Bez bērnu radīšanas propagandas tūlīt pat izputētu celtniecības nozare. Televīzija zaudētu pašiem dārgākajiem reklāmlaikiem rezervētos sižetus ar bērniem, bet valstij nebūtu sajēgas, kas ar tās budžetu notiks turpmākajos desmit gados. Ja tiešām bērni vairs nedzimtu piecus gadus pēc kārtas, mums zināmās valstis un kapitālisms jau atrastos bezdibeņa malā.
Te nupat ne tieši citētas, bet Latvijas apstākļiem adaptētas dažas rindas no profesionāla ebreja, t.i., Berlīnes Starptautiskā antisemītisma studiju centra direktora Klemensa Heni (Clemens Heni) atsauksmes uz šā gada martā izdoto Vācijas bestselleru zem latviešu valodā neatdarināma nosaukuma Kinderfrei statt Kinderlos. Ein Manifest. Neizbēgami samocīts manifesta nosaukuma tulkojums varētu būt Bērnu nevarēšanas vietā negribēšana. Par manifesta esamību burtiski viss skaidrs uzreiz, bet saturiski ir tā, kā K. Heni paziņo savas recenzijas virsrakstā, ka «valsti un kapitālismu kritizējošais feminisms ieguvis jaunu manifestu» (...der staats- und kapitalismuskritische Feminismus hat ein neues Manifest) un tikpat labi arī karogu, kura vicināšanā K. Heni grib piedalīties ne mazāk par manifesta autori Verenu Brunšveigeri (Brunschweiger). K. Heni vārdiem runājot, «tas katram antinacistam jāzina, ka cīņa par dzimstību arī šodien un visvairāk tieši šodien ir absolūtais centrs neonacistu un jauno labējo ideoloģijai».
Kā Vācijā tagad ķert nacismu
Raugoties no Latvijas, jauka šķiet K. Heni spēja ievērot vēsturiski precīzo terminoloģiju un pieteikties par antinacistu, nevis par antifašistu, kā tas pierasts pēcpadomju kultūras telpā. Tomēr paldies arī mūsu antifašistiem par uzskatāmu piemēru tam, ka un kā iespējams padarīt par iztikas līdzekļu avotu prasmi saskatīt pilnīgi visā kaut ko saistītu ar pagājušā gadsimta 30. un 40. gados Vācijā valdošo režīmu un tā piekopto antisemītismu. Arī attiecināšanai uz Latviju der K. Heni atsauksmē uz V. Brunšveigeres grāmatu iepītais vēl kāda cita antinacisma rūpalā nodarbinātā apgalvojums, ka «nav tādu ģimenes svētku humāni noskaņotās aprindās, tādu vakarēšanu liberāļu lokā un tādu izglītoto ļaužu saietu, kuros neviens ne nezināšanas, ne bravūras, ne apkārtējo reakcijas testēšanas dēļ nelietotu tādus jēdzienus un neliktu izskanēt pasaulē tādām tēzēm, ar kādām savulaik Vācijā tika sagatavota augsne visnecilvēciskākajai ideoloģijai».
Arī V. Brunšveigerei nākas saņemt K. Heni aizrādījumu par viena slikta vārda lietošanu. Tas noticis tāpēc, ka starp saviem domubiedriem viņa uzrādījusi pagājušā gadsimta 90. gados Amerikas Savienotajās Valstīs izveidoto, tagad arī Vācijā atsaucību guvušo Eitanāzijas baznīcu (Church of Euthanasia). V. Brunšveigerei šķitis, ka tās taču esot «superīgas performances», kurās eitanāzisti publiski izlej zemē īstu vai vismaz no jogurta darinātu spermu, jo, kā (gandrīz) teica senie latvieši, izlietu spermu nesasmelsi. Proti, nesasmelsi un neieliesi sievietes ķermenī, kura pasargāšana no šādas vardarbības ir feminisma būtība. «Lai cik leģitīms arī nebūtu falla lietojums, tas izkastrē sievietes subjektivitāti. Tas nepielūdzami reducē sievieti līdz parādzīmei norēķinos starp vīriešu kopienām,» skaidro V. Brunšveigere. Viņa atmasko tieši šobrīd Vācijā aktuālo «moderno neonacistu» tērpšanos «aitu ādās», lai leģitimētu savus fallus kā islāmiskos ienācējus savaldīt spējīgu «tēva figūru». Ar tik labi izdevušos nacisma uzrādīšanu V. Brunšveigere ir kļuvusi par ārkārtīgi nozīmīgu sabiedroto K. Heni, kuram tāpēc nācies ļoti, ļoti, pūlēties, lai nepamanītu līdzību starp vārdiem Kinderfrei V. Bruinšveigeres grāmatas jeb manifesta virsrakstā un Judenfrei, ko vācieši arī Latvijas vēsturē ierakstījuši daudz pamanāmāk nekā eitanāziju.
