav ilūziju, sievietes piegādās pietiekami lielu skaitu sūdzību par vīriešiem, tāpēc konvencijas 55. pants nosaka, ka «kriminālvajāšana nav atkarīga vienīgi no vardarbības upura iesniegtā pieteikuma vai sūdzības». Kaut vai par psiholoģiski neintegrētam pasludinās tik daudz sieviešu, cik nepieciešams tādam kriminālprocesu daudzumam, kādu Latvijas valdība prasīs no visvisādām policijas struktūrvienībām, lai pati varētu atskaitīties konvencijas izpildes uzraudzības iestādēm par «notiesāšanas gadījumu skaitu» (11. pants).
Kur nav sieviešu, tur nav vardarbības
To nu šobrīd neviens nevar iepriekš pateikt, pret ko īstenībā pavērsīsies konvencijas prasītais represiju mehānisms, bet pēc ieceres tam jātiek ierobežotam ar «vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu», kā tas ietverts konvencijas nosaukumā. Konvencijas autori ir gādājuši, lai ģimenei tiktu pielīdzinātas jebkuras kaut cik pamanāmas attiecības starp sievieti un vīrieti «ģimenē vai mājsaimniecībā, vai starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai partneriem neatkarīgi no tā, vai vardarbības izdarītājs dzīvo vai ir dzīvojis vienā dzīvesvietā ar vardarbības upuri» (3. pants). Ar šādu attiecību konstatēšanu pilnīgi pietiks, lai tās pasludinātu par vardarbību, «kas sievietēm rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas». Neviens daudzmaz skaidrā prātā esošs cilvēks tik tiešām neuzņemsies galvot ne par sevi, ne par jebkuru citu, ka divi cilvēki neatkarīgi no šāda pāra dzimumu sastāva spēj kaut cik ilgi sadzīvot, nenodarot viens otram nekad un nekādu kaitējumu vai ciešanas. Jautājums tikai, vai šādas ciešanas kādu interesē.
Stambulas konvencija atstāj vīriešiem vienu vienīgu iespēju, kā pierādīt, ka viņi nav veikuši un neveic nekādus «ar dzimumu saistītus vardarbības aktus». Tā ir iespēja parādīt attiecības ar citu vīrieti vai vīriešiem. Vismaigākajā gadījumā varētu pietikt, ja novērošanas kameras apliecinās visu vīriešu piedalīšanos praidu gājienos tieši tāpat, kā padomju laikā bija jāpiedalās Oktobra un Maija svētku gājienos, ko toreiz videokameru vietā uzskaitīja jaudīgs novērotāju un ziņotāju tīkls. Gandrīz jebkuram vīrietim tomēr būtu drošāk parūpēties, lai novērošanas kamerās regulāri parādītos viņa bučošanās ar citu vīrieti.
Deklarācijas izpildes praktiskās sekas būtu homoseksuālas attiecības starp vairākumu vīriešu, jo nevienam no šādu pāru locekļiem nepienāktos konvencijā tikai sievietēm piešķirtās tiesības būt vardarbības upuriem. Tā nav atļauja vīriešiem sist vienam otru nost, bet dzīvot kā dzīvojušiem veselā saprāta un nacionālo valstu likumu robežās. Sievietēm tūlīt pēc tam nāktos sekot vīriešu piemēram, jo paši vīrieši tām vairs nebūtu nekādām attiecībām pieejami.
Ko dzersim no pašu piespļautas akas
Homoseksualitāte ir dabas dāvana, lai savai sugai nepieciešamo biocenozi ar pārmērīgu savairošanos neiznīcinātu ne dzīvnieki, ne cilvēki. Katra cilvēku kultūra ir radījusi savu veidu šīs dāvanas izmantošanai. Stambulas konvencija nav domāta cilvēku dzimuma iznīcināšanai, bet glābšanai tādā veidā, ka pēcnācēju radīšanas tiesības faktiski tiks dotas attiecībā pret pasaulē atstājamo cilvēku miljardu ļoti nelielam skaitam vīriešu. Tie tad nu būs īstie Vīrieši - Dievi Tēvi ne debesīs, bet zemes virsū, kuru bagātība vai politiski militārā vara garantēs viņu pārcilvēciskās spējas paveikt dzimumaktu un vēl dažos reglamentētos gadījumos būt kopā ar sievietēm bez vardarbības. Te atklājas vēl viena jēga Stambulas konvencijas apzīmējumam kā atsaucei uz turku sultāniem ar viņu milzīgajiem harēmiem.
Seksuālās atturības spriedze prasa izlādi ar orģijām, kurās pārcilvēciskas spējas (precīzāk sakot, iespējas) uz mazu brītiņu tiek dāvātas ļoti daudziem. Visu šo manipulāciju gala rezultātā cilvēku pēcnācēju kopskaitam būtu jākļūst atbilstošam pasaules ekosistēmas saglabāšanai. Stambulas konvencija būtu pašreiz zemeslodi apdzīvojošam cilvēku skaitam adekvāts problēmas risinājums ar nosacījumu, ka tā tiktu ievērota visā pasaulē vienādi, bet uz to lielu cerību nav. Līdz ar to pasaules pārapdzīvotības problēmai tik un tā būs citi risinājumi.
Stambulas konvencijas izpilde atgrieztu cilvēci tajā vēstures posmā, kad cilvēki ar vai bez citplanētiešu palīdzības ķeksēja sevi laukā no dzīvnieku pasaules. Pēdējo gadsimtu laikā eiropieši un visi citi pēc eiropiešu modes izglītotie cilvēki ir aizrautīgi izsmējuši mežoņus, par kuru mežonības uzskatāmo pazīmi tika pieņemti ierobežojumi ne tikai seksuālām, bet vispār jebkādām attiecībām starp ciltsbrāļiem un ciltsmāsām, vadoties ne tikai pēc diviem cilvēku dzimuma anatomiskās uzbūves variantiem, bet no ļoti sarežģītām sistēmām vienas cilts sadalījumā pa totēmiem, ādām, kastām utt. Bet - tikai tā cilvēki varēja salāgot savu skaitu ar savām toreiz vēl ierobežotajām iespējām dzīvot uz dabas iznīcināšanas rēķina. Tagad sevi par civilizētajiem pasludinājušajiem cilvēkiem būs jādzer no pašu piespļautās akas vai bļodiņas. Proti, būs jārealizē konvenciju pēc būtības rezumējošais 40. pants, lai «konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka krimināli vai citādi juridiski tiktu sodīta jebkāda nevēlama verbāla, neverbāla vai fiziska seksuālā uzvedība» bez paskaidrojumiem, kāda tieši uzvedība, kam un kādos apstākļos ir vēlama vai nevēlama. Šo neziņu nāksies aizpildīt tieši tāpat kā mūsu tālajiem senčiem, kuri viņiem ikdienā aizliegto heteroseksuālo uzvedību pieļāva tādos rituālos, kādi līdz tagadējiem latviešiem vismaz nojausmas veidā atnākuši kā Jāņi.
