Prom no Krievijas gāzes un kā veicināt lielāku enerģētisko neatkarību

© Dmitrijs Suļžics/MN

Krievijas karaspēka pilna mēroga iebrukums Ukrainā radīja jaunus izaicinājumus Latvijas enerģētiskajam sektoram, prasot iespaidīgu pārorientāciju un spēju manevrēt augošajās tirgus negācijās. Par to, ar kādiem izaicinājumiem ir nācies saskarties pasaules gāzes tirgū, un to, kādi varētu būt tālākie risinājumi Latvijas enerģētiskajai neatkarībai, stāsta AS "Latvenergo” komercdirektors Dmitrijs Juskovecs un uzņēmuma enerģijas vairumtirdzniecības darījumu vadītājs Jānis Kalējs.

Viens no jūsu uzņēmuma pēdējā laika panākumiem saistīts ar gāzes tirdzniecību. Kā vispār radās ideja par šī biznesa segmenta attīstību? Vai tas notika brīdī, kad Krievijai tika piemērotas sankcijas un “Latvenergo” mūsu valsts enerģētikas tirgū nācās spēlēt aizvien lielāku lomu, vai arī šāds lēmums radās jau senāk?

Dmitrijs Juskovecs: Ideja nav atnākusi šogad un arī nepagājušajā gadā kara dēļ. Šī ideja ir likumsakarīgs process, kas izrietēja no divām komponentēm. Pirmā no tām - "Latvenergo" ir Latvijas lielākais gāzes patērētājs. Mūsu kā uzņēmuma patēriņš veido apmēram pusi no Latvijas kopējā. Lielākie patērētāji ir divas termoelektrocentrāles - TEC-1 un TEC-2 - apmēram piecas sešas teravatstundas gadā. Tie ir seši lieli kuģi, kas ir “līdz lūpai” pildīti ar sašķidrināto gāzi. Visa Latvija kopumā gada laikā atkarībā no laikapstākļiem vai kādiem ekonomiskiem faktoriem patērē no 10 līdz 14 teravatstundām gāzes. Tā kā puse no šī apjoma nonāk jau pieminētajās TEC, mūsu uzņēmums ir lielākais gāzes pircējs Latvijā, izmantojot cauruļvadu no Krievijas, kā tas bija līdz pagājušā gada februārim, vai sašķidrinātās gāzes veidā ar kuģiem, kā tas notiek pašlaik. Otra komponente - mums vēsturiski ir ļoti liela klientu bāze, kas no “Latvenergo” koncerna iegādājas elektroenerģiju. Mums visā Baltijā ir ap 800 000 klientu - juridiskas un fiziskas personas. Ņemot vērā abus minētos faktorus, mēs jau kopš 2017. gada piedāvājam iegādāties dabasgāzi juridiskajām personām un kopš 2019. gada arī mājsaimniecību lietotājiem.

Cik lielā mērā jums izdevies piesaistīt klientus gāzes segmentā?

Dmitrijs Juskovecs: Šā gada desmit mēnešos attiecībā uz gāzes piegādēm mums ir izdevies dubultot savu klientu skaitu. Gadu sākām ar nepilniem 20 tūkstošiem klientu, tagad esam starp 40 un 50 tūkstošiem klientu. Kāpēc tas noticis? Klienti ļoti labi novērtē, ka esam spējuši kopā salikt garantētu piegāžu ķēdi - no lielajiem pasaules dabasgāzes ražotājiem līdz viņu kuģiem, līdz Klaipēdas regazifikācijas terminālim, līdz cauruļvadu sistēmai, tālāk līdz Inčukalnam un beigās līdz pat virtuves plītiņai vai apkures katlam. Tāpat svarīgs ir cenu aspekts, ka no šā gada 1. maija mājsaimniecību segmentā vairs nepastāv regulētā cena un SPRK pārtrauc uzraudzības funkcijas attiecībā uz gāzes tirgu. Šobrīd nu jau arī šajā segmentā cenas regulē tirgus mehānismi. Mājsaimniecību segmentā darbojas trīs lieli tirgus spēlētāji - “Latvijas gāze”, “Latvenergo” un “Eesti Gas” jeb viņu meitasuzņēmums Latvijā “Elenger”. Šo uzņēmumu savstarpējā konkurence nodrošina, ka klients Latvijā nebūs spiests par gāzi maksāt neadekvāti augstu cenu. Trešais mūsu veiksmes faktors ir - maksājumi par elektrību un gāzi tiek iekļauti vienā rēķinā. Turklāt vēl ir būtisks aspekts, ka esam vienīgais piegādātājs Latvijā, kurš mājsaimniecībām ir saglabājis izlīdzinātā maksājuma iespējas par dabasgāzi, kas lietotājiem sniedz ieguvumu izlīdzināt izmaksas starp augstu patēriņu ziemā un zemu patēriņu vasarā.

