Pilnīgi noteikti nebūtu adekvāti, ja valstij par nodokļu maksātāju naudu būtu jāsniedz finansiāls atbalsts kredītņēmējiem, kuru aizdevums ir ņemts vienīgā mājokļa iegādei, valsts finanšu institūcijas garantēts, ja komercbankas faktiski nepalielina biznesu un neuzņemas nekādus papildu finanšu riskus, bet gūs strauji augošu peļņu uz likmju cenošanas rēķina. Vēl jo vairāk šāda doma šķiet absurda tāpēc, ka par nodokļu maksātāju naudu tiešā vai netiešā veidā banku sektors tika stutēts iepriekšējās finanšu krīzes laikā, ko pats lielā mērā bija izraisījis.
Likumsakarīgi tas prasītu no komercbankām lielāku solidaritāti pret kredītu ņēmējiem. Piemēram, par kādu procentpunktu samazināt savu pievienoto kredītlikmi līdz brīdim, kamēr EURIBOR likme salīdzinājumā ar savu pašreizējo līmeni nesamazinās līdzīgā apmērā. Ja šo samazinājumu neveikt par procentpunktu, tad vismaz par pusi no tā. Abos gadījumos kredītiestādes aizvien varētu tikt pie solīdas peļņas, bet tiem, kuriem drīzumā sāks vai jau tagad spiež kurpe, būtu vieglāk savilkt kopā galus. Dzirdēts, ka, piemēram, Grieķijā bankas esot piekritušas samazināt likmes, tiesa gan, stipri pieticīgāk - par 0,2 procentpunktiem, taču tas vismaz ir kaut kas. Ja pie mums lielākie tirgus spēlētāji būtu vietējie, tad kaut ko tādu varbūt varētu sagaidīt, taču domājams, ka to reālajiem īpašniekiem viņpus Baltijas jūras ir pilnīgi vienalga, kas notiek ar aizdevumu paņēmušu Latvijas mājsaimniecību. Pat ja vietējo banku šefi gribētu tolerēt ar Latvijas publiku, tad saņemtu bargu zvanu no Stokholmas un šī vēlēšanās, visticamāk, tiktu iznīdēta saknē. Līdz ar to kredītņēmēju aizsardzība likumdevējiem ir jāņem pašu rokās, taču jādara tas pārdomātāk nekā līdz šim. Pretējā gadījumā zaudētāji var būt visi.
Šobrīd kaislībās ap hipotekārajiem kredītiem ir veselu peripetiju virkne, sekojot pamatotu un nepamatotu pārmetumu lavīnai finanšu sektora virzienā un vienlaikus izskanot dažādu nepārdomātu izteikumu virknējumiem no politiķiem. Viena no līdz šim stulbākajām izskanējušajām idejām bija iespēja saņemt iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumus par hipotekārajiem aizdevumiem, kas cita starpā tad ļoti turīgiem ļaudīm varētu radīt iespēju tikt pie papildu naudas līdzekļiem uz pārējo nodokļu maksātāju rēķina.
Pat īsti nebija definēts, vai šāds atbalsts pienākas par vienīgo mājokli, vai arī to var saņemt kāds, kurs nopircis vairākus hektārus zemes pie jūras, lai tur uzslietu laivu māju. Sanāk, ka dažādu specifisku medicīnisko operāciju veikšanai valsts naudu atvēlēt nevar, samazinātā pārtikas PVN ieviešanai, kas sniegtu finansiālu atbalstu mājsaimniecībām (tas cita starpā varbūt pat kopumā nodokļu ieņēmumus palielinātu, tikai tas nenotiku vienā paņēmienā, kā vienkārši uzturot augstu PVN), tam arī naudas nav. Tāpat dažādām citām sociālās aprūpes lietām naudas nepietiek, taču atrast kādu finanšu “piešpricīti” sabiedrības jau tā turīgajai daļai, tam naudas pietiek. Pēc sākotnējās reakcijas šī “spicā” ideja šķiet ir nogūlusi kādā atvilktnē, taču nav izslēgts, ka, pieņemot valsts budžetu, parādīsies atkal.
