Pašvaldība ir tā vieta, kur iedzīvotāji saņem pamatpakalpojumus, kur norit mūsu dzīve. Vai izsludinātais valsts budžets nākamajam gadam būs draudzīgs pašvaldībām; kā tiks sadalīti ieņēmumi no nodokļiem starp valsti un pašvaldībām; kas notiek ar pašvaldību izlīdzināšanas fondu – “nra.lv” saruna ar Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) vecāko padomnieku, Latvijas Universitātes asociēto profesoru Māri Pūķi.
Attiecībā uz pašvaldībām nodokļi nav mainīti, bet pamainīta ir atskaitījuma likme pašvaldībām un atvieglojumu kārtība. Likme ir mainīta no 75% uz 78%, kas no iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN) paliek pašvaldībām. Un 22% no IIN tad attiecīgi paliek valstij. Vēl ir izmainīts valsts dotācijas apmēra noteikšanas princips, kas tiek izmantots izlīdzināšanai. Tas ir zināmā mērā saistīts ar nodokļiem, jo valdībai vajadzēja glābt tos, kas ir “zem ūdens”.
Taču gadu gaitā pašvaldību daļa darbaspēka nodokļos (ko veido IIN kopā ar valsts sociālās apdrošināšanas obligātajam iemaksām) ir kritusies no 30% uz 24,6%, salīdzinot ar to, kas bija pirms bijušās finanšu ministres Danas Reiznieces sāktās nodokļu reformas. Jau 2024. gadā, salīdzinot ar proporciju, kāda bija darbaspēka nodokļu sadalījumā agrāk, no pašvaldību budžetiem ir izņemti 430 miljoni eiro. Jaunā neapliekamo minimumu noteikšanas kārtība būtu 2025. gadā izņēmusi vēl 147 miljonus eiro, no kuriem 109 miljonus tomēr kompensēja (palielinot atskaitījuma likmi un nedaudz palielinot valsts līdzdalību pašvaldību finanšu izlīdzināšanā - no 38 miljoniem eiro uz 55 miljoniem eiro).
Ieņēmumi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) ir kļuvuši ļoti nevienmērīgi - tas ir, ja pašvaldībā vidējā alga ir mazāka nekā valstī, tad tas nozīmē, ka liela daļa iedzīvotāju IIN nemaksā vai maksā ļoti niecīgā apmērā. No vienas puses, tas ir atbalsts trūcīgajiem un tā ir ienākumu izlīdzināšanas politika, bet tā tiek veikta nevis uz valsts nodokļu pamata, bet uz pašvaldību nodokļu rēķina. Pašvaldības bez daudz lielākas valsts līdzdalības vairs nevar pietiekami izlīdzināt ienākumus, un rezultāts ir tāds, ka tām teritorijām, kurās iedzīvotāji mazāk nopelna, jābūt sliktākām skolām, sliktākai sociālajai aprūpei un visam pārējam. Tas nav atkarīgs no pašvaldībām - tas ir valsts politikas rezultāts.
Lielākā vēsturiskā proporcija pašvaldībām par labu ir bijusi 100% (90. gados, kad pašvaldības finansēja primāro un sekundāro veselības aprūpi), tad no 71,6%, nododot pašvaldībām arvien jaunas funkcijas, pieaugusi līdz 83%, bet, pirms sākās lielās pārmaiņas, jau nokrita uz 80%. Pēc administratīvi teritoriālās reformas divus gadus pārgāja uz 75%. Šogad pašvaldību spiediena rezultātā pēdējā brīdī tika palielināta atpakaļ uz 78%. Tas lielā mērā tāpēc, ka tika aprēķināts - pēc jauno nodokļu grozījumu ieviešanas pašvaldībām būtu jāzaudē 147 miljoni eiro. IIN pārdales proporcijas izmaiņa uz 78% to kompensē, bet tikai daļēji.
Pašvaldību izlīdzināšanas fonda formula ir saglabāta. Izlīdzināšana notiek divos galvenajos veidos, un vēl papildu izlīdzināšana nelielu korekciju veidā. Pirms izlīdzināšanas katrai pašvaldībai paliek 40% no iedzīvotāju iemaksātā par nopelnīto un īpašumu. Šī ieņēmumu daļa stimulē ekonomiskās aktivitātes. 60% no iemaksātā sadala atbilstoši demogrāfiskajai struktūrai. Šī pirmā izlīdzināšanas procedūra nodrošina vairāk atbalstu bērniem un skolniekiem, mazāk pensionāriem un vismazāk - tiem, kas strādā un nopelna. Valsts budžeta dotācija daļēji glābj pašvaldības, kurās iedzīvotāji mazāk nopelna. Otrajā izlīdzināšanas procedūrā bagātākā pašvaldība nesaņem neko, nākamā - mazliet, vistrūcīgākā - visvairāk. Ja valsts līdzdalība ir niecīga, tas neglābj daļu pašvaldību no ieņēmumu samazināšanās pat aktuālajās cenās. Ja nākamajā gadā ir tikpat līdzekļu vai mazāk nekā iepriekšējā, tas nozīmē būtisku pirktspējas samazināšanos.
