Jānis Balodis: «Ja vajag, tad iesi un runāsi»

 

Jānis Balodis ir viens no redzamākajiem jaunās paaudzes dramaturgiem, kura darbi neatstāj vienaldzīgu. Par pagājušosezon Dirty Deal Teatro tapušo izrādi Nacionālais attīstības plāns viņš līdz ar režisoru Valteru Sīli un scenogrāfu Uģi Bērziņu bija nominēts Spēlmaņu nakts balvai un žūrija viņam piešķīrusi specbalvu. Ar Jāni Balodi tikāmies dienā, kad notika traģēdija Zolitūdē. Tikai dažas stundas pirms tās viņš bija runājis par to, ka cilvēks un tā dzīvība ir vērtība un krīzes situācijās var izpausties ne tikai cilvēkā snaudošā zvēra daba, bet arī milzīga cilvēcība. Šie vārdi diemžēl ļoti drīz izrādījās tik patiesi.

– Kas iedvesmoja izrādes Nacionālais attīstības plāns tapšanu?

– Pagājušajā rudenī, kad Latvijas Jaunā teātra institūts rīkoja festivālu Homo alibi: recycled, paralēli izrādēm bija lekciju cikls ar nosaukumu Klimata maiņa: alternatīvi scenāriji mākslā, ekoloģijā, ekonomikā. Es prezentēju tikko iznākušo Mārupīti, bet par ekonomikas jautājumiem uzstājās eksperti gan no ārzemēm, gan Latvijas, arī ļoti interesants, harismātisks cilvēks Ivars Brīvers. Viņš bija tas, kas pirmoreiz pieskārās lietām, kuras ir uzrakstītas Nacionālajā attīstības plānā 2014.−2020. gadam (NAP), un cik tas neprātīgi, skatoties uz situāciju pasaulē. Plāns rakstīts, it kā mēs joprojām dzīvotu industriālās revolūcijas sākumā, kad cilvēks ir kā ražošanas līdzeklis utt. Tas iedvesmoja. No sākuma bija doma, ka taisām izrādi divatā ar Ivaru Brīveru. Tad sapratām, ka diez vai viņš varētu būt uz skatuves, jo reti var tikt, un tad es paliku viens. No sākuma režisors Valters Sīlis bija konsultants, bet brīdī, kad bija redzams, ka nevaru veikt režisora funkcijas, Valters tika aicināts kļūt arī par izrādes režisoru, un viņš piekrita. Iedvesmas avots bija pasaules situācija un neatbilstība tam, kas parādās NAP.

– Bija doma par aktiera dalību? Jo man šķiet, tas ir ļoti būtiski, ka izrādē esi pats, jo aktieris būtu starpnieks, kas rada nevajadzīgu spēles elementu.

– Jā, bija izjūta, ka šoreiz pats visu pētu, tiekos ar Brīveru un citiem, intervēju, visu to ceļu pats izeju. Ja būtu aktieris, tad viņam būtu jāspēlē mani vai arī jāmeklē cits piegājiens. Valters teica, ja būtu ņēmuši aktieri, tad, visticamāk, taisītu nākotni – 2020. gadu, vairāk ienāktu spēle. Pēc Mārupītes man bija izjūta, ka varbūt arī varu pats stāstīt.

– Cik apzināti izrādē ir ironija? Es to uztvēru, bet varbūt to noteica mana attieksme pret varas pārstāvjiem un viņu īstenoto politiku.

– Ironija, absurds, pašironija – tie ir rīki, kā runāt par lietām, kas svarīgas. Dozēt, likt kontrastā – tie ir paņēmieni. Izrādē Visi mani prezidenti smieklu bija vairāk, šeit mazāk. Katrs var izvēlēties, kā uz to skatīties.

