Par Liepājas teātrī iestudēto izrādi Stavangera (Pulp People) Spēlmaņu nakts gada režisora balvu saņēmušais Konstantīns Bogomolovs Krievijā patlaban ir teātra režisors nr. 1, ja vērtē pēc rezonanses, ko radījuši abi viņa pagājušā gada iestudējumi Maskavā.
Savā Facebook kontā viņš priecājas par Spēlmaņu nakts balvu, uzsverot, ka tā ir pirmā nacionālā prēmija viņa mūžā. Un, ja kādam Stavangera šķita provocējoša un skandaloza, tad, salīdzinot ar viņa pēdējiem iestudējumiem A. Čehova Maskavas Dailes teātrī (MDT) – pagājušā gada 10. februārī pirmizrādi piedzīvojušo Ideālu vīru. Komēdiju un 26. novembrī skatītāju vērtējumam nodotos Karamazovus, kas sacēluši polāru viedokļu vētru –, Liepājas teātra izrāde ir tikai pieklājīga. «Es nevienu neprovocēju, es vienkārši tā domāju. Cik daudz ņem sev brīvību, tik brīvs esi. Lai suns neiekostu, nevajag baidīties. Nebaidies, un tev neiekodīs,» tā par brīvību vienā intervijā saka Konstantīns Bogomolovs.
Divas dienas pirms Karamazovu pirmās izrādes ar publiku (ko Krievijā dēvē par pirmspirmizrādi) Bogomolovs Facebook paziņoja, ka aiziet no MDT. It kā bijušas domstarpības ar teātra vadību, it kā bijusi prasība labot izrādi, taču izrādes tomēr tika parādītas necenzētas. Bogomolovs aizbrauca uz Varšavu, lai tur Nacionālajā teātrī iestudētu Sorokina Ledu, intervijās uzsverot, ka ar MDT māksliniecisko vadītāju Oļegu Tabakovu viņam saglabājušās labas attiecības un ka ir viņam ļoti pateicīgs. Atklājot savus turpmākos divu gadu plānus (izrādes Maskavas Nāciju teātrī, Frankfurtes Schauspiel, Maskavas Ļenkom, Latvijā u. c.), viņš min arī Kaijas atjaunojumu Tabakova teātrī–studijā. Turklāt pavisam droši, ka liepājnieku Stavangera maijā piedalīsies prestižajā Vīnes Festwochen.
Atkāpe
MDT, kuru dibinājis Konstantīns Staņislavskis un Vladimirs Ņemirovičs-Dančenko, ir psiholoģiskā teātra dzimšanas vieta. Bogomolovs gan ar psiholoģizēšanu neaizraujas, emocionālā pārdzīvojuma spēle, kas tā patīk krievu aktieriem, nav viņa valoda, lai arī nevarētu teikt, ka to neizmanto vispār. Viņš uzsver, ka teātrī galva ir svarīgāka par sirdi, un Bogomolova izrādes galvenokārt darbina tieši prātu. Bet MDT vēstures kontekstā viņš ierakstās perfekti, jo tur likts pamats režisora – izrādes radītāja izpratnei. Un MDT tapušās Bogomolova izrādes Gads, kurā es nepiedzimu, Ideāls vīrs. Komēdija, Karamazovi, lai arī to avots ir literatūra, ir izteikti autordarbi, kas apliecina viņa – izrādes demiurga – statusu, kurš nevis interpretē, bet rada.
Atkāpe atkāpē
Savā radošajā darbībā 1975. gadā dzimušais Bogomolovs mērķtiecīgi apguvis laiku, sākot ar to, kurā nācis pasaulē. Vairāku izrāžu – Wonderland 80, Vecākais dēls, Kaija, Līrs. Komēdija, Gads, kurā es nepiedzimu – darbība saistīta ar padomju laiku, jo viņš uzskata, ka šī pagātne Krievijai joprojām ir tagadne. Bogomolovs ir opozicionārs, kurš, Ideālu vīru un Karamazovus pietuvojis mūsdienām, runā par to, kas šodien notiek Krievijā.