Publicisti uzņemas lielu risku
Būtu par daudz prasīts, lai publicisti nošķirtu savas cīņas ap vārdiem no reālās dzīves, jo šīs cīņas patiešām ir viņu reālā dzīve, bet lielāku respektu izraisa tāda publicistika, kuras autori nav zaudējuši cilvēkiem parasti piemītošo pašsaglabāšanās instinktu.
V. Brunšveigere ir likusi uz spēles vispirms aptuveni 40 tūkstošus eiro gadā, cik viņa nopelna kā ģimnāzijas skolotāja. Par to viņa nevarēja neiedomāties, savā grāmatā apsaukājot savu audzēkņu mātes par mombijiem (mombie = māte + zombijs) un tēvus - par tētiotiem (daddiot: vācvalodas anglicisms daddy + idiots). Tikai šādi cilvēki ir spējīgi radīt bērnus, jo bērns pēc definīcijas apliecina savu vecāku nepilnvērtību. Bērni šādiem pieaugušajiem vajadzīgi, lai vismaz kādu laiku ap viņiem būtu vēl mazvērtīgākas būtnes, uz kuru rēķina izcelties un tādējādi apmierināt savu egoismu. No šādas publikas taču nevarēja gaidīt neko citu, kā vien prasību atlaist V. Brunšveigeri no darba, lai viņai turpmāk vairs nebūtu jāmokās ar sekām, ko radījusi spermas laistīšana viņas pārliecībai neatbilstošā veidā. Tikpat paredzama bija, kā viņa uzskata, tagadējo nacistu, t.i., partijas Alternative fur Deutschland, pieslēgšanās šai prasībai. Līdz nākamā mācību gada sākumam būtu jānoskaidro šīs spēles rezultāts.
K. Heni ir palūkojies plašāk un piefiksējis Turcijas diktatora Redžepa Tajipa Erdogana «agresivitāti un patriarhāli islāmisko varmācību» 2017. gada 17. marta pamācībā saviem tautiešiem «radiet piecus bērnus, nevis trīs, jo jūs esat Eiropas nākotne». Tādējādi Turcija izlēmusi mazliet modificēt iestāšanos Eiropas Savienībā ar ES uzņemšanu Turcijā, Eiropas ņemšanu Turcijas aizsardzībā u.tml. Ja kāds spēj šim lēmumam iebilst, tad tie noteikti nav eiropieši. Turkiem var iebilst viņu šā brīža sabiedrotie krievi, kas grib to pašu, ko turki, krieviem - viņu šā brīža sabiedrotie ķīnieši utt. Vidusjūra nav ne pārāk plata, ne dziļa, lai pāri tai netiktu bēgļi no karstās Āfrikas, Himalaji nav nepārkāpjami augsti ienācējiem no pārapdzīvotās Indostānas, Tuvie Austrumi ir patiešām tuvi, un amerikāņu draudi no Eiropas aizvākties ir šantāža ar mērķi panākt pilnīgi pretējo tam, ko viņi it kā saka. Tādējādi vēl priekšā gara un plaša rēķināšanās un vienkārši rēķināšana, pirms varētu sākties izrēķināšanās ar tām eiropiešu atliekām, kas nebūt ne pretosies, bet vienkārši nepratīsies laikus atbrīvot vietu tiem, kuri būs vinnējuši sev Eiropu, kā precīzi paredz V. Brunšveigere, «norēķinos starp vīriešu kopienām».
K. Heni ir tik godīgs, ka atsakās no vietas arī ebreju vīriešu kopienā, ja tai izdotos izplesties ārpus Izraēlas, kur «dzimstības veicināšanas ideja tik tiešam ir ekstrēma uzmācība» (extreme Obsession), neizbēgami kvalificējoties par kārtējo neonacisma paveidu.