Kad notiek nosacītā aizceļošana uz 2020. gadu un visu notikušo lietu uzskaitījums – kas tur ironisks, jo tas viss ir plānā ierakstīts... Ja tiešām viss piepildās – kā tas no malas izskatās. Runas forma iedod to, kā uz to skatās, uz faktiem un apsolījumiem, kas plānā ir. Atsauksmēs esmu lasījis, cilvēki, kas daudz vairāk ar ekonomiku saistīti, saka, tas arī varētu būt iespējams. Bet jautājums jau nav par to, vai tas ir iespējams vai nav utopiski, bet par to, vai tas mūs darīs laimīgus un gandarīs. Vai tas ir vajadzīgs? Protams, ir mēģināts pārspīlēti paskatīties, ko tas mums maksās. Varbūt tad godīgi pateikt, ja to gribam, tad kādam ir jācieš, lai mēs dabūtu tos labumus.

Iedvesmoja Džona Meinarda Keinsa [britu ekonomists, 1883.–1946.] citāts, ka pēc simt gadiem vajadzēs pārskatīt, kas ir un nav vērtības, pārstāt izlikties un atgriezties atpakaļ pie patiesām vērtībām. Man liekas, šis laiks ir tāds, ka notiek pārmaiņas paradumos, veidos, kā ko darīt, ir apmulsums. Ir pārmaiņas un nedrošība, nezini, pie kā pieķerties. Uz kā balstīties. Ir daudz maldu ar dažādu labēju kustību parādīšanos un aktualizēšanos ne tikai Latvijā. Uz ko tiek spiests, lai cilvēki justos droši. Lika pasmaidīt, kad 18. novembrī LNT pirms uguņošanas viena no vadītājām teica apmēram tā – «būsim patrioti, mīlēsim Latviju, un tad jau viss būs labi». Vai tiešām? Nebūs tāpēc labi. Ko nozīmē mīlēt Latviju? Kā var mīlēt valsti? Katram aiz tā stāv kas cits. Tāpēc tajā izrādē ironija ir varbūt tāpēc, ka ņemu tos spēcīgos vārdus vai izteicienus, kas patiesībā neko nenozīmē. Kad paņem un ieliec kontekstā – teātra izrādē, tad šie vārdi uzrāda savu tukšumu, ka patiesībā tiek manipulēts ar simboliem un pieņēmumiem cilvēku galvās, lai tas, kas to saka, kaut ko panāktu. Man gribas dzīvot šeit, strādāt latviešu valodā, bet esmu pilnīgi pret nekritisku patriotismu. Tas ved nekur. Ja sabiedrība nerunā par sarežģītām lietām, nepatīkamām patiesībām, tad sevi izbeidzina.

– Tu darbos, runājot par aktuāliem sociālpolitiskiem jautājumiem, pozicionē jauniem cilvēkiem nebūt ne raksturīgo pilsonisko atbildību. No kurienes šāda interese?

– Skolēnu padomēs un parlamentos aktīvi nedarbojos, nē. No tā mēs visi centāmies izvairīties. Bet ir izjūta, ka varētu būt labāk un citādāk, tāpēc mēģinu saprast, uzdot jautājumus, kāpēc ir tā, kā ir. Uzdot šādus jautājumus, nozīmē ieraudzīt arī sev nepatīkamas lietas, ar to nav viegli tikt galā. Ja man saka, ka daru nepareizi, arī man dabiska reakcija ir aizstāvēšanās. Teikt, ka – nē, tā ir pareizi. Cilvēks ir vērtība, cilvēka dzīvība ir vērtība. Svarīgi ir mēģināt dot balsi tiem, kuriem tās nav. Ja ar pārliecību izsaki kādu problēmu, ja tas izskan, tas iekustina sabiedrību, nonāk tās apziņā.

