Tas, ko vienā valstī uzskata par pašsaprotamu uzvedību pie galda, citviet var šķist savādi vai pat nepieklājīgi. Dažās zemēs skaļa nūdeļu sūkšana ir pieņemama, citās nevajadzētu bez atļaujas ņemt pēdējo gabaliņu no kopīgā šķīvja. Ir arī kultūras, kur īpaši svarīgi ir sagaidīt, līdz maltīti sāk citi.
„RBC” apkopojis neparastus galda etiķetes noteikumus no dažādām pasaules valstīm. Tos vērts zināt ikvienam ceļotājam.
Ja Japānā ēdat „ramen”, „soba” vai „udon” nūdeles un dzirdat skaļu sūkšanu, tas nenozīmē, ka kāds aizmirsis par galda etiķeti. Gluži pretēji — šādi ēst nūdeles ir pieņemami. Japānas Nacionālā tūrisma organizācija norāda, ka tā ir ierasta prakse.
Tomēr ar irbulīšiem jāapietas uzmanīgi. Tos nedrīkst vertikāli iespraust rīsu bļodā, jo šāds žests saistās ar bēru rituāliem. Tāpat nevajadzētu nodot ēdienu tieši no viena irbulīšu pāra otram.
Ēdot kopā ar citiem, ir pieklājīgi sagaidīt, līdz ēdiens pasniegts visiem. Ja uz kopīgā šķīvja palicis pēdējais gabaliņš, pirms tā paņemšanas ieteicams pajautāt pārējiem.
Korejiešu virtuve bieži saistās ar irbulīšiem, taču pie tradicionāla galda tikpat nozīmīga ir karote. Ar to ēd rīsus un zupu, kā arī sajauc vai pārliek ēdienu.
Uz galda parasti ir vairāki mazi šķīvīši ar piedevām, ko dēvē par „banchan”. Tās var kombinēt ar rīsiem pēc savas gaumes, tāpēc katrs no vienas maltītes var izveidot atšķirīgu garšu salikumu.
Itālijā ir savas rīta kafijas tradīcijas. Valsts oficiālajā tūrisma portālā tradicionālās itāļu brokastis raksturotas kā saldas — ar kafiju un konditorejas izstrādājumiem. Tomēr Dženovā pavisam ierasti ir baudīt „focaccia” maizi kopā ar kapučīno vai kafiju ar pienu.
Tātad priekšstats, ka itāļi nekad nedzer kafiju pie sāļa ēdiena, drīzāk ir mīts. Ceļojot vislabāk sekot konkrētā reģiona paradumiem.
Gruzīnu maltīte nav tikai vakariņas — tas ir sabiedrisks notikums. Tā nozīmīga daļa ir svinīgais mielasts „supra”. Pie galda īpaša loma ir „tamada” — cilvēkam, kurš saka tostus un vada vakara norisi. Pārtraukt viņu vai uzkrītoši steigties prom var uzskatīt par nepieklājību, jo tosti ir būtiska kopā būšanas tradīcija.
Šeit pārsteidz nevis atsevišķs etiķetes noteikums, bet gan vietējais maltīšu ritms. Spānijā vakariņas tradicionāli ēd daudz vēlāk, nekā ierasts daudziem ceļotājiem, — nereti pēc plkst. 21.00.
Tāpēc gandrīz tukšs restorāns nelielā Spānijas pilsētā plkst. 19.00 nebūt neliecina, ka vieta nav iecienīta. Iespējams, vakars tur vēl tikai sākas.
