Spēlmaņu nakts. Skats pēc un pirms

 

Pirms Spēlmaņu nakts, kuras noslēguma pasākums Maxima traģēdijas dēļ nenotika, kā iecerēts, Latvijas Teātru darbinieku savienība (LTDS), kas atbild par šīs teātra gada balvas organizāciju, ceremoniju un nolikumu, uzklausīja žūrijas prasības. Tās locekļi uzsvēra, ka daudzas nevajadzīgas konfliktsituācijas ap Spēlmaņu nakts rezultātiem rada novecojušais nolikums un nomināciju saraksts, kas atbilst tai teātra situācijai, kāda bija pirms divdesmit gadiem, kad šo balvu dibināja. Vai situācija ap Spēlmaņu nakti ir sakārtota un nokārtojusies, par to Spēlmaņu nakts bijušā žūrijas pārstāvja Arno Jundzes un žūrijas tagadējās ekspertes Līvijas Dūmiņas diskusija.

Arno Jundze: – Godīgi sakot, esmu priecīgs, ka pēc divām sezonām žūrijā vairs nedarbojos. Parēķināju visus par un pret, secināju, ka tas būtībā ir pilnas slodzes darbs 13 mēnešu garumā. Pat no materiālā viedokļa esmu zaudējis trīs reizes vairāk, nekā simboliskais Kultūras ministrijas (KM) atalgojums, – sanāk nepilni 30 lati mēnesī. Dzirdēju, ka jaunā žūrija tagad saņemšot 100 latu mēnesī. Kāds teātra direktors man pārliecināti klāstīja, ka tagad visi kritiķi skatīšoties visas izrādes. Vai tā ir?

Līvija Dūmiņa: – Tā ir «saulainā tāle». Jautājums par žūrijas atalgojumu ir jautājums par izpratni, ko šis darbs reāli nozīmē, un jāsecina, ka šīs izpratnes trūkst. Lai šo darbu veiktu simtprocentīgi atbildīgi, tam ir jābūt prioritātei. Lai situācijā – vai iet skatīties izrādi vai darīt darbu, par kuru samaksās tik, ka varēs nomaksāt apkures rēķinu, žūrijas eksperts ietu skatīties izrādi. Ja šo darbu dara atbildīgi, tad ir jānoskatās visi sastāvi, ir izrādes, kuras jāpārbauda pēc kāda laika. Apnicis jau to atskaņot, bet fakts – ja cilvēki, kas ir žūrijā, nemīlētu teātri, tas nozīmē, neziedotu tam savu nosacīti brīvo laiku, viņu tur nebūtu. Un tas tiek izmantots. Ja KM ierēdne saka: tas taču ir mans – teātra kritiķa – darbs un tāpat skatāties izrādes, tas tieši liecina par izpratnes trūkumu. Neesmu manījusi, ka Latvijā būtu štata vieta – teātra kritiķis. Teātra kritiķiem ir maizes darbs, bet tieši kritiķa darbs tiek apmaksāts tikai tad, ja uzraksta un publicē recenziju. Taču nav kritiķa fiziskajos un garīgajos spēkos rakstīt pilnīgi par visu. Turklāt jauniestudējumu skaits sezonā jau ir tuvu 150. Diez vai arī tu kā redaktors pieļautu situāciju, ka teju katru dienu ir recenzija par teātri, – jāatvēl telpa taču arī citām nozarēm. Ņemot vērā, kāda ir situācija ar kultūras medijiem, publicēšanās iespējas nav neierobežotas. Teātra kritiķus dotē teātri, tātad – valsts, dodot bezmaksas biļeti, un paldies viņiem par iespēju turēt roku uz teātra dzīves pulsa. Taču, būsim godīgi – lai kā mēs lepotos ar savu teātri, ir tomēr nomācošais daudzums izrāžu, kuras šo pulsu stādina, izgrābjot arī kritiķa entuziasma un teātra mīlestības resursus. Skatīties pilnīgi visu var prasīt žūrijas ekspertam, ja viņa darbs tiek adekvāti atalgots. Protams, es runāju par ideālo situāciju, jo realitāte ir tāda, kāda ir. Visi cenšas skatīties pēc iespējas vairāk, koordinējas, lai nebūtu situācijas, ka ir izrāde, ko nav redzējis neviens. Bet šis stāsts par žūriju jau Latvijas kontekstā nav unikāls. Tāpat kultūras nozaru periodikas izdevumu redaktoriem ir vajadzīgs maizes darbs, lai varētu atļauties entuziasmu un misijas apziņu ieguldīt žurnālā. Par muzeju darbinieku mazajām algām nemaz nerunājot, bet viņi taču rūpējas par mūsu kultūras mantojuma saglabāšanu. Tā ir sistēma, kas no valsts, KM puses, tiek uzturēta, jo tas taču ir ļoti izdevīgi. Kāpēc gan maksāt vairāk, ja lietas tāpat notiek? Tāpēc man šķiet svarīgi par to runāt.

