Sausums un karš nav spējuši iznīdēt Latvijas lauksaimniecību

© Mārtiņš Zilgalvis/F64

Kaut arī pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā strauji augošās izejvielu, piemēram, degvielas un minerālmēslu, cenas radīja bažas par to, cik veiksmīgi izdosies pastāvēt Latvijas lauksaimniecības nozarei, pašreizējā situācija nav vērtējama kā slikta, un daudzos segmentos ražošanas apjomi pieaug. Paši lauksaimnieki gan uzskata, ka nozare nonākusi krīzes situācijā, un šodien, 2. novembrī, biedrība "Zemnieku saeima" Slampes kultūras pilī rīko ārkārtas lauksaimnieku sapulci, lai vienotos par izmaiņām, kas nekavējoties jāveic Zemkopības ministrijai (ZM).

Cik noprotams no biedrības valdes priekšsēdētājs Jura Lazdiņa iepriekš presei paustā, sanākšanas mērķis ir apspriest nevis prasījumus pēc finansiālas palīdzības, bet apspriest jautājumus, kas saistīti ar birokrātijas mazināšanu valstī, jo ZM vilcinoties nozarei būtisku lēmumu pieņemšanā. Problēmu vidū ir neskaidrības par Eiropas Savienības atbalsta izmaksas laiku un likmēm, nespēju izveidot apgrozāmo līdzekļu programmu un lauksaimnieku neiesaistīšanu darba grupās. Vienlaikus no konkrētu produktu ražošanas apjomu viedokļa situācija nešķiet tik slikta. Latvijā nereti pieņemts uzskatīt, ka rūpnieciskā ražošana un lauksaimniecība ir iznīdēta, taču patiesībā gan viena, gan otra nozare turpina samērā veiksmīgi attīstīties, neraugoties uz visai sarežģītajiem tirgus apstākļiem. Arī publiski pieejamā statistika no lauksaimniecības nozares vēsta, ka pēdējā gada laikā, kā minimums, dažas nozares ir savus ražošanas apjomus kāpinājušas.

Panāk pat lielāku ražību

Šī vasara gan Latvijā, gan citviet Eiropā sevi pieteikusi kā diezgan sausa, un tas lika bažīties arī par ievācamās ražas apjomiem un to, kādas būs cenas veikalu plauktos. Attiecībā uz ražu jānorāda, ka daudz negatīvāku ietekmi, piemēram, uz Latvijai raksturīgo augļu un dārzeņu cenām ziemā var atstāt valdošās koalīcijas vienošanās par samazinātās pievienotās vērtības nodokļa likmes kāpināšanu no 5% līdz 12%. Tiesa gan, te drīzāk ir bijis mēģinājums atrast kopsaucēju starp samazinātā PVN pārtikai piekritējiem un noliedzējiem, un atrasts nosacīts vidusceļš, kas varbūt īsti neapmierina nevienu no pusēm, taču vismaz nerada tādas blaknes patērētāju makos, kā būtu PVN celšanas gadījumā no 5% līdz 21%. Tāpat ir cerības, ka dārzeņu audzētāji, kas pēdējos piecus sešus gadus bija iznākuši no pelēkā segmenta, tomēr uzreiz tajā nedosies atpakaļ. Savukārt attiecībā uz sausumu problēma nav tik liela, kā sākotnēji šķita. Piemēram, kartupeļu ražības apjoms no viena hektāra šogad ir bijis ievērojami lielāks nekā pērn. Vidējā kartupeļu ražība no viena hektāra Latvijā šogad sasniegusi 267 centnerus salīdzinājumā ar 166,1 centneru no šīs platības vienības pagājušajā gadā. Tiesa gan, pagājušais gads šajā ziņā acīmredzami ir bijis visai ekstrēms, jo pat 2018. gadā, kad Latviju piemeklēja pēdējā laika sausākā vasara, ražības apjoms bija lielāks un sasniedza 191 centneru no ha. Jāpiebilst, ka šogad sasniegts augstākais kartupeļu ražības rādītājs no viena hektāra kopš 2018. gada. Tādējādi, ja mēs šo situāciju attiecinām arī uz pārējo dārzeņu segmentu, tad šis gads kopumā noteikti nav bijis slikts, un tieši meteoroloģijas faktoru ietekmē šai produkcijai nebūtu jāpiedzīvo cenu kāpums.