Foto: Ģirts Ozoliņš/F64

Vai var arī teikt, ka kādreizējie “Latvijas gāzes” klienti sāk masveidā ierasties pie jums?

Dmitrijs Juskovecs: Vēsturiski “Latvijas gāze” bijis vietējās gāzes apgādes monopolists, kam piederēja gan tirdzniecības uzņēmums, gan arī sadales tīkls, proti, “Gaso”. Tas radīja situāciju, ka pie viņiem gāzi pirka absolūts vairums mājsaimniecību. Gazificēto mājsaimniecību skaits Latvijā ir 370 tūkstoši, no kurām aptuveni 40 tūkstoši izmanto gāzi apkurei. Pēdējais būtībā nozīmē lielu patēriņu. Ap 330 tūkstošiem mājsaimniecību gāzi izmanto plītīs virtuvēs jeb ēdienu gatavošanai. Šeit ir relatīvi mazs patēriņš, taču ļoti liels klientu skaits. “Latvijas gāzei” vēl joprojām ir būtiska klientu bāze, bet mēs šī gada laikā savu klientu bāzi esam dubultojuši. Respektīvi, to klientu skaitu, ko bijām piesaistījuši iepriekšējo triju gadu laikā, šogad esam divkāršojuši.

Jūs pieminējāt Baltiju. Kā notiek pakalpojumu piedāvāšana Lietuvā un Igaunijā? Vai jūsu klienti ārpus Latvijas ir korporatīvais sektors vai mājsaimniecības?

Dmitrijs Juskovecs: “Latvenergo” un “Elektrum” misija ir elektroenerģijas ražošana un tirdzniecība. Par savu mājas tirgu mēs jau sen vairs neuztveram Latviju, bet gan visu Baltiju. Reģions ģeogrāfiskā ziņā ir samērā kompakts un ar labi attīstītiem starpsavienojumiem. Cenas visās trīs Baltijas valstīs ļoti lielā mērā korelē. Ja ir kompetence un saražots elektroenerģijas apjoms vienā valstī, nav iemesla, kāpēc šo enerģiju nepiedāvāt blakus valstu klientiem - gan mājsaimniecībām, gan juridiskajām personām. Runājot par Baltiju - tirgus dinamika katrā valstī ir atšķirīga, bet, runājot par šo brīdi, kopumā no 800 000 klientu viena ceturtdaļa atrodas ārpus Latvijas. Piemēram, Lietuvā tirgus daļas ziņā esam stabilā otrajā vietā aiz viņu vadošā valsts energoapgādes uzņēmuma “Ignitis”. Turklāt šā gada trešajā ceturksnī bijām vienīgais enerģijas piegādātājs Lietuvā, kuram bizness bija augšupejošs, un mūsu tirgus daļa bija 15-20% robežās atkarībā no tirgus segmenta. Var teikt, ka katrs piektais klients Lietuvā izvēlas iegādāties elektroenerģiju no “Elektrum”. Par šo panākumu esam ļoti lepni, tādējādi pietuvinot Latviju sapnim par “vietējo “Nokia””, proti, esam kļuvuši par uzņēmumu, kurš ir spējīgs eksportēt, veikli un veiksmīgi piesaistīt klientus ārpus savas valsts.

Kā tīri tehniski notiek gāzes atgādāšana uz Latviju jaunajos tirgus apstākļos, kad no Krievijas to vairs nepērkam?