Līdz gada beigām būs nospēlētas jau četrdesmit izrādes, un publika ir ļoti ir dažāda. Vēl ir spēlēts Lietuvā, Zviedrijā, Krievijā un arī citur Latvijā, ne tikai Rīgā, attieksme ir dažāda. Sākumā arī diezgan rezervēta, bet uz beigām jau nostrādā, cilvēki ir uzrunāti. Bet ir atšķirība, kā uzņēma Krievijā. Tur bija reakcija uz lietām, kuru šķiet, vispār nav bijis. Bet to jau var just, ka cilvēki ir ar tevi, domā līdzi. Tā laikam bija būtiskākā motivācija – iedot citu, savu skatījumu par NAP. Ka var skatīties arī citās vērtībās un kategorijās. Daļēji iedvesma izrādei Nacionālais attīstības plāns nāca no vienas radošās darbnīcas Portugālē, kur biju vasarā. Tur uzdevums bija izdomāt, kā atgriezt atpakaļ cilvēkus vienā mazā pilsētiņā. Portugālē arī ir ekonomiska stagnācija, cilvēki dodas uz bijušajām kolonijām Brazīliju un Mozambiku vai turpat uz Lisabonu, bet mazas pilsētas paliek tukšas. Saveda kopā māksliniekus, uzņēmējus un vides zinātniekus, lai atrastu veidu, kā palīdzēt atgriezties. Manā grupā bijām paņēmuši laimes indeksu, kur valstis tiek skatītas pēc cilvēku laimes izjūtas. Tur vērtē ekoloģisko pēdu, laimīgos dzīves gadus un laimes izjūtu no viens līdz desmit. Grupā bija arī Portugāles un Slovēnijas pārstāvji, un salikām, kurās vietās ir mūsu valstis. Latvija no 150 valstīm bija 119. vietā sarakstā. Daļēji ir saistība ar to, ka dzīvojam ziemeļos, bet tas tomēr nenosaka visu. Laimīgākās bija Kostarika, Vjetnama un Salvadora. Paskatījāmies iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju – visām trim valstīm tas ir mazāks nekā Latvijai. Vjetnamai pat četras reizes mazāks. Tad ar vides zinātnieku runājām, ka patiesībā visa skrējiena iemesls ir cilvēka vērtības: kas ir laime, kas nelaime, kas labi un kas slikti.

– Ir pārāk liela orientēšanās uz mantām, materiālām vērtībām.

– Ne tikai mantas, bet arī statuss, kur atrodies, kur dzīvo. Ja laukos, tad automātiski esi lūzeris. Tāda bija izjūta, arī gatavojot izrādi Pārmaiņu pārbaude, kad desmit dienas bijām laukos. Gājām pie cilvēkiem ar tekstu: «Labdien, mēs esam teātra mākslinieki, mēs mainām mākslu pret pārtiku, jo šobrīd dzīvojam bez naudas, simulējam finanšu apokalipses situāciju, kad naudai zustu vērtība, pilsētās trūktu pārtikas, pilsētnieki būtu spiesti doties uz laukiem un būt atkarīgi no cilvēkiem, kas pārtiku audzē. Tie esat jūs, un mēs šobrīd esam atkarīgi no jums. Mēs piedāvājam jums savu mākslu pret pārtiku.» Kad pasaki – jūs esat vērtīgi, viņi sajutās novērtēti. Mājlopus tur arvien mazāk, taču dārzi ir saglabājušies, kaut arī iet mazumā. Neesmu arī sev vēl atbildējis, cik daudz vajag, lai būtu labi. Uz šo jautājumu Pārmaiņu pārbaudē cenšamies atbildēt. Skaitām, cik daudz naudas vajag visai atlikušajai dzīvei, ja ņem vērā vidējo vecumu, cik atlicis dzīvot, cik vajadzētu pārtikai, ceļojumiem, dzīvoklim. Uztaisām smalku aprēķinu. Tad redzams, cik vajadzētu nopelnīt mēnesī, lai nodrošinātu visu, ko gribi.

