Kopš 2009. gada katru gadu ir nemitīgi pieaudzis strādājošo skaits 60–64 gadu vecumā. Pēdējo 15 gadu laikā viņu skaits ir pieaudzis no 28 tūkstošiem uz 78 tūkstošiem, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.
Tās ir dramatiskas izmaiņas strādājošo vecuma struktūrā. Turklāt šajā pašā laikā ir teju vai trīskāršojies (no 10 000 uz 28 000) arī tādu strādājošo skaits, kuriem ir 65-69 gadi. Latvijā ir arī gana daudz brašu pensionāru, kuri strādā - viņu ir 15 000 vecumā no 70 līdz 74 gadiem, un ļaužu, kas turpina strādāt arī viedā vecumā virs 75 gadiem - tādu Latvijā ir ap 7000-8000.
Satraucoši, ka ļoti samazinājies jaunu ļaužu īpatsvars Latvijas darba tirgū. 2016. gadā 25-29 gadus vecu cilvēku, kuri strādāja, bija 90 000, bet šogad šajā vecuma grupā ir palikuši vairs mazliet vairāk nekā 50 000.
Pirms 15 gadiem Latvijā strādāja gandrīz 100 000 jauniešu, kuru vecums bija 20-24 gadi, bet pašlaik viņu skaits ir mazāks par 50 000. Pēdējos četros gados ir samazinājies arī 30-34 gadus vecu strādājošo skaits.
Zīmīgs ir tieši strādājošo skaita pieaugums vecuma grupā 60-64. Tas vēl nav liels vecums, taču ne arī vairs zaļoksna jaunība - sākas visādas sāpītes, redzes pasliktināšanās, dažs kolēģis jau ir mūžībā. Iet pensijā vēl par agru, taču ar pilnu skubu strādāt fizisku darbu vairs nav tikpat viegli kā trīsdesmitgadniekiem. Ļauties dīkai atpūtai šajā vecumā nesanāk, jo nav stabilas sajūtas zem kājām - nākas strādāt un strādāt. Iznāk, ka Latvijas ekonomikā būtisku ieguldījumu turpina dot iedzīvotāji, kuriem ir 50, 60, 65 un vairāk gadu, kamēr jaunāku gadagājumu darba roku skaits samazinās.
Vērojot darba ņēmēju skaita grafikus, “Facebook” vietnē Māris Lazdāns no Daugavpils iesaucas: “Vislielāko tieksmi uzlabot situāciju uzrāda tieši mana vecuma grupa (60-64)! Pateicoties valdībai, tāda strādātgriboša paaudze esam izdevušies!”
Tas, ka ir mazinājies 30 un jaunāku iedzīvotāju skaits darba tirgū, pats par sevi vēl nav traģiski - līdz 30 ir tas vecums, kad vēl jāstudē, jāiegūst bakalaura un maģistra grādi, tāpēc ne no visiem jauniešiem jāprasa, lai viņi strādā algotu darbu. Bēdīgi tikai, ka ievērojama daļa šā vecuma Latvijas iedzīvotāju dodas uz ārzemēm, kur ne tikai studē, bet arī atrod labāk apmaksātu darbu nekā Latvijā. Atdabūt viņus atpakaļ nav viegli.
Te varētu runāt par demogrāfijas politiku jeb par tās trūkumu visu 30 gadu laikā kopš neatkarības atgūšanas.
Ir bijuši brīži, kad kādi politiķi sasparojas, kaut ko paveic demogrāfijas virzienā, taču kopumā tas ir bijis epizodiski, kampaņveidīgi, nenopietni. Bijušais Madonas novada domes priekšsēdētājs, Saeimas deputāts Andrejs Ceļapīters sociālajā vietnē “Facebook” pauž: “Jauniešu samazinājums darba tirgū ir negatīvās demogrāfijas sekas. Pirms 45-50 gadiem Latvijā dzima ap 40 000 bērnu. Tad ilgāku laiku dzimušo skaits bija 18-20000. Pērn 14000, šogad būs vēl mazāk - ap 13000 jaundzimušo. Papildus problēma ir arī tā, ka liels jauno cilvēku daudzums ir ārpus darba tirgus un arī nemācās.”
Ir bijuši arī objektīvi apstākļi, kas nav veicinājuši bērnu dzimšanu - trauksmainie pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi, ekonomikas krīzes un citas ķibeles. Taču norakstīt visas nelaimes uz laikmetu, ģeopolitisko situāciju, Putinu un Puškinu laikam nevar.
“Latvijā summārais dzimstības koeficients 2024. gadā būs aptuveni 1,23, noslīdot vēl vairāk zem Eiropas Savienības (ES) vidējā rādītāja un līdz zemākajam līmenim kopš gadsimta sākuma,” lasot statistikas datus, “Facebook” vietnē konstatējis Latvijas Darba devēju konfederācijas finanšu un nodokļu eksperts Jānis Hermanis.
“Tikmēr Ungārijā, kur pēdējos gados ir bijusi mērķtiecīga demogrāfijas politika, šis koeficients ir pārsniedzis ES līmeni. Pēdējos gados arī Ungārijā dzimstība slīdējusi lejup, taču lēzenākā veidā nekā citur. Ja Latvijā 2022.-23. gados dzimstības koeficients būtu kā Ungārijā, tad absolūtos skaitļos šī starpība būtu vērtējama attiecīgi +1000 un +2000 jaundzimušo. Vienkāršāk sakot, ja Latvijā būtu politiskā griba un kompetence risināt demogrāfisko situāciju, tad pēdējo 2 gadu laikā būtu piedzimuši par 3000 vairāk bērnu.
Demogrāfijas politikai ir nozīme! Tie, kas apgalvo, ka “krituma tendence ir visur… tad jau nav nozīmes neko darīt”, ir tukši muldētāji,” pauž J. Hermanis un paskaidro, kas ir summārais dzimstības koeficients. Tas ir statistiski novērtētais bērnu skaits, kas piedzimtu vienai sievietei, ja dzimstība saglabātos konkrētā gada līmenī. Tajā ņemts vērā sieviešu skaits reproduktīvajā vecumā, un tas ļauj precīzāk salīdzināt dzimstību dažādās valstīs.
Latvijas iedzīvotāju skaits sarūk, turklāt straujāk nekā citās ES valstīs. Demogrāfija ir arī valsts drošības jautājums. 2025. gada budžetā valsts iekšējā un ārējā drošība ir prioritāte, taču demogrāfijas problēmas tur nav aktuālas. Nejēdzīgi, ka ģimenes ar vienu bērnu vēl kaut kā var cerēt uzlabot dzīves apstākļus, taču, ja ir vairāk bērnu, dabūt bankā hipotekāro kredītu ir praktiski neiespējami.
Labi, lai nu tā būtu, ka nākamais gads paliks vēsturē tāds, kad ievērojami pieaugs finansējums militārajai jomai. Taču nākamā gada laikā Latvijas politiķiem būtu rūpīgāk jāpievēršas ģimeņu atbalstam, jānovērš diskriminācija, kas daudzbērnu ģimenes nostāda neizdevīgākos apstākļos. Citādi piepildīsies vēsturnieka un demogrāfa Ilmāra Meža prognoze, ka, izmirstot tā, kā līdz šim, latviešu pietiks vien 100 gadiem. Viņš par to sāka ierunāties jau 2017. gadā. Tātad pirmie astoņi no 100 gadiem drīz būs jau pagājuši.