Atkāpe turpinās
Bogomolova izrāžu stils ir postmodernistisks, viņš izmanto dekonstrukciju, parodiju un citēšanu, pamatīgi smeļot vielu arī popkultūrā. Viņa izrādes ir konstrukcijas, kas atgādina pastičo – šis ar operu saistītais žanrs nozīmē mākslas darbu, kas veidots no vairāku darbu fragmentiem kā kolāža. Postmodernisma māksla ir lokāla, saistīta ar konkrētas sabiedrības pieredzi, un ir jābūt tajā sakņotam, lai uztvertu visas nianses, ko Bogomolovs ietvēris. Postmodernisma estētikas tēze, ka mākslas darba jēgas radīšanā piedalās ne tikai autors, bet arī skatītājs, tieši attiecas uz Bogomolova izrāžu stilu, kura spilgtākie paraugi ir Līrs. Komēdija, Ideāls vīrs. Komēdija un Karamazovi. No katra skatītāja pieredzes un zināšanām atkarīgs, cik daudz tas spēs uztvert un atpazīt, lai redzamo saslēgtu jaunās nozīmēs. Tāpēc Bogomolova izrādes ir piedzīvojums, kurā iegrimšanas dziļums ir ļoti individuāls. To ļoti labi var dzirdēt – te visa zāle smejas reizē, te spurdz atsevišķās vietās un klusētājiem nākas ar nožēlu secināt – kaut kas konteksta nezināšanas dēļ paslīdējis garām. Bogomolova izrādes atgādina par Dž. Dž. Džilindžeru, jo stils līdzīgs. Skatoties, piemēram, Karamazovus, radās tieša asociācija ar Šeipingu. Mūsu Dailes teātra izrādē uz skatuves tiek iznests kartona Džilindžers, bet uz aktrišu krekliņiem nodrukātais teksts: «Džilindžer, atkāpies» ļauj spēlē ar aktuāliem politiskiem notikumiem saskatīt zināmu pašapceres elementu par savu vietu mākslā. Bogomolova izrādē iekļauta filmēta epizode, kurā policisti, meklējot Fjodora Karamazova slepkavu, nonākuši pie atziņas, ka vainīgs ir velns, dodas to meklēt uz konkrētu dzīvokli. Durvis atver pats Bogomolovs, kurš uz jautājumu – vai šeit dzīvo velns? – atbild kaut ko rupju (jo skan pīī) un aizcērt durvis. Šī epizode, īpaši pirmspirmizrāžu batāliju kontekstā, lika domāt par režisora pašrefleksiju, kas tāpat ir spēle.
Mazliet par literatūru
Bogomolovs dzimis kinokritiķu ģimenē, beidzis Filoloģijas fakultāti un pēc tam Krievijas Teātra mākslas akadēmiju teātra režijas specialitātē. Viņa filologa izglītība, tekstu pārzināšana izrādēs ir labi jūtama. Tā viņš Līrā Šekspīram uzpotējis Frīdrihu Nīči, bet Ideālajā vīrā sakompilējis Vailda Ideālu vīru un Doriana Greja ģīmetni, Čehova Trīs māsas un Kaiju, Šekspīra Romeo un Džuljetu, Gētes Faustu un droši vien vēl kaut ko. Kā pats sacījis par šo izrādi – tajā Vailds viņam bijis kā sparinga partneris, kā siena, pret kuru metis bumbu, spogulis, kas var atspulgā rādīt dažādas lietas.
Mazliet par Brehtu
Atsvešinātais spēles stils, kas redzams Stavangerā, ir Bogomolova rokrakstam raksturīgs. Viņa izrāžu būvēs likti Brehta episkā teātra ķieģeļi, kurus kā java saista sociāli aktīvā nostāja, reakcija uz aktuāliem sabiedriskiem notikumiem, kas arī raisa pretreakciju. Piemēram, Ideālajā vīrā ir atsauce uz antigeju likumu un Soču olimpiādi, bet kopumā tā ir kā glamūrīgās augstāko aprindu pasaules spogulis, kurā Dorians Grejs (Sergejs Čonišvili) pelēkā uzvalkā apkarina mākslinieci (Roza Hairuļina, kurai ir arī otra – pēdējā krievu inteliģenta – loma) ar ordeņiem, vienojas ar Mefistofeli–pareizticīgo mācītāju–geju (Maksims Matvejevs), iedzerot sarkanvīnu, un uzliek sev galvā cara kroni, kamēr trosēs iekārta sieviete ar melnu gurnu apsēju imitē Jēzu Kristu pie krusta. Tā beidzas izrādes otrais cēliens, nolaižas caurspīdīgs priekškars. Kad, starpbrīdim sākoties, uz skatuves kāpj trīs cilvēki, no kuriem viens filmē notiekošo, bet vīrietis un sieviete kliedz par Dieva zaimošanu, nodomāju, ka izrāde turpinās, jo tik lieliski tas turpina nupat redzēto. Pēc laiciņa, kad jauniešus, kas aktīvi pretojas, sāk stumt no skatuves prom un manāmas teātra darbinieču tramīgās acis, bet skatītāji kliedz «būū» un rāda žestu ar īkšķi uz leju, kļūst skaidrs, ka tas ir skandāls. Pēc tam mediji ziņo, ka vainīgais ir sevi par pareizticīgo aktīvistu dēvējošais Dmitrijs Enteo ar biedriem un ka policijā saņemti vairāki iesniegumi ar lūgumu pārbaudīt iestudējuma likumību.