Jānis Kalējs: Krievijas izcelsmes gāzes imports Latvijā ar normatīvajiem aktiem ir aizliegts jau no šā gada 1. janvāra. Pagājušajā gadā “Latvenergo” piedalījās Klaipēdas sašķidrinātās dabasgāzes termināļa ilgtermiņa izsolēs, kā rezultātā izdevās noslēgt līgumu, kas turpmākos desmit gadus ļauj mums importēt sešas sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) kuģu kravas gadā. Raugoties uz procesa tehnisko daļu, gāze, piemēram, var būt iegūta ASV ziemeļrietumu štatos, pa cauruli nogādāta uz Meksikas līča štatiem, tad apmēram mīnus 200 grādos pēc Celsija no gāzveida stāvokļa tā tiek pārvērsta šķidrā agregātstāvoklī un iepildīta kuģos. Kuģis transportējot uztur to pašu temperatūru, atved šo gāzi uz Klaipēdas sašķidrinātās gāzes termināli. Tur tā tiek pārlieta terminālī, tālāk uzsildīta un iepludināta pārvades sistēmā. Gāzei nonākot pārvades sistēmā, daļa no tās dodas pie mūsu klientiem, bet daļa Inčukalna gāzes krātuvē. Inčukalna gāzes krātuves vairākuma akcionārs ir Latvijas valsts, un šī gāzes krātuve ir pieejama visiem reģiona lietotājiem ar vienādiem nosacījumiem. Kopš Inčukalna krātuve ir kļuvusi pieejama, “Latvenergo” ir kļuvis par vienu no lielākajiem tās lietotājiem. Attiecībā par gāzi, kas tiek importēta no Klaipēdas, daļa uzreiz aiziet "Latvenergo" portfeļa patēriņam, daļa tiek iesūknēta krātuvē. Ziemas periodā gāzes padeve notiek, sabalansējot gan termināļa, gan krātuves infrastruktūru. Gāze, kas plūst no Klaipēdas, tiek izmantota patēriņam, bet, tā kā zemākas gaisa temperatūras dēļ ar to var nepietikt, tiek veikta gāzes izsūknēšana arī no Inčukalna, tā veidojas kombinācija starp tikko atvestās sašķidrinātās gāzes un Inčukalna gāzes krātuvē pieejamā resursa izmantošanu.

Ģirts Ozoliņš/MN

Kā notiek pašas gāzes pirkšana? Vai iegādājaties to biržā, vai slēdzat līgumus ar kādiem konkrētiem uzņēmumiem par piegādi?

Jānis Kalējs: Šobrīd ir noslēgti ģenerāllīgumi ar vairāk nekā desmit pasaules lielākajiem sašķidrinātās dabasgāzes piegādātājiem, gan pašiem ražošanas uzņēmumiem, gan tirgotājiem. Iepērkot gāzi, veicam cenu aptauju un tad to iegādājamies atbilstoši ekonomiski izdevīgākajam piedāvājumam. Tālāk jau viss ir atkarīgs, no kura punkta gāze tiek piegādāta. Tā var būt Norvēģija, ASV vai kādas Dienvidamerikas valsts. Tirgotāji no savas puses optimizē savus portfeļus un piegāžu ceļus, virzot gāzes piegādes kuģus uz tiem pasaules reģioniem, kur potenciāli varētu būt atbilstošākais pieprasījums.

Vai mīts par to, ka aiziešana no Krievijas gāzes mums sarežģīs dzīvi, jo piegāžu izmaksas no citiem pasaules reģioniem gāzi šeit padarīs par ārkārtīgi dārgu resursu, ir patiess?

Jānis Kalējs: Dabasgāzes cenu līmeņa atskaites punkts ir Nīderlandes TTF biržas cena neatkarīgi no tā, vai gāze tika piegādāta pa cauruļvadu no Krievijas vai sašķidrinātā veidā ar kuģiem. Cenu vairāk nosaka pieprasījuma-piedāvājuma efekts, nevis transportēšanas veids.

Tad var teikt, ka Krievija gāzi mums tirgoja, vadoties pēc tā paša atskaites punkta kā šobrīd ASV?

Jānis Kalējs: Ja Krievija nebūtu uzsākusi karadarbību Ukrainā un dabasgāzes piegādes turpinātos tādos pašos apjomos kā pirms tam, tad cena, iespējams, būtu zemāka nekā šobrīd, taču tas lielākoties ir pieprasījuma-piedāvājuma ietekmē. Lai gan laikā, kad Krievija piegādāja lielus dabasgāzes apjomus uz Eiropu, arī bija periodi, kad bija novērojami augsti cenu līmeņi. Ja raugāmies uz pašreizējo situāciju pasaulē sašķidrinātās gāzes kontekstā, tad šā resursa pieejamība nav neierobežota. Līdz ar to notiek sacensība starp tirgiem, kuri ir gatavi vairāk maksāt. Tuvojoties 2028. gadam, kad ražotāji saskaņā ar saviem investīciju lēmumiem tirgū varēs piegādāt vairāk sašķidrinātās gāzes, šis faktors varētu atstāt ietekmi uz cenu. Tomēr vienlaikus ir jāskatās, kāds būs patēriņš.