A. J.: – Latvijā jau tiklīdz kultūrā kāds ieminas par algu, viņš tiek nosaukts par alkatīgu diedelnieku. Lai nu paliek. Bet kā ar pašu ideju? Vai, piemēram, beidzot ir atcelta tā marasmatiskā atzīmju likšana par katru izrādi vairākās pozīcijās, pēc kurām vadoties ierēdņi pēc tam nosaka teātru finansējumu, bet krīzes karstumā dažkārt mēģina aizklapēt ciet Daugavpils teātri. Divus gadus biju žūrijā, runājām, bet šo atzīmju atcelšanas brīdi nesagaidīju.

L. D.: –Tagad līgumā šāda punkta nav.

A. J.: – Kas ir ar nolikumu? Vai joprojām ir noteikts, ka drīkst nominēt tikai piecas izrādes, neraugoties uz to, ka izrāžu ir ap 140, ka ir lielā forma un mazās zāles, nevalstiskie teātri un repertuārteātri? Es nesaprotu viedokli, ka nevajag nodalīt lielās un mazās zāles izrādes atsevišķās kategorijās. Vari pateikt, kāpēc ir uzskats, ka var novērtēt visu? Man, no malas skatoties, grūti saprast šo loģiku.

L. D.: – Manuprāt, ir pamats nodalīt, ne velti arī praktiķi to saka. Lielinscenējums un kamerizrāde tomēr ir atšķirīgi lielumi, mērogi, sarežģītības pakāpes. Nav jau runa par to, ka māksla nevar dzimt mazā zālītē 50 skatītājiem, tā arī dzimst, un Gada izrādes kategorijā tas parādās katru gadu.

A. J.: – Kas tad ir balvas princips? Tas ir stratēģijas jautājums. Saistībā ar Spēlmaņu nakti sabiedrisko attiecību loģika ir jārespektē, jo balva, patīk vai nepatīk, veido latviešu teātra publisko seju. Tātad kas ir primāri? Izcelt vienu izrādi no daudzām? Vai atbalstīt maksimāli daudz labu izrāžu, kas veicinātu teātra procesu, radītu lielāku skatītāju interesi? Mani šis arguments, ja izdalīs lielo un mazo zāli atsevišķi, tad mazā vienalga pazudīs, nepārliecina.

L. D.: – Manuprāt, sezonas skate tāpēc arī ir skate, ka izvētām, novērtējot, izceļot to, kas tiešām ir sasniegums. Mēs strādājam pēc nolikuma, un jebkuras izmaiņas var akceptēt vai neakceptēt LTDS valde. Jo žūrija un LTDS ir darba ņēmēja un devēja attiecībās, žūrija ir darba izpildītājs. Kaut publiski izskanējušais pārmetums, ka nav elastības, ir nepatiess. Zināma brīvība mums, pagājušo sezonu vērtējot, taču bija, varējām kategorijas, skatoties pēc konteksta, ņemt nost vai likt klāt. Ko arī izdarījām, apvienojot vienā jaunās skatuves mākslinieces un māksliniekus, uz tā rēķina izveidojot kategoriju gaismu un videomāksliniekiem.

A. J.: – Un atteicāmies no muzikālās izrādes, jo nominējama bija tikai viena izrāde – Oņegins.

L. D.: – Nolikumā joprojām ir punkts par 3–5 pretendentiem. Man nav īsti saprotama turēšanās pie piecnieka, ko bieži pavada sirdssāpes, kas pēdējās žūrijas sapulces laikā liek zvanīt Daigai Gaismiņai, vai tomēr nedrīkst būt, piemēram, seši aktieri, jo tas sestais ir tikpat izcils kā tie pieci. Un nedrīkst, un žūrija, galvu saķērusi, sēž un domā, jo, kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Tas ir absurdi.

A. J.: – Un šogad zaudēja nevis viens, bet kādi četri.

L. D.: – Krievijas Zelta maska kādam arī nebūs arguments, jo tur izrāžu kvantums ir nesalīdzināmi lielāks, taču viņi nekādus ierobežojumus neliek. Piemēram, šogad uz labāko lielās formas izrādi pretendē 12, uz mazās – 10 izrādes, uz režisora balvu – 22, tātad visu nominēto izrāžu režisori. Aktrises – 12, aktieri – deviņi. Varbūt mums nevajag turēties pie tā dzelžainā piecnieka, jo kurš no tā ir ieguvējs?