Neatkarīgi no tā, kurš vai kuri galu galā uzvarēs cīņā par Eiropu, tādiem kā V. Brunšveigere un K. Heni te vietas jeb dzīves nebūs pat tajā ne pārāk ticamajā gadījumā, ja kāds no pretendentiem uz Eiropu sponsorē viņu publicistiku un ja uzvarēs tieši viņu sponsori. Ja tāda sazvērestības teorija izrādītos patiesa, tad tās turpinājumā sekotu vēstures gaitā par trafaretu kļuvusī vairs nevajadzīgo aģentu nogalināšana speciāli, bet ticamāk, ka viņi ātri vien nomirtu paši, tiklīdz viņiem nāktos, pirmkārt, pelnīt maizi ar fizisku darbu un, otrkārt, dzīvot pēc stingriem kopienas likumiem. Tikai ļoti stipras kopienas spēs izdzīvot lielpilsētās un kopumā pārāk blīvi aizpildītajā Rietumeiropā pēc tam, kad tur vairs nedarbosies ūdensvadi.
Leposimies ar savu Raini
Galvenā kļūda V. Brunšveigeres & Co aprēķinos ir ne īsti kompliments, ne īsti pārmetums vīriešiem, it kā tikai viņi spējot uzturēt cilvēku dzimuma turpināšanai nepieciešamo disciplīnu. Tomēr tagadējā feminisma vārdā pasniegtos apgalvojumus ir atspēkojis Rainis ar 1913. gadā klajā laisto lugu Pūt, vējiņi! Pat ja pati luga nav izlasīta, kaut ko no tās uzvedumiem teātrī, ekranizācijas kino un atsauksmēm uz šiem notikumiem ar Latviju un latviešiem saistītiem cilvēkiem taču jābūt manījušiem. Tad atliek minūtes piecas padomāt un saprast, ka šis stāsts ir par misēkli sieviešu kopienas plānā translēt nākamajās paaudzēs tieši tādas varas attiecības, kādas kopienā jau izveidojušās.
Translācijai ir vajadzīga kārtējā nākamā paaudze, bet šai paaudzei - vīrieša sperma, ko sievietes nopirkušas «pērnajā gadstirgū» (Raiņa skaidri un gaiši uzrakstītais pārbaudāms viņa Akadēmisko kopoto rakstu 10. sējuma 319. lpp.) ar piegādi uz mājām kopā ar sēklas kvalitātes sertifikātu. Ar to domāts, ka ierodas vairāki vīrieši, no kuriem sieviešu bara vadones meita iegūs tai pienācīgo vīriešu bara vadoņa spermu, kuras kvalitātei pārējie vīrieši (lugas inscenējumos parasti daudz lielāki bari nekā lugas tekstā, kur viens pats «Didzis noskūpsta Uldi», sk. jau norādītā izdevuma 466. lpp.) ir staigājošs apliecinājums.
Ja šādas spermas ieliešana sievietē atbilstoši tirgū noslēgtajam līgumam tiešām kaitē viņas subjektivitātei, tad tikai tādā mērā, kādā kalpo šīs pašas personas objektivitātei, t.i., objektīvajām izredzēm kļūt no Meitas par māti, kurai bērns nav vajadzīgs kā bērns, bet kā pakāpiens ceļā uz Mātes vietas pārņemšanu. Tam nepieciešamais nosacījums ir prestižs, kas iegūstams no tāda bērna, kas neapšaubāmi dzimis agrāk nekā citām un, vismaz pēc nostāstiem, no labākas spermas nekā citām tajā pašā sieviešu barā. Lielākajai daļai no viņām tiek atstātas izredzes uz bērniem, jo tikai starp citām meitām īstā meita ir Meita un starp citām mātēm viena ir Māte, taču visam jānotiek secīgi pēc sieviešu rangiem, ko noteiktu viņu vecums, radniecības pakāpes un nopelni barā valdošās kārtības uzturēšanā. Vīriešiem patiešām var pārmest, ka viņi ne tikai Raiņa lugā, bet reālajā vēstures gaitā, kas lugā pārstāvēta ar daudzām precīzām atsaucēm, ir metušies visvisādās avantūrās un izārdījuši sieviešu plānus, kuru stingras ievērošanas gadījumā mēs joprojām sēdētu pie ugunskuriem akmens laikmetā, nevis elektriskajā apgaismojumā, kam jākliedē atomieroču ēna.