Šobrīd gāzes cena pēc pagājušā gada rekordiem ir kritusies un maksā mazāk nekā pirms Krievijas no jauna uzsāktā kara. Vai varam teikt, ka cenu šoka vilnis, kas radās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, ir beidzies?

Jānis Kalējs: Šobrīd var teikt, ka gāzes cena Eiropā ir puslīdz nostabilizējusies. Protams, ir jāņem vērā, ka tirgus ir ļoti jutīgs. Tā kā tirgus piedāvājuma pusē ir ļoti limitēts, tad jebkādi notikumi, kas var ietekmēt LNG patēriņu, uzreiz ietekmē biržas cenu. Vienalga, vai runa ir par nozares darbinieku streikiem Austrālijā vai faktu, ka Panamas kanālā ūdenslīmenis ir zemāks nekā ierasts un tas ietekmē kuģu caurlaidību. Visi šie notikumi uzreiz var ietekmēt dabasgāzes cenu biržā. Tāpat Izraēlas karš ar “Hamās” - arī tas radīja bažas, vai kuģi varēs tikt cauri Suecas kanālam. Papildus bija arī bažas, ka šis karš ietekmēs Izraēlas dabasgāzes piegādes Ēģiptei, kurā tālāk ražo LNG, kas savukārt ietekmētu globālo LNG pieejamību. Šie visi notikumi attiecīgi ietekmē dabasgāzes cenu. Protams, ka lielākā ietekme uz dabasgāzes cenu ir laikapstākļiem. Jo aukstāks, jo lielāks patēriņš, jo lielāks pieprasījums, jo lielāka cena. Te gan arī ir savi fenomeni. Ir sākusies ziema un apkures sezona, bet cena Eiropā aizvien turas zema un pat nedaudz krīt, kaut gan tradicionāli būtu jānotiek pretējai virzībai. Tas ir tāpēc, ka krātuves gan Eiropā, gan Āzijā ir piepildītas līdz maksimumam. Līdz ar to, piemēram, Āzijā LNG gāzi šobrīd nevajag, un viņi to cenšas to pārdot Eiropā. Turklāt šogad ir vēl kāda būtiska nianse. Diezgan liels gāzes daudzums no Eiropas tika iesūknēts Ukrainas gāzes krātuvēs. Līdz ar to Rietumeiropa izmanto gāzi no Ukrainas, bet savējo neaiztiek, un tas tirgū ļauj saglabāt rezerves, neraugoties uz to, ka ir auksti laikapstākļi.