A. J.: – Neviens, ir daudz aizvainotu cilvēku, jo teātros taču saprot, ka viņi ir uztaisījuši ko labu, bet tas netiek novērtēts. Arī skatītājs, kurš taču nav nekāds auns, pat ja pirmo reizi atnācis uz teātri. Brauc, skatās vērtē, domā līdzi un arī ir neizpratnē, kāpēc tā izrāde nav nominēta. Tas rada neveselīgu, muļķīgu strīdēšanos, aizvainojumu.

L. D.: – Tas atgādina sportu, kur tiek ņemtas vērā sekundes simtdaļas – tie pieci aktieri par sesto varbūt ir par to vienu simtdaļu labāki, bet viņš netiek uz goda pjedestāla. Kam vajadzīga tāda sīkumainība?

A. J.: – Ja valde ļautu paplašināt piecnieku, bet vienalga, vienas kategorijas ietvaros, tas atrisinātu situāciju?

L. D.: – Daļēji. Jā, varēs nominēt vairāk, bet vienalga rada to absurdu, ka jauc hokeju ar tenisu. Bet, protams, jāskatās sezonas kontekstā.

Man diskusijas vērta šķiet latviešu autora izrādes kategorija. Ko tu par to domā?

A. J.: – Es no tās atteiktos un varu pamatot, kāpēc. Ja pareizi atminos, situācija ar šo kategoriju bija līdzīga tai, kas Latviešu literatūras gada balvā bija raksturīga 21. gadsimta pašā sākumā, kur katru gadu balvu saņēma kāds dramaturgs par labāko lugu krājumu. Bieži bija situācija, ka gadā izdots viens krājums un tas arī saņēma balvu. Tas ir negodīgi pret pārējo procesu, kur ir milzīga konkurence, un par to zobojās katrs, kam nebija slinkums.

L. D.: – Jautājums ir par to, vai, gribot atbalstīt mūsējos, veicināt procesu, nenonākam pie otršķirības. Jo tas, ka šīs kategorijas izrādes nav nominētas pie gada izrādes, taču nav paviršība vai žūrijas nezināšana, ka tā var darīt un jādara, ja izrāde ir tādā kvalitātē. Tātad viņas izkrīt no piecnieka, neizturot konkurenci. Bet, no otras puses, mums ir misija – atbalstīt mūsu dramaturgus?

A. J.: – Domāju, ka tas nav vajadzīgs. Jo rodas pretēja situācija. Ir izrāde, kas būtu nominējama labāko piecniekā, bet tā ir latviešu autora, un mēs viņu automātiski ieliekam pie latviešu izrādēm.

L. D.: – Un sanāk kaut ko arī pievilkt aiz matiem, kamēr par kādu citu ļoti labu izrādi kod pirkstos, jo visas vietas jau aizņemtas.

A. J.: – Tieši tāpēc būtu godīgi dalīt – lielā un mazā forma un autora nacionālajai piederībai nav nozīmes.

L. D.: – Saprotams, ka latviešu autori protestēs. Turklāt mūsu dramaturgi tagad vēlas atsevišķu kategoriju autoram. Tomēr šodienas teātrī nereti vienu autoru pat ir grūti izdalīt, jo arī režisors un aktieri ir līdzautori.

A. J.: – Saprotu, bet ir daudz piemēru, ja ir izcils darbs, tas tiek atzīmēts pie gada izrādes. Jābūt vienādiem spēles noteikumiem.

L. D.: – Šai kategorijai jau ir īpaša loma – izcelt, atbalstīt, veicināt.

A. J.: – Bet man liekas, tā šo funkciju neveic, visi runā par Hermaņa aktieru dramaturgu spējām.

L. D.: – Ir pretrunīgi.

A. J.: – Esmu diezgan bieži dzirdējis apmēram šādu diezgan nesaprotamu viedokli – teātri gaida, ko žūrija pateiks, un nominētās izrādes tad būtu kā etalons nākamajai sezonai. Bet žūrija katru gadu mainās. Ja jau to nopietni vajag, iekaļam akmenī deviņus uzvārdus uz desmit gadiem, un tad žūrija varbūt varētu diktēt teātru virzību?

