Nila Labuta luga Lietu modelis Dž. Dž. Džilindžera versijā Dailes teātrī pārtapusi par Šeipingu un ieguvusi žanra apzīmējumu trakulīga izrāde. Būtībā varētu arī nekautrēties un rakstīt – džilindžeriska izrāde. Jo to, ko mūsu teātrī atļaujas viņš un, kas svarīgi – uz lielās skatuves –, citi nedara.
Ja jums netīk Dž. Dž. Džilindžera darbi, jo uzskatāt, ka tie ir lēta pornogrāfija un balagāns, tīksmināšanās vien par cilvēka ķermeņa apakšējo daļu (piemēri smelti no komentāriem internetā), tad šī izrāde neliks vilties. Jo uz skatuves ir puskailas aktrises uz augstiem papēžiem (Džilindžera izrāžu firmas zīme) un vīrieša ģenitālijas tiek ne tikai skaļi sauktas latīniskajā un latviešu sarunvalodas vārdā, bet pat uzzīmētas. Vārdu sakot, Džilindžers piedāvā to, ko no viņa gaida. Kā arī vēl to, kas tik labi izdevās Kaligulā – šovu, kas mudž no dažādiem t.s. augstās un zemās kultūras citātiem, atsaucēm un parodijām, ko šoreiz papildina arī tādi citāti, kas attiecas uz izrādes tēmu par laikmetīgo un konceptuālo mākslu un demonstrē attieksmi pret to. Taču šoreiz Džilindžers citē arī sevi, savas izrādes gan scenogrāfijā (kas Kristiana Brektes darbs), gan darbībā, un tas viss, papildināts ar Marinas Abramovičas mākslinieka dzīves manifesta fragmentiem, «Džilindžer, atkāpies» uz aktrišu krekliņiem un paziņojumu, kura doma – labāk bagāts nekā nabags, liek šo izrādi skatīt kā Džilindžera manifestu. Tajā ietverta ar pašironiju caurausta savas iepriekšējās daiļrades retrospektīva, kas ļauj pievilkt laika asti pie tagadnes acīm un secināt kaut ko gan par sevi, gan Kaligulu, kas gribēja iegūt Mēnesi, vienīgo lietu, kā viņam nebija. Bet lugas tēma par robežām laikmetīgajā mākslā labi sader ar konservatīvi noskaņotās sabiedrības kacinātājam Džilindžeram pārmesto specializēšanos uz marginālām lietām, kas ved uz patiesību – mākslā tabu tēmu nav. Turklāt izrādes uzdotais jautājums, kas tad šodien vispār ir māksla, jo ar to pasaulē tiek laists viskautkas, sasaucas ar publiskajā telpā apzelēto tēmu attiecībā uz režisora darbu teātrī plašākā mērogā. Vai viņa izrādes ir māksla? Tās, kas tapušas Dailes teātrī.
Tas viss ir bijis.
Manifests – šī vārda nozīme ietver arī lēmumu daļu, kas vērsta uz nākotni. Un te nu iestājas mulsums. Nav izdevīgi mētāties ar vārdiem, kas nākotnē var izrādīties kļūdaini, tomēr izjūtas vedina Šeipingu Dailes teātrī tapušo Džilindžera izrāžu kontekstā skatīt kā robeždarbu. Lai rastos jauna pasaule, iepriekšējai ir jāiet bojā. Šeipings izskatījās pēc apzinātas vecās pasaules noārdīšanas, izšaujot gaisā visu munīciju. Filosofs Aleksandrs Pjatigorskis, rakstot par Rozes vārda autoru Umberto Eko, formulējis šādu domu: «Umberto Eko raksta, ka tagadnē postmodernists izmisīgi mēģina izskaidroties jeb izskaidrot sevi citam – draugam, ienaidniekam, pasaulei, vienalga kam. Vai arī viņš mirs brīdī, kad nebūs kam izskaidrot. Bet, izskaidrojot sevi citam, viņš to arī dara kā cits, nevis pats.» Lasot to Džilindžera izrādes kontekstā, var jautāt – kāda būs režisora Dž. Dž. Džilindžera patība. Tā ir pozitīvā versija. Protams, pastāv arī negatīvā – šajā izrādē vienkārši un nesatricināmi izmantoti aprobēti paņēmieni, džilindžerismi, kas joprojām strādā labi.
Vizuāli izrāde paliek atmiņā ar spilgtumu – tas vispirms ir Ilzes Vītoliņas nopelns košo un luminiscējošo krāsu kostīmu dēļ. Bet ne tikai. Izrāde iestudēta ar trupas jaunās paaudzes aktieriem – Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu, Elīnu Dzelmi, Dārtu Daneviču, Ievu Segliņu, Artūru Dīci un Gintu Andžānu –, kas sevi pierāda kā veidošanai padevīgu materiālu. Taču par pirmizrādes vakara zvaigzni kļuva Gints Andžāns, kurš horeogrāfes Ingas Krasovskas veidotajā izrādes kustību režijā demonstrēja patiešām lielisku fizisko formu un plastiku – zāles ovācijas par Evas pavedināšanas numuru bija pelnītas.
Un ja kāds vēl nav sapratis, par ko tad ir izrāde, tad atbilde varētu būt arī tik banāla, kā no sieviešu žurnālu padomu lapām ņemta – katrs attiecībās ir mākslinieks vai cenšas tāds būt, veidojot otru pēc sava ģīmja un līdzības jeb lietu kārtības. Pilna pasaule ir ar šādiem darinājumiem, kas labākajā gadījumā atrod ceļu uz psihoterapeita kabinetu.