Ģirts Ozoliņš/MN

Dmitrijs Juskovecs: Enerģētikā visi kapitāla ieguldījumi tiek plānoti un kalkulēti ļoti ilgu laiku uz priekšu. Šeit visīsākais plānošanas cikls ir saules paneļiem, kuru atmaksas termiņš tiek plānots 30 gadu periodam. Tas termiņa ziņā ir īsākais no ražošanas segmentiem. Savukārt TEC tas ir 40 un vairāk gadu. Šajā gadījumā ieguldījuma summa ir mērāma miljardos, un, ja tu negribi kļūdīties, tev ir jāprot paredzēt tirgus situācijas attīstību 40 gadus uz priekšu. Visa Eiropas enerģētika bija būvēta un balstīta uz pieņēmumu, ka ilgstoši būs pieejama lēta Krievijas gāze. Baltija no šīs “premisas” vēl bija atkarīga ļoti maz. Taču ir milzīgas ekonomikas, piemēram, Vācijā, kura pilnībā balstījās uz šī pieņēmuma. Proti, ka milzīgiem vācu ražotājiem būs ilgstoši pieejama šī lētā un konstanti piegādātā nebeidzamā gāze. Līdz ar to vāciešiem izaicinājums pārkārtot savu ekonomiku bija daudz traumatiskāks nekā mums. Tiesa, arī mums izaicinājumu netrūka, un pagājušā gada sākumā, tad sākās karš, mēs februāra divdesmitajos datumos pieņēmām lēmumu Krievijas gāzi vispār vairs nepirkt, lai gan saskaņā ar likumdošanu to varējām darīt vēl līdz pagājušā gada beigām. Mums paveicās, jo mums izdevās zibenīgi pārkārtot savu apgādi. Kā jau minēju, TEC, ražojot elektrību un siltumu, gadā sadedzina gāzes daudzumu, ko var atvest ar sešiem milzīgiem kuģiem. Tas nozīmē, ka trīs nedēļu laikā mums bija jāatrisina milzīgs rēbuss. Bija jāatrod pati gāze, bija jānodrošina, lai tas, ko mēs pērkam, ir lētākais, kas tobrīd tirgū ir pieejams, tad jāatrod terminālis, kur šo apjomu var regazificēt, ir jāatrod, kur šo gāzi glabāt. Ir lielas valstis, piemēram, Somija, kurām pašām savas glabātavas nav. Viņiem viss apjoms ļoti īsā laika periodā ir jāsadedzina. Tāpat mums bija nepieciešams nodrošināt pieeju Klaipēdas gāzes terminālim, kas nebija viegli, jo pagājušajā gadā tur pieprasījums pēc regazifikācijas bija vairākas reizes lielāks nekā iepriekš, un pieprasījums ievērojami pārsniedza piedāvājumu. Bija krietni jāiespringst, taču mums izdevās parakstīt līgumu par sešu gāzes kuģu kravas regazifikāciju gadā uz desmit gadiem. Tāpat bija nepieciešams nodrošināt gāzes pārsūknēšanu uz Inčukalna krātuvi un tur noglabāt. Tagad viss ir sakārtots, un katru reizi vairākus mēnešus pirms nepieciešamās gāzes piegādes mēs izsludinām konkursu, kur piedalās virkne pasaules lielo tirgus spēlētāju, to vidū tādas kompānijas kā “British Petroleum”, “Shell” vai Norvēģijas uzņēmums “Equinor”. Atbilstoši šo kompāniju piedāvājumam mēs noslēdzam līgumu par tā brīža zemāko cenu. Jāpiebilst, ka līdz 2021. gada vasarai gāze bija lēta. Tā gada rudenī vēl pirms kara gāze strauji kļuva dārga. Tas tāpēc, ka iepriekšējā ziema Ķīnā bija barga un šīs valsts enerģētikas uzņēmumi bija izpirkuši visu gāzes kuģu piegādes jaudas jau 2021. gada vasarā. Pusgadu pēc tam pasaulē bija radies deficīts, turklāt tas notika vēl pirms kara. Nākamais cenu lēciens sākās 2022. gada februārī, kad Rietumu valstīm tirgū bija jāizstāj jaudas, ko nodrošināja pasaules lielākais piegādātājs - Krievija. Tās izņemot no iepirkumiem, piedāvātās gāzes daudzums samazinājās vēl vairāk, taču pieprasījums palika. Tas tad arī bija galvenais iemesls, kādēļ gāzes cena pagājušajā gadā piedzīvoja tik iespaidīgu lēcienu, jo Eiropā valdīja nenoteiktība un nebija zināms, vai izdosies nepieciešamo gāzes daudzumu iepirkt, lai varētu ražot elektrību un siltumu un pa ziemu nenosalt. Kopš pagājušā gada beigām arī citur Eiropā lēni, taču tomēr tika nonākts pie atziņas, ka bez Krievijas gāzes var izdzīvot. Tagad situācija ir normalizējusies tāpēc, ka Eiropas krātuves ir pilnas. Pat tad, ja šodien beigtos visas piegādes, Eiropa ar šobrīd jau iepirkto gāzi varētu mierīgi izdzīvot līdz pavasarim.