Brehts izmantoja plakātus un audekla ekrānus, politiskā teātra flagmanis Ervins Piskators jau 20. gadsimta 20. gados dzīvo spēli savienoja ar dokumentāliem kinokadriem. Arī Bogomolova izrādēs šai teātra ceturtajai dimensijai ir liela nozīme. Viņš izmanto kustīgus plazmas ekrāna paneļus, kas te parādās, te pazūd. Tie pilda divas funkcijas. Pirmā – titri vēsta par darbības vietu, apstākļiem, komentē vai apraksta, kas tobrīd notiek starp tēliem, kamēr aktieri sēž nekustīgi, ļaujot vaļu skatītāja iztēlei. Piemērs no Karamazoviem: ar vieniem un tiem pašiem epitetiem, tikai mainot dzimumakta raksturu no erotiska uz vardarbīgu, tiek aprakstīts Hohlakovas un policista sekss viņas dzīvoklī, Dmitrija piekaušana un izvarošana cietumā. Turklāt abos gadījumos tiek atskaņota Nika Keiva un Kailijas Minogas dziedātā dziesma Where the Wild Roses Grow – dziesma, kas vēsta par slepkavas un upura liktenīgo mīlu.
Otra ekrānu funkcija – filmētas epizodes papildina darbību dzīvajā plānā. Uz skatuves ir kamera, kas strādā tiešraidē, rādot aktieru tuvplānus. Minēšu piemēru no Karamazoviem – Aļošas un Ivana sarunu, kurā Ivans runā par vecāku nežēlību, spīdzinot savu bērnu, viņa asarām un Dieviņu, kas to visu pieļauj. Ivana – Alekseja Kravčenko – seja tuvplānā uz ekrāna suģestē, kas šo ārēji statisko ainu iekrāso emocionāli, bet kameras klātbūtnē atsvešina, neļaujot krist līdzpārdzīvojumā. Tāpat Bogomolova iecienīts paņēmiens ir skatuves priekšplānā novietoti mikrofoni, kurus izmanto, gan runājot, gan izpildot priekšnesumus – režisoram lieliski izdodas izklaidi savienot ar morāli. MDT proponēto «ceturto sienu» Bogomolovs jauc nost arī tādējādi, ka vienā spēles laukumā saplūdina skatuvi un zāli, liekot aktieriem sēdēt starp skatītājiem.
Ideāls vīrs. Komēdija un Karamazovi veido diloģiju par mūslaiku Krieviju – ja pēc Vailda tapusī izrāde ir satīrisks šovs, tad Karamazovi – traģēdija. Cik pirmā, Larisas Lomakinas veidota, vizuāli gaiša, tik otra – melna. Turklāt abās izrādēs ir viens un tas pats aktieru kodols: Aleksejs Kravčenko, Darja Moroza, Igors Mirkurbanovs, Marina Zudina, Roza Hairuļina, Maksims Matvejevs. Ideāls vīrs balvas Звезда Театрала skatītāju balsojumā atzīta par labāko gada izrādi, ir nominēta Krievijas nacionālajai teātra prēmijai Zelta maska. Gan Ideāls vīrs, gan Karamazovi iekļuvuši Gazeta.ru apkopotajā gada nozīmīgāko pirmizrāžu desmitniekā. Un izstāstīt Bogomolova izrādes ir gandrīz neiespējamā misija...
