Aizvadīts ceturtais Latvijas Kultūras akadēmijas rīkotais Patriarha rudens, kas šo gadu laikā ir izaudzis par skatuves mākslas festivālu. Par to, kultūras nozīmi, izglītību, jauniešu zināšanu līmeni, kā arī gaidāmo Spēlmaņu nakti runājām ar LKA rektoru Jāni Siliņu.
– Ceturto reizi rīkojat Patriarha rudeni. Kāda ir šī festivāla vieta citu teātra festivālu vidū?
– Akadēmija strādājot, vienmēr ir domājusi, kā akadēmiskās programmas studējošie varētu tuvāk tikt pie praktiskas darbības. Aktieri, režisori, horeogrāfi vai filmu režisori tiek, kad mācās, pēc tam iekļūst lielākā apritē, teātros, filmu studijās vai televīzijās. Bet bija ļoti svarīgi, lai paši savstarpēji sadarbotos – ne tikai atsevišķos studiju darbos, bet lielākos uzdevumos. Tas ir viens. Otrs – mums parādījās Eduarda Smiļģa Teātra muzejs. Smiļģis – ievērojama, zināma personība, un likās, ka vajag mēģināt šo vārdu atklāt jauniešiem, uzturēt viņos to enerģētiku. Turklāt, vēl Pārdaugavas faktors, lai tā ienāktu jauniešu kultūras dzīvē un iesaistītu citus cilvēkus. Tā šī doma ienāca prātā – vai man, kādam jaunietim, Kristīnei Želvei, kas tolaik studēja maģistrantūrā vai vēl kādam. Pirmajā festivālā mēs viņiem devām skaidrus uzdevumus – taisiet tagad un varat pat neuztaisīt izrādi līdz galam. Tas veidojies kā festivāls, kas rāda procesu un ne vienmēr – jau gatavu darbu. Šogad ir arī gatavi. Ja tie savākti vienkopus, ir interesanti redzēt, – kā vienā laikā cilvēki domā, vērtē, kurp virzās un, galu galā, kā skatītājs to vērtē.
– Iepriekšējos gados festivāls jaunajiem režisoriem deva izdevību lēcienam profesijā, jo balvā bija iespēja iestudēt izrādi profesionālajā repertuārteātrī.
– Jā, tā ideja radās, jo no lielajiem teātriem ir attieksme – režisors jauniņš, neko nemāk, nemāk ar aktieriem strādāt. Tad kāds varbūt, tā kopumā redzot, kādu ieraudzīs un teiks – varbūt ar to ir vērts uzsākt sadarbību. Tagad režisori jau pirms Patriarha rudens sāk iestudēt lielajos teātros un šī iespējas došana vairs nav tik aktuāla. Tagad balva būs negaidīta, interesanta un pārsteidzoša, tāpēc to iepriekš arī neizziņojam.
– Līdz ar krīzi akadēmijas saimniecība ir paplašinājusies. [Kultūras akadēmijas struktūrvienības irEduarda Smiļģa Teātra muzejs, Rīgas Kino muzejs un Latvijas kultūras koledža.] Ko tas reāli nozīmē akadēmijai?
– Akadēmija savā pastāvēšanas laikā vēlējusies izglītības procesu veidot līdz ar kultūras un mākslas procesiem, lai tas ir plašāks. Agrāk esam par to domājuši, un ar visām pievienotajām struktūrām sadarbojušies. Ja radās iespēja runāt par Smiļģa māju – Teātra muzeju, Kino muzeju, tad likās likumsakarīgi, ka tas varētu veidoties arī nākotnē. Jo man liekas, ka šādas vienības var izaugt par juridiski patstāvīgām, kas nav ne no viena atkarīgas. Bet bija finanšu trūkums, parādās jaunas telpas, kur mākslas procesu virzīt un radīt iedvesmu. Kultūras koledža – tai ir sena vēsture, no akadēmijas dibināšanas. Jo dibināšanas lēmumā bija ierakstīts – ar Kultūras darbinieku tehnikumu tajā skaitā. Bet katrā lokā likās, ka tiem ir kaut kas cits jādara un mums – kas cits. Bet īstenībā jau viss ir kopā, jo pirmais augstākās izglītības līmenis jauniešiem palīdz saprast, kurp dzīvē grib virzīties, un nākamā pakāpe ir, kad jau skaidrāk redz, vai tā ir viņa vieta. Ar visu it kā piespiedu apvienošanos vai pievienošanos, jo koledža juridiski ir diezgan patstāvīga, mēs pamazām daudzas lietas esam vienā virzienā veikuši. Tas ir – kā jauniem cilvēkiem iedot kvalitatīvu augstāko izglītību un domāšanu. Skolot domāt nevis tikai par savu nozari, bet plašākā spektrā. Kā Blaumanis saka – tas viss tikai uz garīgo pasauli. Tā mums diemžēl Latvijā nav tāda, kādu gribētos redzēt. Nav tajā labākajā situācijā.
