Līvija Dūmiņa / Autori

Dailes teātra aktrise Indra Briķe nesen kļuva par jaundibinātās Krodera balvas pirmo laureāti. Stāvot uz Valmieras teātra skatuves, viņa pateicās Oļģertam Kroderam, jo 2012. gada rudenī aizsaulē aizgājušajam režisoram aktrises dzīvē bijusi īpaša loma. Un Indra Briķe neslēpj, ka joprojām sarunājas ar Kroderu.

Pirms Spēlmaņu nakts, kuras noslēguma pasākums Maxima traģēdijas dēļ nenotika, kā iecerēts, Latvijas Teātru darbinieku savienība (LTDS), kas atbild par šīs teātra gada balvas organizāciju, ceremoniju un nolikumu, uzklausīja žūrijas prasības. Tās locekļi uzsvēra, ka daudzas nevajadzīgas konfliktsituācijas ap Spēlmaņu nakts rezultātiem rada novecojušais nolikums un nomināciju saraksts, kas atbilst tai teātra situācijai, kāda bija pirms divdesmit gadiem, kad šo balvu dibināja. Vai situācija ap Spēlmaņu nakti ir sakārtota un nokārtojusies, par to Spēlmaņu nakts bijušā žūrijas pārstāvja Arno Jundzes un žūrijas tagadējās ekspertes Līvijas Dūmiņas diskusija.

Laikmetīgās dejas iestudējums Ārā lika sev pievērst uzmanību vēl pirms pirmizrādes – tās mākslinieciskā iecere izturēja 99 projektu konkurenci, iekļūstot Starptautiskā Ibsena stipendiju konkursa laureātu vidū un tās īstenošanai saņemot Latvijas nabadzīgajiem apstākļiem pieklājīgu finansējumu. Pirmizrāde 8. decembrī Zirgu pasta Karamazovu zālē radīja svētku izjūtu. Tas bija notikums, kas ļauj izrādi piedzīvot, nevis skatīties.

Dailes teātra izrāde Izraidītie lietuvieša Oskara Koršunova režijā ir notikums. Sasniegums, kas apliecina – ja darbu dara profesionālis, tad Lielās zāles skatuve neaprij talantu, aktieri savelkas vienotā veselumā kā dūrē un tai ir gudri vadīts spēks. Jaudīgi – tas ir pirmais vārds, kas nāk prātā jau desmit minūšu pēc izrādes sākuma.

Par Liepājas teātrī iestudēto izrādi Stavangera (Pulp People) Spēlmaņu nakts gada režisora balvu saņēmušais Konstantīns Bogomolovs Krievijā patlaban ir teātra režisors nr. 1, ja vērtē pēc rezonanses, ko radījuši abi viņa pagājušā gada iestudējumi Maskavā.

- 11. janvārī ar vētrainām ovācijām un tai sekojošu kritiķu jūsmu drukātās slavas dziesmās latviešu soprānam notikusi Kristīnes Opolais debija Ņujorkas Metropoles operā Džakomo Pučīni operas Bezdelīga (La Rondine) iestudējumā.

Maskavas Gogoļa centrā oktobra sākumā pirmizrādi piedzīvoja Vladislava Nastavševa iestudētā Eiripīda Mēdeja, kas ir jau trešais režisora iestudējums šajā teātrī. Noskatoties izrādi pēc mēneša, secinu − žēl, ka šāda izrāde nav tapusi Latvijā, jo beidzot Jaunā Rīgas teātra aktrisei Gunai Zariņai ir sarežģīta, viņas talanta un meistarības cienīga loma, kurā iekosties, ar nagiem ieķerties, plēšot to pušu, kas nozīmē nesaudzēt arī sevi.

Jānis Balodis ir viens no redzamākajiem jaunās paaudzes dramaturgiem, kura darbi neatstāj vienaldzīgu. Par pagājušosezon Dirty Deal Teatro tapušo izrādi Nacionālais attīstības plāns viņš līdz ar režisoru Valteru Sīli un scenogrāfu Uģi Bērziņu bija nominēts Spēlmaņu nakts balvai un žūrija viņam piešķīrusi specbalvu. Ar Jāni Balodi tikāmies dienā, kad notika traģēdija Zolitūdē. Tikai dažas stundas pirms tās viņš bija runājis par to, ka cilvēks un tā dzīvība ir vērtība un krīzes situācijās var izpausties ne tikai cilvēkā snaudošā zvēra daba, bet arī milzīga cilvēcība. Šie vārdi diemžēl ļoti drīz izrādījās tik patiesi.

Harija Spanovska aiziešana šoruden, neilgi pirms Spēlmaņu nakts, lika domāt par Dieva nolikto kārtību, pār kuru mums, cilvēkiem, nav varas, ka ir notikumi, sarunas, tikšanās, kas paliks pusceļā. Kādam līdz galam nenotikušas lietas, nepielikti punkti.

Ko darīt nedēļas nogalē, kādiem kultūras vilinājumiem ļauties? Kurp doties vai varbūt labāk palikt mājās? Lemiet paši, jo kultūra ir pieejama arī, neizejot no mājas.