– Mani Nacionālajā attīstības plānā visvairāk uzrunāja tavs godīgums un ideālisms. Tas jaunībai it kā ir raksturīgs, bet dzīves pieredzē mēdz zust. Kā tu domā, vai ir iespējams ideālismu saglabāt?

– Tas ir mainīšanās jautājums. Kā maiņai notikt, lai izslēgtu piespiešanu, spēka lietojumu, sakot, ka tavas idejas ir labas. Tādā ziņā iespēju klāsts ir neliels. Var mēģināt par to runāt, iedvesmot. Un īsti līdz galam neesmu pārliecināts, vai tas, ko tu gribi, lai mainītos, arī notiks. Ar laiku zaudē pārliecību, ka izmaiņas ir iespējamas, tikai par to runā un runā un runā. Kļūsti nomākts, ka tas netiek uzklausīts, pazūd. Tad ar laiku var atgriezt izjūtu, ka tas tomēr nepaliek nekurienē. Festivālā Māksla un ekonomika bija ļoti forša izrāde no Igaunijas – Maikes Londas Desmit ceļojumi uz vietu, kur nekas nenotiek. Stāsts ir par to, ka viņa diezgan ilgi jau darbojusies kā māksliniece, ir veiksmīga. Bet veiksme neatspoguļojas viņas bankas kontā. Kā dzīvot? Tad viņa pieņem lēmumu, ka varētu kļūt par kāda bagāta cilvēka mājdzīvnieku – personīgo mākslinieku. Viņa raksta vēstules vispirms turīgākajiem igauņu uzņēmējiem, tad ne tik turīgiem. Daži ir ar mieru satikties, viņi iedzer kopā kafiju, runājas par visādām tēmām no politikas līdz bērniem. Kādā brīdī tad viņa jautā – vai gribētu, ka kļūstu par tavu mākslinieku, teiksim, par divsimt eiro mēnesī. Atbilde ir nē, tad no «es» formas pāriet uz «mēs» – mūsu kompānijai ir sava politika, ko sponsorē, nevaram riskēt ar savu reputāciju. Tie desmit ceļojumi ir dažādi mēģinājumi, kas ved uz neko, jo nekas nenotiek. Tad pārņem izjūta, ja saki neforšas lietas par to, kas notiek apkārt, sabiedrība kļūst noraidoša – mums to nevajag, negribam to dzirdēt. Ko mums dod, ka tu saki sliktas lietas? Bet ir iekšējā sajūta, ka vajag to teikt. Ja ir apziņa, ka vajag, tad jau neko nevar izdarīt, iesi un runāsi. Ir duālas izjūtas. Kad tādu izrādi apskaties, ir skumji, bet arī sajūti, ka neesi viens. Bet nevar jau aizliegt rakstīt, to nevar atņemt. Ar laiku var likties, ka tas var zust. Bet, ja esi mākslinieks, kaut kādas lietas vienalga turpina uzrunāt, un atrodi citu veidu vai izjūtu, kā par to runāt. Nevis ar ideālismu, bet parādās citas nokrāsas vai izjūtas. Ja kaut kas uzrunā, tad liek iet un stāstīt.

– Tu jūties saprasts, ir izjūta, ka esi iekustinājis kādas sabiedrības daļas apziņu, domāšanu?

– Domāju, jā, par to liecina tas, ka ir jau tik daudz reižu izrāde spēlēta un ir vēlme to redzēt, šo stāstu klausīties. Par to jūtos ļoti pateicīgs. Ka gatavi stundu un desmit minūtes klausīties, kā viens cilvēks stāsta savu stāstu. Tas ir forši.

– Izrādi ir skatījušies valdības, kādu atbildīgo institūciju pārstāvji? Vai zini, kāda ir viņu attieksme?