– Kāda ir kultūras loma, vieta patlaban mūsu sabiedrībā?
– Sabiedrībā kopumā, manuprāt, ir ļoti nozīmīga. Tagad ātri var tviterot utt., bet tas jau īsti neatspoguļo reālo situāciju. To cilvēku loks, kas vēlas lasīt grāmatas, iet uz izstādēm, koncertiem, izrādēm, muzejiem, ir plašs, bet ne visiem ir iespējas gan laika, gan naudas trūkuma dēļ. Arī gribas dēļ, jo paši kultūrā strādājošie esam spiesti sadrumstaloties, darīt kvalitatīvi vienu procesu un vēl ko papildus.
Jaunieši, kas te studē, mums piedāvā diezgan daudz virzienu, kuros strādāt. Pat esam spiesti ko atraidīt, jo vienkārši redzi, ka ar šiem spēkiem un jaudām to nevar izdarīt. Ne tikai finansiāli, bet tīri organizatoriski. Vēlme ir liela, un tas ir tas, ko taisām. Homo novus sākotnēji radās Daugavpilī kā process, un ar visām tā veiksmēm patlaban ir koncentrējies uz zinātāju, sapratēju. Mēs vēlētos Patriarha rudeni virzīt uz sabiedrību kopumā. Tāpēc šajā gadā festivāls ir paplašinājies, izbraucot ārpus Rīgas, uz Daugavpili un Rēzekni.
– Kāda ir jauniešu interese par studijām Kultūras akadēmijā, konkurence iestājeksāmenos, konkurss?
– Konkurss ir stabils visu laiku, interese ir liela. Valsts apmaksātu vietu ir maz, to, kas paši maksā, paliek mazāk. Tas ir skaidrs. Bet tā ir runa, ko daudzu gadu garumā visā augstākās izglītības telpā esmu runājis – sen tas bija jālikvidē – nevar valsts dibinātajās augstskolās šādā veidā dalīt studentus. Ir jāatrod viens risinājums, lai visi studē ar vienādiem noteikumiem.
– Tas nozīmē, budžeta vietas vispār likvidēt?
– Nu nē! Ja nevaram nodrošināt ar budžeta vietām, tad skaidrs, ka daļa izvēlēsies studēt citur. Tas nu ir skaidrs. Jo ir ļoti daudzas valstis tepat Eiropas Savienībā, kur gan ir kāda dalības maksa, bet kur tomēr var studēt bez īpašā finansējuma. Ir dalītā studiju maksa, kas nav liela, bet kas nodrošina studiju procesā nepieciešamās lietas.
Un tad mēs pasakām skaidri – varam ņemt nevis desmit aktierus reizi divos trijos gados, bet astoņpadsmit ar vienādiem nosacījumiem. Es tā pieļauju. Bet Igaunija iet uz valsts apmaksātām vietām. Mēs laikam esam palikuši vienīgie, kam vieni maksā un otri studē par valsts līdzekļiem.
– Tas kaut kā ietekmē studiju procesu, klimatu?
– Mēs un arī studenti cenšamies neradīt tādus apstākļus, bet, protams, ieskaitēs, eksāmenos tās lietas kādreiz izvirst laukā. Ja pēc gada students ir zaudējis valsts apmaksāto vietu, dažreiz tiešām, nevis vienas balles, bet divu desmitdaļu ballu dēļ, tas ir ļoti traki, jo esi studējis labi, taču kādā eksāmenā vai kursa darbā atzīme bijusi zemāka. Tas rada saspringumu. Atbirums bieži vien ir tieši šī iemesla dēļ. Ne tikai tāpēc, ka nevar maksāt, bet ir vēl arī sadzīve. Un ir jāstrādā. Lai kvalitatīvi studētu, nemitīgi pilnā slodzē strādāt nevar.
– Tas nozīmē, ka paliek stiprākie.