Graudu zeme

Citāda situācija ražības jomā ir ar graudiem, tos sausumam ietekmējot ievērojami vairāk. Meteoroloģisko apstākļu ietekmē gan ievāktās ražas apjoms šogad ir samazinājies par 13,7% līdz nepilniem 2,8 miljoniem tonnu. Vidējā raža no hektāra gada laikā ir sarukusi ievērojami straujāk, no 41,6 līdz 35,4 centneriem no ha. Tiesa gan, šis gads sausuma ziņā lauksaimniekiem dzīvi pabojājis ievērojami mazāk nekā 2018. gads, kad, kā jau minēts, tika piedzīvota pēdējā laika vissausākā vasara. Toreiz ražas apjoms sasniedza vien 29,8 centnerus no ha. Jāpiebilst, ka pēdējā laikā Latvijas lauksaimniecība sevi uz graudiem fokusē aizvien vairāk. Tas ir vienlaikus gan labi, gan slikti. No vienas puses, labos gados tas rada apstākļus kopējam nozares ienākumu pieaugumam, savukārt, meteoroloģijai izvēršoties tā, kā tas notika šogad, pastāv iespēja, ka nozares kopējie zaudējumi pieaugs. Tas diemžēl ietekmē ne tikai pašus lauksaimniekus, bet arī pārējos Latvijas iedzīvotājus, jo rada vajadzību vai vismaz prasības izmaksāt kompensācijas no pārējo nodokļu maksātāju ieskaitījumiem valsts budžetā. Dati vēsta, ka pēdējo gadu laikā ir vērojamas strukturālas izmaiņas attiecībā uz augkopības produkcijas ražošanu. Pēc datiem var redzēt, ka zemnieki samazina platības, kur stādīt kartupeļus, taču tajā pašā laikā palielinās platību apjoms graudaugu sējumiem. Šogad graudaugu sējumiem atvēlētā platība sasniedza 791,7 tūkstošus ha, kas ir par pusotru procentu vairāk nekā pagājušajā gadā. Procentuālā izteiksmē izklausās pamaz, taču absolūtos skaitļos graudiem atvēlētā platība gada laikā ir pieaugusi par 11,6 tūkstošiem hektāru. Jāpiebilst, ka arī ilgāka laika tendence ir labvēlīga graudkopībā izmantojamo platību pieaugumam. Salīdzinājumā ar laika posmu pirms pieciem gadiem jeb 2018. gadā graudu sējumu platība ir pieaugusi par vairāk nekā 100 tūkstošiem hektāru jeb nepilniem 15%.