– Bija viens no Pārresoru koordinācijas centra [Tiešās pārvaldes iestāde, kas ir Ministru prezidenta tiešā pakļautībā. Centra darbības mērķis ir nodrošināt nacionālā līmeņa attīstības plānošanas dokumentu savstarpējo saskaņotību un atbilstību normatīvo aktu prasībām, nodrošināt koordinētu attīstības plānošanu valstī, izstrādāt ilgtermiņa plānošanas dokumentus, nodrošinot to sasaisti ar valsts un Eiropas Savienības finansējumu, un rūpēties par šo prioritāšu ievērošanu visā lēmumu pieņemšanas procesā valstī]. Viņš sacīja, ka viena cita darbiniece nenāk, jo domā, ka izrādē viss ir nepareizi, es pat īsti nesapratu, kas īsti viņai nepatīk. Prasīja, lai iedodu e-pasta adresi, varbūt par to uzrakstīs, bet tā arī neko neesmu saņēmis.

– Viņa nav redzējusi, bet ir viedoklis?

– Nav redzējusi, un ir viedoklis. Īsti pat nesaprotu, vai no tiem, kas ir bijuši un redzējuši, vai vienkārši viedoklis. Ja viņa uzrakstītu, būtu to noskaidrojis. Bija Vienotības pārstāvji. Tur bija interesanta situācija, ka atnāca arī viņu jaunatnes organizācijas biedri. Izrādē jautāju, kurš ir lasījis NAP, bet šoreiz piebildu, ka laikam jau jocīgs jautājums, jo nesen bija balsojuši par pieņemšanu, tātad visi ir lasījuši, bet pajautāšu tik un tā. Saeimas deputāti pacēla rokas, bet gandrīz neviens no jaunatnes organizācijas. Ja esi tur, gribi saistīt savu darbību ar politiku, tā ir tava obligātā literatūra. Tad ir jautājums – ja kāds kandidēs, vai gribu viņu redzēt kādā pašvaldībā vai Saeimā, ja tas īsti neinteresē un neiesaistās diskusijā par to. Laikam –­ ne. Bija saruna ar Sarmīti Ēlerti, viņai bija iebildumi pret neoliberālismu, teica, ka Eiropas Savienībā ir diezgan regulētas daudzas lietas. Tad mēs ar Valteru Sīli mazliet apmulsām, jo piemirsām, ka ir viena lieta, ko neregulē – banku sektors. Tieši finanšu sektora neregulācija noveda pie banku sabrukuma un krīzes. Solvita Āboltiņa, ejot prom, pateica, ka bez bagātības pieauguma nebūs arī lielākas vienlīdzības un vajag vairāk naudas, lai būtu labāk.

– Kam, kurai sabiedrības daļai, rodas jautājums.

– Jā, cik vienlīdzīgi tā nauda tiek sadalīta.

– Izrādē jautā par laimi. Kādas ir atbildes?

– Gandrīz neviens publiski nesaka, ka ir nelaimīgs. Varbūt kādas trīs reizes bijušas. Pirmajā reizē pats apmulsu. Pēc tam tad jautāju, kāpēc nav laimīgi. Sanktpēterburgā daudz vairāk cilvēku sacīja, ka ir nelaimīgi. Tā publika zināja, uz ko nākuši, visticamāk, ir opozīcijā Vienotajai Krievijai un Putinam, un tas, kas notiek valstī, viņus apbēdina.

– Tad mēs šo jautājumu uztveram personiskajā līmenī.

– Jā, latvieši vairāk jautājumu par laimi saista ar attiecībām, draugiem, darbu, mazāk –  politiskajā ziņā. Ko es pat gribētu, lai kāds saka – man nepatīk kādas lietas, kas notiek politikā.

– Es teicu par tavu pilsonisko atbildību, bet cik vispār pilsoniska sabiedrība mēs esam, cik gatavi iesaistīties procesos, lai kaut kas mainītos uz pozitīvo pusi?