Komēdija
1895. gadā Oskara Vailda sacerētā satīriskā salonkomēdija Bogomolova iestudējumam devusi idejisko karkasu – notiek korupcijā apsūdzētas augstas amatpersonas šantāža, kas atklāj sabiedrības elites patieso seju. Bogomolova versijā dendijs vecpuisis lords Gorings pārtapis par izbijušu killeru, tagad šansona zvaigzni ar skatuves vārdu Lords (krievi kā prototipu min Stasu Mihailovu), tādēļ izrāde sākas ar koncertu Kremļa koncertzālē. Lords (Igors Mirkurbanovs) nodzied vairākas dziesmas, kas mijas ar patētiskām, bet domāts – sirsnīgām uzrunām, bet starp mums, skatītājiem, sēž Krievijas gumijas izstrādājumu ministrs Roberts Ternovs (Aleksejs Kravčenko) ar sievu Ģertrūdi (Darja Moroza). Kā drīz noskaidrosies, viņš ir Lorda mīļākais un kļūst par Lorda bijušās līgavas, viņa aizsaulē aizraidītās un no mirušajiem augšāmcēlušās lēdijas Čivlijas (Marina Zudina) šantāžas objektu. Roberta sievai pieder gumijas izstrādājumu (izrādē lietots vārdu savienojums «резиновоя хрень») bizness, un, pateicoties vīram, viņa uzvar visos konkursos, saņemot valsts pasūtījumu. Čivlija pieprasa, lai kārtējā konkursā uzvarētu viņa, taču ministra sieva gūst orgasmu tikai brīžos, kad jūt naudu ienākam personiskajā kontā, un sākas problēmas. Čivlijas (izrādē viņu sauks arī par Loru Palmeri, atgādinot par Deivida Linča Tvinpīkas grēcīgo upuri) šantāžas ierocis ir Lorda un ministra seksa video. Bogomolova satīra vērsta pret šo biznesa, politikas un TV taisīto šovbiznesa darboņu veidotās kliķes filozofiju, pret čaulu, kurai nav kodola, tikai shēmas un rebes, kas kā zirnekļu tīkli caurauž varas gaiteņus. Šajā kliķē ietilpst arī pareizticīgo mācītājs, no kura bāreņu nama Lords adoptē sev dēlu, bet mācītāja neslēptā homoseksualitāte liek izdarīt secinājumus par viņa labajiem darbiem bērnu labā. Protams, ka Doriana Greja klātbūtne ar jau minēto cara kroni galvā šo Ideālā vīra pasauli liek skatīt Kremļa sarkano zvaigžņu gaismā.
Nav iespējams pārstāstīt visas Bogomolova asprātības. Ja jāizvēlas viena, kas man sagādāja lielāko jautrību, palikšu pie trīs māsām. Tā viņas arī pieteiktas programmiņā – trīs māsas: Olga (no Rostovas, Svetlana Kolpakova), Irina (no Minskas, Jana Osipova) un Maša (no Gžeļas, Nadežda Borisova). Viņas sēž uz dīvāna kafejnīcā Vouge, atgādinot bagāto papiku uzturēto cacu sugu, un spēlējas ar viedtālruņiem. Tad pēkšņi garlaikotā intonācijā sāk runāt Trīs māsu tekstus par darbu – kā un cik ļoti gribas strādāt. Šī Čehova līnija ir politiska, ja ņem vērā māsu izcelsmi – Krievija un Baltkrievija.
Beidzas viss traģiski – Lords, nespējot pārdzīvot šķiršanos no mīļotā, jo reputācijas glābšanas dēļ spiests apprecēties ar Čivliju-Palmeri, nošaujas un to pašu pie mīļotā līķa izdara ministrs. Tāds ir Bogomolova sacerētais Krievijas stāsts par šo laiku Romeo un Džuljetu, nodēvēts par komēdiju.
Traģēdija
Ja Ideāla vīra. Komēdijas scenārija autors ir Konstantīns Bogomolovs, tad Karamazovi veidoti pēc Fjodora Dostojevska romāna motīviem, varoņi runā Dostojevska tekstu, taču ir Bogomolova papildinājumi, kas nepieciešami, lai Dostojevska iedvesmoto stāstu izstāstītu līdz galam. Režisors savā ziņā turpina romānu, izstāstot galveno varoņu likteņus, nedaudz arī atkāpjoties no romāna burta.
Savu izrāžu kontekstā Karamazovus Bogomolovs uzskata par vismazāk politisku un sociālu iestudējumu. Karamazovos ir krietni mazāk šova elementu nekā Ideālajā vīrā. Es to redzēju kā tautas likteņtraģēdiju un Bogomolova atbildi uz jautājumu, kurp lido trijjūgs jeb Krievija.