Šobrīd darba kārtībā ir vēl viens juridiskais kalambūrs, kas ir saistīts ar politiķu centieniem noteikt fiksētu līmeni, līdz kuram drīkst celt likmes. Maigi sakot, ļoti neveiksmīga bija doma ar likumu noteikt EURIBOR likmes griestus 1,5% vai 2% līmenī. Ir jāsaprot, ka banka ilgtermiņa kredītus, piemēram, jau minētos hipotekāros aizdevumus izsniedz ilgtermiņā, taču ļoti lielā mērā to dara ar “īstermiņa naudu”, piemēram, noguldītāju līdzekļiem. Pēc gada noguldītājam nauda ir jāatgriež, līdz ar to jāpiesaista jauns noguldītājs. Ja likme tiek fiksēta minētajā 1,5-2% apmērā, taču reālā tirgus likme ir 4% un aptuveni tāda tiek maksāta arī noguldītājam, bankas bilancē sāk veidoties pamatīgs caurums. Ja augsto likmju laiks ieilgst, tad agri vai vēlu mēs atgriežamies pie līdzīgas situācijas, kāda bija 2008. gadā, un diezin vai tad atrastos daudz ieguvēju.
Šobrīd ir vēl viena ideja, kas paredz noteikt griestus likmei, kuru piemēro pašas komercbankas. Šī ideja arī nav pārāk veiksmīga un ir diezgan tuva tādam PSRS laiku fenomenam, piemēram, nosakot, ka degvīna pudele maksā 10 rubļus. Līdz ar to visa cīņa pret komunismu un cenšanās valsti atgriezt kapitālisma sistēmā tiek degradēta, turklāt bez šādām liriskām atziņām tam, visticamāk, būs negatīvās ekonomiskās sekas.
Tas nepalīdz kredītņēmējam, kas jau ir noslēdzis aizdevuma līgumu un jau ievācies savā jaunajā mājā. Ja šādā fiksēta likme tiktu noteikta jau esošajiem kredītu ņēmējiem, tad, visticamāk, mūsu valsts tiktu ierauta garās un finansiāli ietilpīgās tiesvedībās, un ļoti ticams, ka zaudētu. Turklāt pastāv iespēja, ka tas varētu izkropļot ekonomikas finansēšanu un, iespējams, arī noguldījumu tirgu. Bankas patlaban gūst solīdu peļņu no jau iepriekš izsniegtajiem kredītiem un, kā izriet no dažādu amatpersonu izteikumiem, pārāk netiecas izsniegt aizvien jaunus. Ja tiktu noteikti likmju griesti, tie kredītņēmēji, kuri finanšu riska ziņā atrodas “uz robežas”, visticamāk, saņemtu aizdevuma atteikumu.
Ir jāsaprot, ka šeit var būt arī uzņēmumi, kuriem ir jāpārfinansē iepriekšējās saistības vai nepieciešami papildlīdzekļi, lai pieaugušās dārdzības iespaidā turpinātu darboties. Ja viņi šo naudu nesaņem, ekonomiskā situācija var pasliktināties arī valstī kopumā, un vietējām komercsabiedrībām laika gaitā kļūs aizvien grūtāk konkurēt ar ārvalstu uzņēmumiem.
Tāpat nekas labāks nebūtu gaidāms arī noguldījumu tirgū. Domājams, ka tas noguldītājs, kurš patlaban naudu bankai aizdod uz 3,8% vai 4% gadā, stājoties spēkā jaunajai kārtībai, saņemtu vairs kādus 3,2-3,5% gadā. Visticamāk nauda bankās aizvien turpinātu ienākt, taču ar kredītlikmju griestu noteikšanu bankas piesaistīto noguldītāju naudu glabātu Eiropas Centrālajā bankā (ECB), kur komercbanku noguldījumu likme “uz nakti” šobrīd ir 4%. Tādējādi bankas vienalga pelnītu, taču nevis kreditējot, bet aizvien vairāk naudas novirzot uz ECB naudas skapjiem.