L. D.: – Nevaru piekrist, ka labākās izrādes būtu rādītājs, kam jāseko. Tā nemaz nevar būt, jo žūrija nevar norādīt, kādu materiālu izvēlēties, par kādām tēmām un kādā formā režisoram runāt. Mākslinieks rada, mēs vērtējam, nedodot vadošus norādījumus. Žūrijas uzdevums ir izvērtēt sezonu, izceļot labākos, spilgtākos sasniegumus. Katras sezonas kontekstā tas var būt kas cits.

A. J.: – Man liekas, jezuītiska ir runāšana par eksperimentālā teātra atbalstīšanu. Es saprotu, ka eksperiments ir jāatbalsta un jāmīl, bet tas ir dažādās svaru kategorijās. Kā teica Andrejs Upīts, katram rakstniekam ir jābūt eksperimentiem un tiem ir tiesības atrasties rakstāmgalda atvilktnē. Arī teātrī ir eksperimenti, kas vajadzīgi teātrim, un tādi, ko var rādīt skatītājam. Jaunajiem režisoriem jāapliecinās un jāapgūst ābece. Tomēr vai visa šī skološanās ir jāvērtē drūmā nopietnībā? Vienīgais īsti nopietnais eksperiments pagājušajā sezonā bija JRT Gatim Šmitam ar Pirmajiem aplausiem. Tas galu galā dabūja pa nagiem, jo ne viss tur iznāca. Vai tās sauktās eksperimentālās skatuves automātiski ir eksperimentālas, jo tur sanāk jauni cilvēki un kaut ko meklē? Tas ir dabiski, nevis eksperimentāli. Uz to vajadzētu skatīties daudz kritiskāk.

L. D.: – Domāju, ka skats ir kritisks, jo arī pagājušosezon taču nebija nominēti daudzi darbi no nevalstiskajiem teātriem. Tur norit normāls, vajadzīgs process, šiem tā sauktajiem neatkarīgajiem teātriem ir jāstrādā, jāattīstās. Tur var atļauties riskēt, jo nav jādomā par jau izpārdotām zālēm. Tie, kas iztur konkurenci, tiek pamanīti un novērtēti.

A. J.: – Varbūt tieši tāpēc vajadzīga kategorija, kas izvērtē šo eksperimentālo teātri.

L. D.: – 2005./2006. gada sezonā bija ieviesta kategorija Gada inovācija, kad uzvarēja Alvja Hermaņa Ledus JRT, bet vēl nominēta bija Soņa un Maigums JRT, Naži vistās Dailē un [šou-jor-feis] Betontanc &umka.lv – vienīgais no nevalstiskā teātra sektora. Bet nodalīt neatkarīgos teātrus atsevišķā kategorijā, manuprāt, nav risinājums. Viena lieta, ka būs protesti, jo viņi grib iekļauties kopējā konkurencē, kas, kā redzams, arī izdodas. Cita lieta ir tomēr ļoti skolnieciski darbi, ko žūrija cītīgi skatās, bet vai tas ir lietderīgi. Ja šobrīd pirmizrāžu skaits jau ir izaudzis līdz 140 un neatkarīgie teātri, piemēram, DDT, izlaiž gandrīz tikpat daudz, cik lielais repertuārteātris, tad rodas jautājums, kā to risināt. Žūrijas un teātru pārstāvju sapulcē vienubrīd radās doma ieviest divas žūrijas, viena vērtētu valsts, otra – nevalstiskos teātrus. Tagad pavīd ideja, ka vērtē divas žūrijas, izvirza nominācijas un pēc tam mainās, lai noteiktu laureātus. Manuprāt, arī tas tomēr nav risinājums.

A. J.: – Tā ir katastrofa. Es vēl piekristu, tas būtu interesanti, ja šos nevalstiskos teātrus vērtētu vecāko paaudžu pieredzējušie kritiķi, kuri varētu dot profesionālu vērtējumu, nevis fanītes, kam spīd acis par visu, kas tur notiek. Ja būs šī divpakāpju žūrija, uzkāpsim uz tā paša grābekļa, kas nupat bija, – viena žūrija izvirza, otra skatās un nesaprot, kāpēc tas izvirzīts un kā lai no tā izvērtē labāko, ja nepiekrīt pirmās lēmumam.

Turklāt ar ko pēdējos gados saskaras LTDS? Atzīstas, ka apzvanīti 40 cilvēki un visi atteikušies būt žūrijā, izdomājot pietiekami ticamus ieganstus, lai neietu lapseņu pūznī un nesaņemtu mūžīgos dzēlienus. Jābūt biezai ādai, lai to izturētu. Kā nokomplektēs divas žūrijas, ja šogad salikt piecu cilvēku žūriju ir problemātiski?