– Jā, tas tā tomēr ir. Mēs esam ļoti demokrātiski, un var pārmest, ka par laikā nesamaksātu studiju maksu uzreiz neatskaitām un soda procentus nerēķinām. Ļaujam pa daļām samaksāt, pa retam kādam dodam atvieglojumus. Cenšamies nākt pretim. Vadībai tas ir pats drūmākais jautājums. Ja labi mācās un nevar samaksāt, tad liekas – kāpēc par to vispār spriest? Bet budžets ir tāds, ka akadēmija nevar pateikt – labi, maksās tikai tie, kas var. Tas ir neiespējami. Kredītus arī negrib ņemt – dažādu iemeslu dēļ nevar. Tur ir daudz problēmu, un tās netiek risinātas.
Augstākās izglītības reforma Roberta Ķīļa vadībā bija tāda, ka faktiski tikai visu mikroklimatu sabendēja. Nevienā pozīcijā neveidojās attīstība. Strīdējāmies, nestrīdējāmies, piekritām, nepiekritām. Cits emocionālāk, cits pragmatiskāk, bet nekas netika izdarīts, lai kādā lietā pavirzītos uz priekšu. Piemēram, studiju virzienu akreditācija – ko tad tas īsti atrisināja? Ielika citā rāmītī ko citu, bet svarīgākais jau ir kvalitāte, ko katra augstskola lielā mērā tomēr pati saprot. Jo, līdz ko nebūs kvalitāte, tā studentu nebūs. Un lai man nestāsta, ka lielākā daļa nāk studēt, lai varētu nopirkt diplomu. Tās ir muļķības! Ir atsevišķi gadījumi, bet tas nav pamats. Nav šobrīd studenta, kas maksājot grib iziet cauri ar mazām pūlēm, mazu gribu un dabūt diplomu. Viņš tiešām vēlas iegūt jaunas zināšanas, paplašināt savu domāšanu.
Akadēmijas studenti vēlas saņemt to, kas viņu studiju plānā paredzēts. To arī cenšamies darīt un viņus iesaistīt dažādos pasākumos. Patriarha rudens jau nav vienīgais. Jau kuro gadu strādājam ar kultūras vēstures virzienu skolās, organizējam olimpiādes. Tas nav tā, ka Izglītības un zinātnes ministrija būtu lūgusi vai ieteikusi – tā ir mūsu pašu iniciatīva. Šajā laikā faktiski mākslas un kultūras izglītība skolās ir ļoti samazināta un palikusi uz to izcilo skolotāju pleciem, kuri saprot, ka bez tā taču nekas neizveidosies. Nebūs finansists un galvenais ekonomists labs, ja nesaprot, kā sabiedrība funkcionē. Ja nesaprot, cik liela vieta ir kultūrai un mākslai. Cilvēki vēlas iet uz teātriem. Viena daļa gan nē – viņi ir pagājuši tam garām, liekas, paskatīsies atkārtojumā UgunsGrēku un mākslas būs pietiekami. Bet tad, kad pēkšņi nonāk kādā negaidītā situācijā, saka – vai, cik tas ir interesanti. Tas ir arī mūsu festivāla mērķis – atklāt un būt dažādās vietās. Patriarha rudens ir rosinājis jaunu telpu, jaunu vietu atklāšanu. Ir sadarbība ar citām augstskolām – tas ir auglīgs process.
– Daudzus gadus esot akadēmijā, vērojot studentus, salīdzinot šodienu, kaut vai ar gadsimtu miju – kādi ir secinājumi? Kāpēc vispār jauni cilvēki šodien izvēlas saistīt savu nākotni ar kultūru, kas taču nav tā ienesīgākā nozare?
– Kaut kas nāk no sabiedrības, vides. Kāda skolā bijusi ievirze, kādas personības spēks, kas ietekmējis – vecāki, draugi, kāds mākslinieks, skolotājs. Tā ir arī mūsu tautas īpatnība – radošais mums ir iedots mazliet vairāk. Mēs neesam tirgotāji. Tāpēc nāk studēt, nevis lai vieglāku dzīvi tīkotu, tieši varbūt sarežģītāka būs, bet intuitīvi jūtot, ka tajā jomā var kādu labumu dot. Jo mūsu beidzēji jau aiziet strādāt arī ar kultūru nesaistītās institūcijās. Mainījušies studenti ir, bet visā laikmetā. Cilvēki kļūst arvien paviršāki. Visās jomās. Pietrūkst spējas ieklausīties, redzēt, saprast cita viedokli. Tas steidzīgums, atskriešana, aizskriešana. Uz akadēmiju nāk – un tas ir sabiedrībā zināms un pamatots viedoklis –, jo mums ir ģimeniska atmosfēra. Mēs nedalām kārtās. Tas nenozīmē to, ka visi tādi draugi, ka nav nekādu prasību. Tas ir tas, kā augstākajā izglītībā jāstrādā – visu mēs darām tāpēc, lai jaunais cilvēks pilnveidotos un arī mēs pilnveidotos. Un darītu sabiedrībai labumu.