Larisas Lomakinas radītā telpa ir melna – skatuve iekārtota kā dzīvoklis bez sienām, ar klozetpodu un izlietni vienā stūrī, virtuves zonu centrā, dīvānu kā dzīvojamās telpas daļu kreisajā pusē un kabinetu labajā. Viss interjers ieturēts tumša marmora toņos, melns paklājs neizgaismotajā skatuvē atgādina melnzemi vai izdedžus, bet visa telpa kopā – krematoriju. Bogomolovs saka, darbība notiek nosacītā valstī, mītiskā telpā, taču viņš pieturas romāna burtam, dodot konkrētu darbības vietas nosaukumu – Skotoprigoņevska. Tā pilsētu, kurā notiek romāna darbība, nosaucis Dostojevskis. Bogomolovam šis nosaukums ļāvis safantazēt kādu pilsētu, kurā ir Lopu banka (Skotskij bank), ko vada Hohlakova un Lopu TV, kas par notikumu pārvērš svētnieka Zosimas bēru ceremoniju. Diskusijā studijā piedalās eksperti (piemēram, patologanatoms), bet notikuma vietā korespondents ar daiļrunīgu vārdu, ko nober vienā elpas vilcienā, VeraNadeždaĻubovj seko līdzi procesam, lai speciālreportāžās ziņotu par notikumu gaitu un atbildētu uz jautājumu, ko alkst zināt visi – sāks vai nesāks trūdēt svētnieka miesa, izdalot specifisko smaku.
Šajā pilsētā ir arī Lopu policija, kas programmiņā saukti par mehāniskajiem mentiem, raisot asociācijas ar Entonija Bērdžesa Mehāniskā apelsīna varmākām. Šie jautruļi izklaidējas orģijās, viens otru apmierinot ar mīklas rulli, un šīs darbības pavada gan sentimentālā Krutoja&Nikolajeva dziesma Я люблю тебя до слёз, gan popsīgā himna Браво милиция, МВД. Šādi krustojot nozīmes, režisors panāk galēji ironisku efektu. Tāpat arī, nemainot romānā minēto naudas summu, visa ņemšanās ir par tiem dažiem tūkstošiem rubļu, kas šodienas kontekstā ir niecīga.
Svarīgs dekorācijas elements ir solārijs («viņam ir savs Solaris», vēsta komentārs uz ekrāna par Fjodora īpašumu), kas kļūst arī par Karamazova vecākā zārku. Taču tas kļūst arī par ko vairāk jau minētās, no Staņislava Lema romāna nākušās planētas izpratnē. Gan Ideālā vīra, gan Karamazovu gadījumā nenopirkt programmiņu ir kļūda, jo tajā sniegta svarīga informācija sadaļā «darbojošās personas un izpildītāji», bez kuras mēģināt saprast izrādi var būt sarežģītāk. Karamazovu programmiņā personu sarakstu noslēdz Velns, kam pretī rakstīts – ir. Šīs mīklas atminējums ir tāds, ka Fjodors Karamazovs augšāmceļas, lai finālā parādītos Ivanam. Un pašās beigās Karamazovs–Velns dzied optimistisko pēckara paaudzi uzmundrinājušo padomju dziesmiņu Я люблю тебя, жизнь, kas beidzas ar vārdiem: «Я люблю, тебя жизнь,/И надеюсь, что это взаимно!» (es mīlu tevi, dzīve, un ceru, ka abpusēji). Karamazovi skan kā rekviēms.
Režisors veicis būtisku romāna dvēseļu revīziju, konceptuāli savienojot arī Smerdjakovu un Zosimu (spēlē Viktors Veržbickis). Zosima rādīts kā liekulīgs sludinātājs, bet Smerdjakova būtībā ir kaut kas infernāls. Viņa un Ivana saruna, kurā viņš atzīstas Fjodora slepkavībā un norāda uz Ivana līdzvainību, jo bezdarbība arī ir darbība, bet klusēšana ir izdevīga abiem, atgādina ne tikai varas spēlēs iesaistītos netīros dīlus, bet arī Fausta un Mefistofeļa darījumu. Bogomolovs pārraksta romāna varoņu likteņus, Smerdjakovu atstājot dzīvu, bet nogalinot Dmitriju un Aļošu. Līdz sirmam vecumam nodzīvo tikai Ivans – šis varonis, kurš tik ļoti uzsver savas dzīves alkas. Bogomolovs, šo soli skaidrojot, atsaucas uz Dostojevski, kurš skaidri ļaujot saprast, ka Ivans jebkurā gadījumā dzīvos, jo viņā ir «ellīga dzīves mīlestība». Tā ir Bogomolova intuitīva izjūta par Dostojevska varoņu raksturu loģisko attīstību. Ivans ir atvērts Eiropai, kas uzsvērts tekstā, tieši tur, kādā naktsklubā dejojot, viņš arī uzzina par tēva nāvi. Finālā Ivans ir nosirmojis, un viņa dzīvības – dvēseles – cena ir dzīve ārpus Krievijas.