Lielie enerģijas tirgotāji, kā mēs, pilnīgi droši nevar zināt, kā attīstīsies tirgus situācija nākotnē. Katru reizi, kad tiek veikts iepirkums, mēs balstāmies uz šobrīd zināmiem tirgus faktoriem, nezinot, kā tie mainīsies nākotnē. Tādējādi, vienalga, vai tas ir liels uzņēmums vai mājsaimniecība, mēs nedrīkstam vienkārši noslēgt līgumu un sakrustot pirkstus cerībā, ka iepirkumu cenu ziņā nākotnē nekas nemainīsies. Vienīgais veids, kā pārdot lielus enerģijas vai gāzes apjomus par fiksētu cenu nākotnē, ir iepirkt šos enerģijas resursus vai finanšu instrumentus, kuri ļauj tikt pie enerģijas resursiem par noteiktu cenu nākotnē, vai arī iepirkt nepieciešamās divas izejvielas, ar kurām mēs saražosim nepieciešamo enerģijas daudzumu. Viena no tām ir gāze, otra - CO2 emisiju kvotas. Saliekot šīs divas lietas kopā, mēs varam paredzēt, par kādām cenām klientiem mēs varam piedāvāt gāzi vai elektroenerģiju, piemēram, gadu uz priekšu. Šobrīd kāds varbūt domā, ka resursus varēja vēlāk iepirkt arī lētāk, taču mēs rīkojāmies atbilstoši tā brīža situācijai. Ja, piemēram, ziemā gaisa temperatūra būtu vidēji par pieciem grādiem zemāka nekā bija, tad cenām būtu iemesls atrasties daudz augstākos līmeņos. Gāzes un elektroenerģijas cenas ir nokritušas līdz pašreizējam līmenim, pateicoties maigajai ziemai Eiropā.

Pagājušā gada augustā, kad mazūdens perioda laikā upēs un vēsturiski dārgākās gāzes iespaidā elektrības cena “uzlēca” līdz simtiem eiro par megavatstundu, vai arī jūsu uzņēmums aktīvāk sāka strādāt pie jaunām alternatīvām elektrības apgādē? Vai varam gaidīt Latvijā atomelektrostaciju tuvākajos desmit gados?

Dmitrijs Juskovecs: Baltijai ir vitāli svarīgai kļūt pašpietiekamai elektroapgādes ziņā. Var uzskatīt, ka elektroenerģijas apgādes ziņā mēs esam kā sala, kura nesaražo to, ko patērē. Visa Baltija, kā nu kuru gadu, saražo no puses līdz divām trešdaļām no tā, ko patērē. Par laimi, mums Baltijā ir starpsavienojumi ar Somiju ziemeļos un ar Poliju dienvidu pusē. Vēl Lietuvai ir starpsavienojums ar Zviedriju. Kas var notikt ar starpsavienojumu, mēs redzējām pavisam nesen, oktobra sākumā, kad vienas nakts laikā gāzes vads starp Igauniju un Somiju pārstāja funkcionēt. Ja kuģis, liels vai mazs, nesteidzīgi velk enkuru pa jūras gultni, tāda greznība kā starpsavienojums vismaz īslaicīgi var kļūt par pagātni. Tāpēc Baltijai ir vitāli nepieciešams kļūt neatkarīgai vismaz attiecībā uz elektrību. Tāpēc ir ārkārtīgi būtiski realizēt visus iespējamos ekonomiski pamatotos energoapgādes scenārijus. Šobrīd visreālākie no tiem saistās ar atjaunīgajiem resursiem - sauli un vēju. Neraugoties uz mūsu ziemeļu ģeogrāfiju, Baltija ir ļoti labi pozicionēta attiecībā uz sauli. Cita starpā Āfrikas karstumā saules paneļi var saražot mazāk, bet Baltijas vēsumā, kad ir garas dienas un īsas naktis - daudz vairāk. Saules enerģijas ieguves stacijas ir ātrākās, ko var uzbūvēt, un Baltija šajā ziņā jau ir samērā tālu tikusi. Arī “Latvenergo” piedalās šajā procesā, mēs arī gribam attīstīt būtiskas ražošanas jaudas un to arī darām.

Jaudu uzbūvēšanas ātruma ziņā nākamās ir vēja stacijas. Vēja enerģija izmaksā dārgāk, taču var attīstīt lielākas ražošanas jaudas, tādējādi tas ir ekonomiski pamatoti. Būtu svarīgi panākt apstākļus, kas ļautu ātrāk veikt ar vēja enerģiju saistīto jaudu izbūvi. Viens no sarežģījumiem ir panākt līdzsvaru starp dabas saglabāšanu un to faktu, ka mums trūkst vietējo ražošanas jaudu. Otrs ir pieslēgumu jaudas pie “Sadales tīkla” vai “Augstsprieguma tīkla”, jo, lai katra vēja parka saražoto enerģiju varētu laist kopējā apritē, tas ir jāpieslēdz. Ja brīvo jaudu nav, tad “viss šis vingrinājums” kļūst neiespējams. Savukārt trešais jautājums ir saistīts ar militārā resora prasībām pret augstām būvēm, kas mijiedarbojas ar pretgaisa aizsardzības sistēmām. Šie ir trīs izaicinājumi, kuros būtu jāatrod vieds līdzsvars, taču tas ir jādara ātri, jo jebkuru nakti mēs varam pamosties ar kādu sabojātu starpsavienojumu.