Viedokli parpašreizējo Spēlmaņu nakts procesu jautājām LTDS priekšsēdētājai Daigai Gaismiņai, izdalot trīs jautājumus:

1. Kādā stadijā patlaban ir ideja par divpakāpju – neatkarīgo un valsts teātru – žūriju?

2. Gadu no gada ir diskusija par lielās/mazās zāles nodalīšanu, kas novelk tādu kā frontes līniju starp teorētiķiem un praktiķiem. Turklāt arī teorētiķu starpā nav vienprātības. Vai kā to risināt?

3. Kādi ir argumenti par stingro nomināciju skaitu 3–5? Ne reizi vien ir bijusi situācija, ka žūrija zvana LTDS priekšsēdētājai, lūdzot atļauju nominēt sešus aktierus, bet jāpaliek pie pieciem.

Daiga Gaismiņa:

– Pagājušā gada 4. novembrī notika iepriekšējās Spēlmaņu nakts žūrijas tikšanās ar teātru pārstāvjiem un diskusija par problēmām jauniestudējumu izvērtēšanas procesā. Nākamajā LTDS valdes sēdē, kura notika 9. decembrī, pārrunājām tos problēmjautājumus, kuri tika konkretizēti šajā tikšanās reizē un arī LTV1 diskusijā. Revolucionāras izmaiņas Spēlmaņu nakts nolikumā gan neizdarījām, bet turpmāko darbības virzību ieskicējām.

1. Par divpakāpju – neatkarīgo un valsts teātru žūriju. Šogad to gribējām realizēt, norādot procentos izrāžu skaitu, kas katram žūrijas loceklim būtu jānoskatās, savstarpēji vienojoties, lai nepaliek kāds iestudējums, ko nav redzējis neviens. Vasaras sākumā, vadoties pēc žūrijas pieredzes un ieteikumiem, jau varētu veikt izmaiņas nolikumā vai nākamās žūrijas līgumos. Es pagaidām šo tomēr redzu kā vienīgo vissaprātīgāko risinājumu, jo elektroniska kritiķu aptauja nekad neietvers sevī tik lielu atbildību un plašu skatījumu par sezonu kopumā, kādu ir spējīgi sniegt teātru un kolēģu izvirzīti pārstāvji, kuri darbojušies žūrijā, ja ir svarīgs izvērtējums, nevis balva.

2. Gandrīz visu pārējo jautājumu risinājumu jau pašreizējais nolikums pieļauj, jo paredz žūrijai tiesības atkarībā no sezonas piedāvājuma ierosināt nepieciešamās izmaiņas. Tas varētu būt gan Grand prix, kas izlīdzsvarotu dramatiskās, muzikālās izrādes, bērnu un latviešu autora iestudējumu nozīmīgumu (tāda pieredze ir bijusi, nezinu, kāpēc pārtraukta, laikam nebija nekā tik spilgta, kam vajadzētu to piešķirt), gan dalījums lielajā un mazajā formā/zālē – ja žūrija izsaka tādu nepieciešamību. Jā, sanāk, ka viss tiek novelts uz žūrijas pleciem, bet kāds gan varētu būt labāks kritērijs par vadīšanos pēc reālās situācijas, pārredzot visu laukumu, – kāds valdes loceklis vai kāda teātra pārstāvis tā grib vai uzskata to par pašsaprotamu?!

Man liekas svarīgi, ka žūrijai ir pietiekami brīvas rokas lēmumu pieņemšanā un ietekmē uz procesu kopumā. Tad arī teātru ieinteresētība žūrijas izvirzīšanā un apstiprināšanā būs lielāka.

3. Mehānisks nominantu skaita palielinājums katrā kategorijā te nebūtu īstais risinājums. Pieredze rāda, ka parasti šī problēma skar kādas divas trīs kategorijas. Un tad vēl tas mūžīgais laika trūkums visiem un pēdējais brīdis, tāpēc arī zvans man, bet es jau neesmu teātra direktors, kurš var pieņemt vienpersonisku lēmumu.

Ja mēģinātu šogad pēc iespējas tuvāk noslēguma sēdei ieplānot valdes sēdi un žūrijas pārstāvis (ideāli – priekšsēdētāja) atnāktu ar prognozi par nominantu skaitu (bez vārdiem) tādā un tādā kategorijā, man tiešām nebūtu iebildumu, ka balvai ir vairāk pretendentu. Aktieru apvienības naudas balvām šeit nevajadzētu būt izšķirošajām.

Tomēr, saglabāt to rāmi ar 18 kategorijām un trīs līdz piecām nominācijām vajag, lai neizplūstam savā laipnībā.