Kā jebkurai precei vai pakalpojumam, arī naudai ir sava cena. Taču labā ziņa ir tā, ka “naudas cenu” ir iespējams padarīt tādu, kas būtu iespējami labvēlīga gan Latvijas iedzīvotājam, gan uzņēmējam, gan krājējam, gan aizdevuma ņēmējam. Ja valsts bez tiesvedības nevar iejaukties likmju apmēra noteikšanā, tad tai ir leģitīmas tiesības operēt ar savu nodokļu politiku, lai radītu iespējami labvēlīgākus finanšu apstākļus tās pavalstniekiem.
Šobrīd vissaprātīgākais risinājums kredītņēmēju aizsardzībai, par ko jau ilgāku laiku tiek runāts Eiropā, ir tā dēvētais solidaritātes nodoklis. Lai arī sākotnēji negribīgi, Latvijas valstsvīri plāno no bankām iekasēt naudu ar avansa uzņēmuma ienākuma nodokli 20% apmērā, kas nākamgad varētu ļaut valstij tikt pie kādiem 140 miljoniem eiro. Šeit gan jāpiebilst, ka svarīga nav pati summa, bet gan tas, lai kredītņēmēji var aizņemties iespējami lētāk, bet noguldītāji savu naudu komercbankās izvietot ar iespējami augstākām likmēm. Minētie 140 miljoni var šķist daudz, taču daudz lielākus finansiālos ieguvumus varētu radīt, ja uzlabotos gan kredītņēmēju, gan noguldītāju finansiālā situācija, turklāt summām, kas šādā veidā tiktu “salasītas”, būtu papildu multiplicējošs efekts ekonomikai, kas radītu aizvien jaunus līdzekļus un ar tiem saistītus ieguvumus. Tāpēc politiķiem un viņu finanšu padomniekiem būtu jāizvērtē, kāda tieši nodokļu likme būtu piemērota, lai bankas būtu motivētas noguldītājiem aizņemties dārgāk, bet kredītņēmējiem aizdot lētāk un tajā pašā laikā pašas pelnītu. Ir pilnīgi pieļaujams, ka nodokļu likme var būt nevis 20%, bet tieši procenta likmju kāpuma rezultātā gūtās virspeļņas dēļ tā varētu būt pat 50% un vairāk. Jebkurā gadījumā pašmērķis nav atņemt bankām vairāk naudas, lai to novirzītu kaut kur valsts budžetā, bet gan panākt situāciju, lai Jānim ar jau paņemto aizdevumu nebūtu jācīnās ar 6% vērtu kredīta likmi, bet tā būtu par procenta punktu mazāka, bet Andris naudu bankā noguldītu nevis uz 4%, bet, piemēram, 4,2%. Pēdējā pusotra gada notikumi ekonomikā virspeļņas aplikšanu ar nodokli padara aizvien aktuālāku. Ne jau tikai bankas, bet daudzi enerģētiskā sektora ieguvēji, piemēram, “Latvijas gāze”, uz pēkšņu cenu svārstību rēķina varēja nopelnīt daudz vairāk, īpaši nepiepūloties. Protams, šādas situācijas ir neparedzamas un tādām ir grūti iepriekš sagatavoties. Tomēr jau tagad var paredzēt, ka ekonomiskās svārstības pasaulē tuvākajā desmitgadē var būt daudz krasākas nekā iepriekš piedzīvotās. Tās līdzīgi kā ar banku procentu likmēm, visticamāk, kādos tautsaimniecības sektoros radīs strauji augošas peļņas iespējas, kamēr klientūrai apmaksāt pieaugošos rēķinus kļūs aizvien problemātiskāk. Diezin vai kāds gadiem uz priekšu var pateikt, kurās nozarēs tas notiks, taču iespējas modelēt potenciālā virspeļņas nodokļa struktūru gan var jau tagad.