Runājot par kodolenerģiju, ir jāteic, ka, paskatot trīs resursu veidus - saule, vējš un atomenerģija, pēdējā prasa visilgāko plānošanu. Ja mēs šodien pilnā ātrumā sāktu gatavoties jaunas kodolspēkstacijas izbūvei, tad tā būtu gatava apmēram pēc 15 gadiem. Šeit ir jārisina daudz dažādu aspektu, kas saistīti ar vietas izvēli pašai stacijai, atkritumu glabāšanu, turklāt vēl ir jāsagatavo likumdošanas “rāmis”, kas attiecas uz stacijas būvniecību, ekspluatāciju, uzraudzības pasākumiem u.tml. Proti, šeit ir jārada jauna likumdošanas pakotne un uzraudzības institūcijas, kas regulē šo jomu.

Ja jūs šodien pieņemtu lēmumu par jauna liela saules enerģijas parka būvniecību, cik ātri tas varētu sākt darboties?

Dmitrijs Juskovecs: Ja mēs jau šobrīd zinātu, kur pieslēgt šī parka saražoto enerģiju, tas būtu gads.

Jānis Kalējs: Ja salīdzinām potenciālos resursu veidus, ar ko aizstāt gāzi, tad šobrīd vienlaikus ir ļoti daudz alternatīvu, taču nav īstas skaidrības, kā īsti šo resursu izmantošana attīstīsies. Šobrīd jau ir izstrādāti dažādi ūdeņraža veidi, tāpat jau pieminētā saules enerģija. Ar katru dienu tehnoloģijas attīstās, lai ar mazāku saules paneļa laukumu nodrošinātu lielāku enerģijas apjoma ieguvi. Arī baterijas, kur uzglabāt elektrību, kļūst aizvien jaudīgākas. Līdz ar to, kamēr 15 gadu laikā izdotos tikt līdz atomenerģijas ražošanai, tās ieguve varētu izrādīties dārgāka nekā citiem enerģijas ieguves veidiem - saulei un vējam, kur plānošanas periods ir daudz īsāks un tehnoloģijas strauji attīstās. Piemēram, Dānijā ir vēja ģeneratori, kuriem spārni ir izvietoti tik augstu, ka nav atkarīgi no vēja vai bezvēja periodiem. Tur vējš pūs nepārtraukti, un enerģija tiek ražota 24 stundas diennaktī.

Dmitrijs Juskovecs: Katram šim enerģijas veidam ir sava ilgtermiņa ieguves pašizmaksa par megavatstundu. Vēja enerģijai, uzbūvējot ģeneratoru labā vējainā vietā un pietiekamā augstumā, tie ir 50-60 eiro par megavatstundu jeb 5-6 centi par kilovatstundu. Saules enerģijai Baltijas apstākļos tie būtu vidēji 60-70 eiro par megavatstundu. Tikmēr atomenerģijai tie būtu ap 100 eiro par megavatstundu. Tur “nesadeg” nekāds būtisks degvielas daudzums, bet ir nepieciešami ļoti lieli ieguldījumi, lai uzbūvētu spēkstaciju. Atomenerģija ir dārgākā no minētajām trim tehnoloģijām. Savukārt, ja salīdzinām prognozējamo elektroenerģijas cenu nākotnē, tad līkne iet kaut kur pa vidu starp saules un vēja enerģijas izmaksām. Mēs Latvijā esam svētīti ar trīs lielajām hidroelektrostacijām. Ja Baltija sabūvētu pietiekami daudz saules un vēja enerģijas spēkstaciju, tad, saliekot šo visu kopā, rastos jautājums, cik ātri un vai vispār atomelektroenerģija Latvijai ir vajadzīga.

Intervijas

Pašvaldība ir tā vieta, kur iedzīvotāji saņem pamatpakalpojumus, kur norit mūsu dzīve. Vai izsludinātais valsts budžets nākamajam gadam būs draudzīgs pašvaldībām; kā tiks sadalīti ieņēmumi no nodokļiem starp valsti  un pašvaldībām; kas notiek ar pašvaldību izlīdzināšanas fondu – “nra.lv” saruna ar Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) vecāko padomnieku, Latvijas Universitātes asociēto profesoru Māri Pūķi.