Paviršība, jā, un atbildības izjūta zūd. Darbiņš ir padarīts, bet aizmirstas, ka arī gaisma ir jāizslēdz, jāaizver durvis, jāpasaka «uz redzēšanos» un paldies visiem. To mēs cenšamies mācīt. Ir neiedziļināšanās. Bet jaunā paaudze ir pozitīva.
Kultūras akadēmijas studentiem ir ārkārtīgi daudz jālasa. Ļoti daudz jāklausās un jāskatās. Tas jau nu gan tā ir – tagad skolās lasījuši ir ļoti maz.
– To gribēju jautāt – kāds ir zināšanu līmenis?
– Nu ja, tas ir sāpīgs jautājums. Piemēram, šogad pamainījām – aktieriem un režisoriem latviešu teātra vēsturi ielikām pirmajā kursā. Tad tā pirmā satikšanās notiek tā – sāc stāstīt par vienu lietu, piemini ko paralēli, kas, piemēram, Latvijas kultūrā bijis, tad skaidro to jautājumu un vēl citu un pie viena termina esi iedevis vēsturisku kontekstu. Cits dara tāpat literatūrā vai mākslā. Tas ir interesanti, bet arī sarežģīts darbs pedagogiem, lai programmu veidotu. Kā mūsu profesors Gunārs Bībers vienmēr teica – nevaru iet vakarā skatīties izrādi, jo no rīta ir lekcija – man ir mājās jāmācās. Ar visām bagātajām zināšanām.
Jo gandrīz katrs vārds, ko piemini, ir jauns. Pieminēju piemēru, ka tas ir kā Ilzes Indrānes Lazdu laipā. Tieši biju kaut kur izlasījis, ka Madonas pusē jauniešiem ir Lazdu laipas taka, televīzija rādīja, bet neviens nezināja, kas ir Ilze Indrāne. Neviens! Tā ir. Bet par to nekad nav pārmetumu, es īsi, ātri uzreiz izstāstu. Man ir bijis tāds gadījums, ka Vācijā, augstskolā Hamburgā lasīju lekciju par Staņislavska metodi, un tad minēju – kā Valentīna Freimane vienmēr teica: 20. gadsimta teātrī ir tikai divi apvērsumi – Staņislavskis un Bertolts Brehts. Tad vācieši prasīja – lūdzu, ko jūs pastāstīsiet par Brehtu. Nav teikts, ka viņi nebija par viņu dzirdējuši, taču par viņa ietekmi teātra mākslā nebija runājuši. Vai – Parīzē satieku cilvēkus, kas beiguši privātu aktieru studiju, spēlē izrādes. Prasu, ir taču gājuši uz Arianas Mnuškinas vai Pītera Bruka izrādēm? Viņi nezina ne vienu, ne otru. Bet viņi taču tepat, pie jums ir! Man tas liekas dīvaini. Nevajag visu zināt, nē, bet konteksts ir jāpārzina. Kā var valsti vadīt, ja nav konteksta. Kā var vienu ministriju vadīt, ja nav konteksta?
– Šī pašpietiekamības tēma. Jauniešiem raksturīgā nostāja – pasaule sākusies līdz ar viņiem – ir izplatījusies arī tālāk.
– Ja, tas iet uz visām sfērām... Nezināt jau nav slikti. Slikti ir tēlot, ka zini, un vadīt. Vienmēr, ja es ko nezinu, to pasaku. To jauniešiem saku – ja ko nezināt, momentā jautājiet. Noskaidrojiet. Nevajag atstāt tā – nu labi, man tā kā neērti, visi noteikti zina. Katra nenoskaidrota lieta kādā brīdī atspēlējas. Tā ir paviršība, bailes vai nedrošība. Jauniešiem tagad vajadzētu būt brīvākiem, taču nedrošība ir saglabājusies.