– Mans veids ir taisīt izrādi. Bet nevaru teikt, ka esmu ārkārtīgi aktīvs, ka esmu arodbiedrībās vai ietu taisīt kādas akcijas.

– Katram savs ceļš un savas iespējas, ko izmanto vai arī neizmanto.

– Man patīk taisīt izrādes. Ja varu atrast veidu, kā runāt par to, kas man šķiet būtiski, tas ir forši. Bija diskusija par kreisajām idejām Latvijā, un izskanēja doma, ka Latvijā cilvēku kopība veidojas uz nacionālā principa. Kamēr nebūs tā, ka Rimi pārdevēja latviete jūt vairāk kopīga ar šī veikala apkopēju krievieti, nekas daudz nemainīsies, jo pārdevēja latviete vairāk solidarizējas ar baņķieri latvieti, ar ko viņai maz kopīga. Ja sešdesmit procentiem Latvijas iedzīvotāju alga ir zem trīssimt latu, tad godīgs būtu politisks spēks, kas pasaka – mūsu elektorāts ir tie, kas saņem trīssimt un mazāk, tāpat kā mēs paši. Mēs esam piesaistīti realitātei. Tā varētu būt mantiski vienojoša lieta. Bet izjūtu ziņā nevajadzētu spiest tikai uz to – Mīlēsim Latviju! vai Latvieti, nepadodies!.

– Kādi ir secinājumi par Pārmaiņu pārbaudes eksperimentu, kā jūs laukos uzņēma?

– Kad braucām, četriem no pieciem bija pārliecība, ka var paļauties tikai pats uz sevi, ka cilvēki ir neatsaucīgi. Tas viss pašķīda brīdī, kad sper soli, ej klāt cilvēkam. Tā bija milzīga cilvēcība un atsaucība. Protams, var teikt, ja paliktu ilgāk, tad redzētu, kā būtu, un ir vēl daudz citu bet. Taču šajos apstākļos atsaucība bija ļoti liela. Tas lika paskatīties arī pašam uz sevi – kāpēc tu domā, ka būs neatsaucība un cilvēki nepalīdzēs? No apokalipses filmām radusies pārliecība, ka tādā situācijā cilvēks pārvēršas par zvēru. Drīzāk viņi filmā izvelk esenci, jo zvērība cilvēkā ir, bet krīzes situācijās var parādīties arī milzīga cilvēcība.

Jānis BALODIS

Dramaturgs

Dzimis 1987. gada 2. decembrī Rīgā

Izglītība: pašlaik studē Salfordas universitātē Lielbritānijā (filmu scenāriju rakstīšana). Beidzis Latvijas Kultūras akadēmiju (teātra, kino un TV dramaturģija) un Rīgas 3. vidusskolu

           

Dirty Deal Teatro(DDT) dramaturgs

2012./2013. gada Spēlmaņu naktij kategorijā Gada latviešu autora darba iestudējums nominēta Valtera Sīļa, Uģa Bērziņa un Jāņa Baloža izrāde Nacionālais attīstības plāns. 2010./2011. gada Spēlmaņu naktī Jāņa Baloža un Valtera Sīļa Visi mani prezidenti saņēma balvu kategorijā Gada latviešu autora darba iestudējums. 2009./2010. gada sezonā Jānis Balodis tika nominēts balvai kategorijā Gada spilgtākā debija par dramaturģiju izrādēm Klusā daba un Bikts

Nacionālās dramaturģijas balvas Pazudušais dēls 2011./2012. gada sezonas nominants par epizodi izrādei 12. diena Dailes teātrī

Citi radošie darbi: Lopkautuve (īsmetrāžas scenārijs), Pansionāts (luga), Futbols uz podestiem (mūzikls), Daudz laimes (īsmetrāžas scenārijs), DDT izrādes Nepareizas dzīves skola, Mārupīte, Žurka (ne)būs! Latvijas Nacionālajā teātrī, Sarkangalvīte Latvijas Leļļu teātrī