Sports un teātris ir līdzīgi fenomeni, jo abos ir spēles elements. Ja teātra spēlēšanas cēlonis ir kādas nozīmes radīšana (kā intelektuālā, tā emocionālā līmenī), tad sportā svarīga pati spēle pēc noteikumiem, kas ietver arī emocionālo pusi. Abus fenomenus radoši kopā saplūdinājuši režisors Regnārs Vaivars un aktieris Rihards Jakovels, Valmieras teātrī radot monoizrādi Bask@bols.

Ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi tikāmies pirms viņa fotogrāfiju izstādes 12 atklāšanas Fabrikas restorānā pēc brauciena uz Latgali, kurā viņš apmeklēja Daugavpili un Rēzekni un atgriezās patiesi pozitīvi pārsteigts. Par Daugavpili, kas moderna pilsēta, un Rēzekni, kurā klusi un mierīgi uzcēla koncertzāli un Zeimuļu, bet citviet kultūras būvju celtniecība notiek lēni un smagi. Mēs runājām par fotogrāfiju, scenogrāfiju, laikmetīgo mākslu, Latvijas un Krievijas maigo tuvināšanos un kultūru, kurā «jebkurš var justies kompetents».

Ko darīt nedēļas nogalē, kādiem kultūras vilinājumiem ļauties? Kurp doties vai varbūt labāk palikt mājās? Lemiet paši, jo kultūra ir pieejama arī, neizejot no mājas.

Tūdaļ pēc Liepājas teātra izrādes Piafa, kurā Agnese Jēkabsone izdzīvo franču kultūras ikonas, dziedātājas Edītes Piafas dzīvesstāstu, gribējās klusēt. Tā notiek, kad pieredzēts brīnums, kad tas, kas notiek uz skatuves, it kā savienots ar pārpasaulīgo.

Aizvadīts ceturtais Latvijas Kultūras akadēmijas rīkotais Patriarha rudens, kas šo gadu laikā ir izaudzis par skatuves mākslas festivālu. Par to, kultūras nozīmi, izglītību, jauniešu zināšanu līmeni, kā arī gaidāmo Spēlmaņu nakti runājām ar LKA rektoru Jāni Siliņu.

Nila Labuta luga Lietu modelis Dž. Dž. Džilindžera versijā Dailes teātrī pārtapusi par Šeipingu un ieguvusi žanra apzīmējumu trakulīga izrāde. Būtībā varētu arī nekautrēties un rakstīt – džilindžeriska izrāde. Jo to, ko mūsu teātrī atļaujas viņš un, kas svarīgi – uz lielās skatuves –, citi nedara.

Nupat Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvojis Dž. Dž. Džilindžera iestudējums Šeipings. Režisora uzticamā sabiedrotā radošajā darbā šajā un citos iestudējumos ir horeogrāfe Inga Krasovska. Mūsu saruna notika neilgi pirms pirmizrādes, un tai fonu veidoja arī mūzikls Oņegins – nupat bija nospēlētas pirmās izrādes pēc vasaras atvaļinājuma.

Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādītā ...Bagātā kundze... ir Ināras Sluckas pirmais patstāvīgais darbs uz šā teātra lielās skatuves, neskaitot Ziemassvētku koncertu. Skan filmai Pie bagātās kundzes Marģera Zariņa komponētā mūzika, plašais aktieru ansamblis tērpts Ievas Kundziņas kostīmos, kas veidoti uz kontrasta principa – nabadzība ir pelēka, bet bagātība zaigo zelta krāsā un lapsādas akota spīdumā. Spožums un posts teātra un kino bildēs, kas papildina cita citu, veidojot emocionāli krāsainu un viegli smeldzīgu kopbildi.

Šoruden Latvijas teātrī atgriežas režisore Gaļina Poliščuka. Izziņotās pirmizrādes liecina, ka viņa turpina sadarbību ar savas Teātra observatorijas aktieriem, gan pāriestudējot observatorijas laikā tapušu izrādi, gan veidojot jaunas.

Teātra sezona strauji tuvojas izskaņai. Lai izvērtētu, kāda tā bijusi, aicināju teātra kritiķus Normundu Akotu, Silviju Radzobi, Maiju Treili, Līgu Ulberti un Latvijas Kultūras akadēmijas rektoru Jāni Siliņu atbildēt uz pieciem jautājumiem: 1. Sezonas labākā izrāde (var līdz trīs, ja nevar nosaukt vienu). 2. Labākais aktierdarbs (vismaz pa vienam aktrises un vienam aktiera kategorijā, bet var līdz pieci katrā). 3. Sezonas pārsteigums. 4. Vai šī sezona iezīmējusi kādas tendences Latvijas teātrī? Ja jā, tad – kādas? 5. Vai šosezon kāds no profesionālajiem teātriem radošo veiksmju ziņā ieņem līdera pozīciju? Ja tā, kurš?

Režisors – Pēteris Krilovs Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Kristīne Abika Kustību režisors – Valērijs Olehno Mūzikas konsultants – Orests Silabdriedis

Režisors – Elmārs Seņkovs Režisora asistente – Anna Vekmane Dramaturģe – Rasa Bugavičute Scenogrāfs – Aigars Ozoliņš Kostīmu māksliniece – Kristīne Abika Gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš Oriģinālmūzika – Edgars Mākens