Kāpēc? Jo lielākā daļa redz, ka apkārt nav vecāku, radu – nevajag komfortu, tā būtu nāve, ja tas būtu visiem. Ir nedrošība par to, kā atrisināšu šo sadzīvisko lietu, vai pietiks naudas utt. Tas rada bailes. No bailēm cilvēks neatbrīvojas. Bet atbrīvoties – tas nenozīmē kļūt par anarhistu, kam viss atļauts. Mums daudzas sfēras vada cilvēki, kam nav pietiekamu zināšanu, kompetences un konteksta sajēgas.
– Ko jūs domājot par epopeju ap Nacionālās operas vadību?
– Opera ir vadīta talantīgi. Kā jau mākslā personība nosaka virzienu. Tas tā vienmēr būs. Nevar iedomāties to, ka personība darīs tā, kā citi grib. Galu galā, ir ansamblis, kas virzās tajā virzienā. Un kas tad ir vajadzīgs jebkurā teātrī? Skatītāju atzinība. Ja tā ir, tātad tas ir pareizi. Visā šajā epopejā ir izmantotas nepareizas metodes un līdzekļi no visām pusēm, ne tikai no divām. Tā ir neprasme sarunāties. Blaumaņa Indrāni.
– Mūsu gada balvai teātrī – Spēlmaņu naktij – šogad aprit divdesmit gadu. Jūs cieši ar šo procesu no paša sākuma esat saistīts, turklāt veidojat šo jubilejas ceremoniju. Kā tas toreiz sākās?
– Man dzīve vienmēr piespēlējusi situācijas. To saviem bērniem un studentiem saku – man nekad blati nav bijuši, ka ieteiktu kāds. Vajadzīgajā brīdī esmu saticis īstos cilvēkus. Jā, man piemīt prasmes iepazīties ar cilvēkiem, visu mūžu mācīties, vēl tagad. Sāku strādāt Konservatorijā, tad dibināja akadēmiju, protams, ka tajā ir virzība uz teātri. Tad vairāk sāku interesēties par procesu. Iepazīstoties un sadarbojoties citos projektos ar Paulu Putniņu, un viņam, redzot, cik veiksmīgi man tas padodas, radās ideja, ka varētu Siliņu Jānim to uzticēt. Naudas nebija. Bija tikai sponsors Staburadze un Latviešu biedrības nams. Pierunājot, runājot ar pazīstamiem un nepazīstamiem, tiem apstākļiem cienīgu apbalvošanas ceremoniju uztaisījām.
Katrā teātrī ir cilvēki, kuri profesionāli, ar visu sirdi strādā. Viņiem vajag šo publisko atzinību. Visiem vajag, bet teātra mākslā vēl izteiktāk. Tā ir teātra mākslas specifika. Nevis, lai izrādītos, bet tāpēc, ka tajā brīdī piepildās ar enerģiju un gandarījumu. Kādreiz kāds profesijā no tā brīža tālāk attīstās, atplaukst, jo iedots tas, kas dzen uz priekšu. Pirmajai ceremonijai es rakstīju scenāriju, visu vadīju, arī režiju, sarunāju cilvēkus, pats menedžēju, protams, palīdzēja Teātra darbinieku savienības cilvēki. Ar Māru Eglīti vadījām. Tālāk tas viss ir dažādos veidos attīstījies, bet domāju, ka tas ir ļoti nozīmīgs pasākums.
– Prestižs ir?
– Jā, lai arī katru reizi ir tās runāšanas. Katrs zina Spēlmaņu nakti. Televīzija to rāda. To vajag.
Jānis SILIŅŠ
Dzimis 1958. gada 29. augustā
Latvijas Kultūras akadēmijas prorektors no 1991. gada, rektors kopš 2004. gada
Izglītība: J. Vītola Latvijas Valsts konservatorija un Maskavas Kultūras institūts, svētku režijas specialitāte. 1997. gadā Latvijas Kultūras akadēmijā iegūts maģistra grāds teātra mākslā
Pasniedzējs un Kultūrizglītības katedras vadītājs J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā no 1987. līdz 1991. gadam
Veidojis režiju Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem 1990., 1993. un 2008. gadā, kā arī Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētkiem Gaudeamus Rīgā, Tartu un Viļņā no 1991. gada. Valsts augstāko apbalvojumu pasniegšanas ceremoniju scenārija autors un režisors no 1993. gada līdz 2013. gadam. Daudzu kultūras, teātra un mākslas pasākumu režisors
Kopā ar Latvijas televīzijas redaktori un režisori Mārīti Balodi no 2006. gada izveidojis kultūrvēsturisko seriālu Latvijas teātru vēsture, kurā izsekots Nacionālā, Dailes, Liepājas un Valmieras teātru radošajai vēsturei