Piena kalniņi

Šī gada sākums Latvijas ekonomikā sevi pieteica ne tikai ar aizvien augstāku inflāciju, bet arī strauju piena noieta tirgus sašaurināšanos un cenu kritumu. Tam par iemeslu bija ES valstu ražotāju tirgus iespēju samazināšanās ārpus savienības robežām, un vismaz viens no šādiem lielajiem tirgiem bija Alžīrija. Veidojoties ievērojamam piena pārpalikumam ES tirgū, radās ievērojami sarežģījumi, un to sekas izjutām arī Latvijā. Papildu problēmas radīja arī apstāklis, ka liela daļa no Latvijā saražotā svaigpiena tika eksportēta uz Lietuvu, kur, veidojoties tā dēvētajam liekajam pienam, uzņēmumi iepirkšanā priekšroku likumsakarīgi deva vietējai produkcijai. Šāds fons likumsakarīgi veicināja arī vidējās piena iepirkuma cenas krišanos, kas uz iepriekš notikušu izmaksu pieauguma rēķina ražotājus atstāja visai neapskaužamā situācijā. Tomēr, ja paraugās tikai uz vidējo piena iepirkuma cenu, tad nevar teikt, ka uz pēdējo gadu fona tā būtu vērtējama kā astronomiski zema. Šā gada septembrī tā bija 341,73 eiro par tonnu svaigpiena salīdzinājumā ar 492, 64 eiro par tonnu pērn septembrī un 318,69 eiro par šo masas vienību vēl gadu iepriekš. Tādējādi, lai arī situācija ar cenām no piena lopkopju viedokļa ir visai nepatīkama, kaut kādu atspaidu spēj atstāt šogad notikusī enerģētisko resursu cenu samazināšanās. Labā ziņa ir tā, ka vismaz Latvijā iepirktā piena apjomi nesamazinās un aug arī piena produktu ražošanas apjoms. Statistikas dati vēsta, ka, piemēram, šā gada septembrī salīdzinājumā ar pagājušā gada attiecīgo mēnesi Latvijas piena pārstrādes uzņēmumu no zemniekiem iepirktā piena apjoms ir pieaudzis no 70 647 līdz 73 487 tonnām. Pārtikas ražotāji pienu vairāk neiepērk tāpat vien, viņi kāpina ražošanas apjomus. Cita starpā preču grupā, kas tiek klasificēta kā “sviests un pārējie dzelteno tauku produkti”, šā gada septembrī salīdzinājumā ar pagājušā gada attiecīgo laika posmu ražošanas apjomi ir gandrīz divkāršojušies. Taču arī tādās preču grupās kā pārtikas piens, paskābināts piens, krējums un siers ražošanas apjomi ir kāpuši. Atskaitot krējumu, pārējās minētajās preču grupās ražošanas apjomu pieaugums ir bijis divciparu procentu izteiksmē. Bet kā tad ar eksportēto pienu uz Lietuvu? Eksporta statistikā diemžēl atsevišķi netiek izdalīts piens, taču ir pieejama informācija par preču grupu “piens un krējums, neiebiezināts un bez cukura vai cita saldinātāja piedevas”. Pieejamā informācija par gada pirmajiem astoņiem mēnešiem vēsta, ka šīs preču grupas eksports uz Lietuvu masas izteiksmē ir bijis par 13,7% mazāks nekā pērn attiecīgajā laika periodā. Šī ziņa prieku par piensaimniecības sektoru diemžēl aptumšo, tomēr neapbēdina pavisam, jo lielāks iepirkums Latvijā un augoši uzņēmumu apjomi nepatīkamo situāciju agri vai vēlu izlīdzinās. Tiesa, runājot par lauksaimniecību kopumā, jāteic, ka labās ziņas mijas ar sliktām, taču šobrīd ir pamats domāt, ka ar kopēju pozitīvu pienesumu nozares ietekme un devums Latvijas ekonomikā pieaug.

Ekonomika

Gandrīz katra diena ir elektrības cenu pliķis Latvijai un visai Baltijai: pagājusī darba nedēļa, piemēram, beidzās ar 25. oktobra ektrības NordPool biržas cenu 148,82 eiro par megavatstundu pie mums, kamēr Stokholmā - 19,71 un biržas mītnes zemes Norvēģijas un tāpat Zviedrijas ziemeļos 2,95 eiro par megavatstundu, kas pavisam skandalozi, ja lūkojas no Latvijas. Savukārt no konkurētspējas viedokļa labi, ka poļiem jāmaksā ar Latvijas cenām kaut cik salīdzināmie 123,21 eiro. Tā tas gadu desmitiem gājis un tā tas turpinās arī pēc tam, kad Latvijā tika izveidota Klimata un enerģētikas ministrija (KEM). Tāpēc jautājumi ministram Kasparam Melnim, kad un kā Latvija plāno nonākt līdz tādām elektrības cenām, kas padara ražošanu un dzīvi Latvijā ļoti dārgu.

Svarīgākais