Aļoša, šis Dievcilvēks, ko spēlē Roza Hairuļina, priekšlaicīgi nosirmojis, sievišķīgs zēns, kopā ar Ļizu izdara pašnāvību. Mēs ekrānā redzam viņus uz mājas jumta, Ļiza ratiņos un līgavas kleitā, jau nākamā bilde ir abu asiņainie ķermeņi uz asfalta. Tātad viņiem šajā pasaulē nav vietas. Dmitriju, kurš uzsver, ka ir russkij maļčik, ka mīl Krieviju, ka nekur nebēgs, cietumā pakar. (Kritiķi norāda, ka Dmitrijs (Filips Jankovskis) ar cilpu kaklā stāv tikpat romantiskā pozā kā viņa tēvs Oļegs Jankovskis filmas Tas pats Minhauzens finālā.) Vai Dievs no Krievijas ir novērsies un viņa vietu ieņēmis velns? Vai tā jau nav elle? Kas vēl, ja tēvs Teofans (Svetlana Kolpakova) pie Fjodora zārka dzied Quenn dziesmu The Show Must Go One.
Lasot programmiņu, secinu – Karamazovos sievietes, tāpat kā epizodiskie tēli, ir citā – ironisko zīmju – kategorijā: Katja asinssūcēja (Darja Moroza) un Grušeņka ar smiekliņu (Aleksandra Rebenoka), bet izrādē viņas atgādina vieglas uzvedības sievietes. Katjai un Grušeņkai režisors pat sacerējis lesbiskas attiecības, viņas maigojas uz dīvāna, kad Dmitrijs tām pievienojas. Bet Hohlakova – krāšņā blondīne – uzbudinās, skatoties šausmenes.
Svarīgs ir stāsts par Smerdeļu Līzbeti – otra Rozas Hairuļinas loma. Finālam tuvojoties, vienīgais klozetpods no attālā kakta ir pazudis, toties skatuves priekšplānā stāv četri (trīs balti un viens melns). Kamēr tiek ilustrēti stāstīta Smerdjakova izcelsme, Līzbete mazgā melno podu. Smerdjakova ieņemšana notiek, Fjodoram paceļot Līzbetes svārkus un noraujot ziedu padomju oktobra sarkanās krāsas neļķei, kas bijusi zem tiem. Tad Zosima-Smerdjakovs no padomju sabiedriskajām virtuvēm pazīstamā alumīnija katla, uz kura sāniem sarkaniem burtiem rakstīts «Līzbete», izceļ bērnu-lelli un katla saturu izlej podā. Tā dzīve aizskalota kanalizācijā, un arī Fjodors, Aļoša, Dmitrijs labāku kapakmeni par poda ūdenstilpni nesaņem.
Pēc Karamazovu noskatīšanās izlasīju interviju ar Artemiju Troicki (Rīgas Laiks, 2013. nov.), kurā viņš, runājot par Krievijas nākotni, saka: «Man liekas pilnīgi acīm redzami, ka ir trīs iespējamie scenāriji. Pirmais, skaistais, scenārijs: mēs mainām Krieviju un ar nežēlīgu darbu, zaudējumiem un upuriem sākam vilkt to laukā no bezcerības, kurā tā sen jau ir iekritusi. Otrais scenārijs: Krievijai tiek uzlikts krusts, un viss, kas no tās paliek, ir atmiņas par bijušo kultūru, bijušo varenību, lielajiem ģēnijiem, kas šajā zemē dzīvojuši, bet līdz ar to brīdi tā būs vienkārši kaut kāda Eiropas Saūda Arābija. Un trešais variants – emigrēt. Citu variantu nav.» Tieši par to arī runā Bogomolova Karamazovi, par bezcerību pasaulē, kurā Dieva nav, bet Velns dzied, kā viņš mīl dzīvi.