Lai, piemēram, izglābtu Daugavpili, Krāslavu vai Ludzu, ir svarīga šī papildu izlīdzināšana.
Nodokļu politikā joprojām paliek spēkā tā ideja, ka ar katru gadu ir jāpaceļ ar nodokļiem neapliekamais minimums un ienākumu neapliekamā daļa par apgādājamiem. Šāda valsts politika samazina ienākumu nevienlīdzību un ir labvēlīga uzņēmējiem, kuri veido lētās darba vietas. Normāli valsts politika būtu jāfinansē no darbaspēka nodokļu valstij piekrītošās daļas, nevis no pašvaldību ieņēmumiem, tādējādi samazinot pakalpojumu pieejamību.
Līdz ar to izveidojas ļoti liela nevienlīdzība, jo tajās pašvaldībās, kur vidējā alga ir lielāka par vidējo valstī, tas tik ļoti nav jūtams, bet tajās vietās, kur vidējā alga ir mazāka par vidējo, šīs pašvaldības ir “jāstutē”. Šī “stutēšana” iet caur izlīdzināšanas sistēmu. Tādēļ nodoklis pats par sevi ir viena lieta, bet otra lieta ir tas, kā tas ietekmē šo sistēmu.
Kad notika nodokļu reforma Danas Reiznieces-Ozolas laikā, tika panākta vienošanās, ka tiks veikta kompensācija - lai arī ieņēmumi pašvaldībai nodokļu reformas rezultātā kritīsies, tiks piešķirta dotācija, kas papildinās pašvaldības divu nodokļu ieņēmumus un veidos 19,6% no visiem nodokļiem. Sākumā to gandrīz ievēroja, pēc tam ievēroja aizvien mazāk, bet 2025. gadā šī kompensācija būs jau nulle. Lai gan tai vajadzēja būt pēc pašreizējiem aprēķiniem gandrīz pusmiljardam eiro. Tas nozīmē, ka tā pašvaldību finanšu daļa, kas attiecas uz trūcīgajiem, uz skolām, uz dažādām neaizsargātām personām, uz elementāru infrastruktūru, ir būtiski samazināta.
Tas ir pozitīvs virziens. Lai pildītu tās funkcijas, kuru ir daudz un kas ir uzliktas pašvaldībām, tajā skaitā tādām, kas saistītas ar krīzes situācijām, būtu tikai normāli atgriezties pie tās situācijas, kāda jau bija - pašvaldībām atdot 100% IIN, bet valstij tad tiktu sociālās apdrošināšanas iemaksas un kapitāla nodoklis. Tas atjaunotu līdzsvaru starp valsts un pašvaldības pakalpojumiem iedzīvotājiem. Taču valstij trūkst naudas. Tāpēc pašvaldībās sociālajiem darbiniekiem ir zemas algas, skolotājiem ir zemas algas - pirks kaut ko lētāku un kā nebūt iztiks.
Likums nosaka, ka arvien pieaugošās autonomās funkcijas, kas izsmeļoši noteiktas pašvaldību likumā, jāfinansē tieši no saviem nodokļu ieņēmumiem un no izlīdzināšanas dotācijas. Pašvaldību ieņēmumos ietilpst arī mērķdotācijas, kas ir obligāti izmaksājamas, un pašvaldībai tur nav vispār nekas lemjams, piemēram, par skolotāju algām vai būvniecības projektiem. Pamatfunkciju veikšanai galvenie ir ienākumi no diviem nodokļiem. Ienākumi no IIN ir aptuveni 80-90% no pašvaldību nodokļu ienākumiem, bet nekustamā īpašuma nodoklis attiecīgi - 10-20%. Vēl pašvaldība var nopelnīt, ja kāds uzņēmums labi pelna - iznomāt kādas telpas, kaut ko pārdot var. Bet tie ir tādi nelieli ieņēmumi. Šie ieņēmumi kopā ar ieņēmumiem no nodokļiem veido apmēram pusi no visiem pašvaldību ieņēmumiem. Otru pusi veido mērķdotācijas un investīcijas no Eiropas Savienības fondiem, projektu naudas. Kad tās saskaita kopā, izskatās ne tik slikti, taču šī fondu nauda ir īslaicīga, tā nav paredzēta pašvaldības pamatfunkciju veikšanai. Līdz ar to attiecībā uz obligāto funkciju veikšanu starp pašvaldībām veidojas lielas atšķirības, un daudzām lielām teritorijām šīs atšķirības ir ļoti nelabvēlīgas.
Pašvaldībai ir jāatbalsta uzņēmējdarbība, un, ja daļu no šā atbalsta paveic valsts, tad tas pašvaldības dzīvi atvieglo. Bet citādā izpratnē nē, jo tur nav tieša sakara ar pašvaldību budžetiem. Ieņēmumus no šīm zonām pašvaldības iegūst, ja tajās tiek pieņemts darbā daudz vietējo iedzīvotāju, kuri saņem algu, kas lielāka par valstī vidējo.