Ko pirms 100 gadiem teica, to tagad dara
K. Heni ceļ gaismā līdzības starp it kā nupat izdarītajiem V. Brunšveigeres atklājumiem un idejām, kas bijušas plaši izplatītas pirms Pirmā pasaules kara. Toreiz nojauta par kara neizbēgamību kanalizējās arī pacifismā un pacifisms - aicinājumā sievietēm nedzemdēt, jo bez zīdaiņiem nebūšot karavīru un bez karavīriem nebūšot kara. Paldies Rainim un noteikti vēl daudziem citiem, kuri operatīvi atrada pareizos vārdus un vēl citus veidus, kā parādīt, ka bez bērniem nebūtu ne tikai kara, bet nebūtu vispār nekā. Tādas izvēles priekšā eiropieši pirms 100 gadiem izlēma par labu karam un tā rezultātā ne vien daudz zaudēja, bet arī daudz ieguva. Bez kara nekādi nebūtu kļuvusi iespējama Latvijas Republika.
Pirmais pasaules karš ar savu turpinājumu Otrajā karā apliecināja, ka tiešām pamatoti bijuši pacifisma uzplūdi kā bailes no nacionālisma uzplūdiem. Precīzāk sakot, bailes bija tikai par to, ko nacionālisms izraisīs Eiropā, nevis pasaulē, kad uz to tiks pārnesta Eiropā izkoptā nacionālo valstu radīšanas frazeoloģija un pastāvēšanas manieres. Pēc Otrā pasaules kara tieši tā tas notika un kļuva par vienu no nepieciešamajiem priekšnoteikumiem tāda pasaules iedzīvotāju skaita sasniegšanai, kāda uzturēšana iespējama tikai uz neatgriezeniskas (cilvēces pastāvēšanas ilgumā neatgriezeniskas, neprātojot par to, kāda izskatīsies Zeme pēc miljarda gadu) dabas bagātību iznīcināšanas rēķina. Ne gadu tūkstošos un ne gadu simtos, bet gadu desmitos cilvēku skaits ir jāsamazina no nepilniem 10 miljardiem līdz nepilnam miljardam. Darbības mērogu ziņā Judenfrei jāizrādās tikai kā bērnu spēlei attiecībā pret Kinderfrei.
Ar eiropiešu tagadējo dzimstību Eiropa no 500 līdz 50 miljoniem iedzīvotāju nonāktu nepilnos simt gados, bet ir apņēmusies šo laiku saīsināt. Ne no ārienes, bet tepat Eiropā tiek stimulēta V. Brunšveigeres un daudzu viņai līdzīgo iedeju propaganda, kurā ietilpst arī pilnīgi pamatota žēlošanās, ka «ģimenes ar bērniem aizņem aizvien vairāk vietas vispirms telpiskā nozīmē, bet arī ar skaņām un citiem signāliem, kad, piemēram, zīdainis tiek pārtīts kafejnīcā uz galdiņa citu viesu degunu priekšā»; kad mazliet paaugušies bērni turpat traucē visus apmeklētājus «ar skraidīšanu un bļaustīšanos bez apstājas», līdz beidzot «vecāki, būdami ļoti apmierināti par visu citu sabeigtajiem nerviem, iet mājās gluži kā pēc labi padarīta darba».
Ģimnāzijas skolotāja izliekas neko nezinām par bērnu tiesībām, kuru dēļ vecāki nedrīkst apsaukt savus bērnus, neriskējot nonākt policijā par vardarbību pret bērniem. Bērni tiek vienlaikus iecelti ja ne dievu, tad svēto kārtā un atmaskoti kā divu mazvērtīgu sabiedrības locekļu produkts, kas atbilstoši visiem zinātņu likumiem ir vēl mazvērtīgāki par saviem vecākiem. Abas šīs tēzes atrodas pilnīgā saskaņā ar kalpošanu eiropiešu skaita samazināšanai un ignoranci pret faktu, ka eiropiešu izmiršana pasaules iedzīvotāju kopskaitu nevis samazina, bet palielina atbilstoši telpai, ko eiropieši atbrīvo vairoties spējīgām tautām un civilizācijām.