Režisors – Pēteris Krilovs Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Kristīne Abika Kustību režisors – Valērijs Olehno Mūzikas konsultants – Orests Silabdriedis
Arno Jundze
Ejot uz režisora Pētera Krilova veidoto iestudējumu, skatītājam ir jābūt skaidrai pārliecībai – nekāda popkorna žļambāšana un jautrs tusis te nebūs. Pirmkārt, jau pats Dž. M. (viņš parasti parakstās, lietojot tikai iniciāļus, ne pilnus vārdus) – Džons Maksvels Kutzē, Nobela prēmijas laureāts rakstniecībā un pasaulē pirmais divkāršais Bukera laureāts (!), manuprāt, viens no izcilākajiem mūsdienu rakstniekiem pasaulē, nekad neraksta par vieglām tēmām. Otrkārt, Rudens Pēterburgā ir stāsts par Dostojevski. Treškārt, Pētera Krilova mākslinieka attiecības ar Fjodoru Dostojevski ir īpašas. Tāpēc esiet droši, jūs gaida smagas un nopietnas trīsarpus stundas Nacionālā teātra jaunajā zālē. Un tas nudien nav slikti! Kaut arī cieņpilnā attieksme pret tekstu apvienojumā ar maz kam derīgo Jauno zāli (nudien novēlu NT tikt pie jēdzīgas piebūves) Pēterim Krilovam liek nedaudz upurēt iespējamās izrādes kvalitātes, īpaši jau nebeidzamās staigāšanas ainās.
Ja vadāmies no tēzes, ka izrādei ir jānotiek galvā, tad atslēgas tās atslēgšanai var būt dažādas, jo galva jau katram sava. Iespējams, Pēteris Krilovs turpina kārtot savas paaudzes mokoši smagās attiecības ar padomju laiku, attīstot grēksūdzi, ko varējām vērot iespaidīgajā videofilmā Klucis. Nepareizais latvietis, no sekām pievēršoties saknēm. Dž. M. Kutzē tekstā saknes atspoguļo nihilista terorista Sergeja Ņečajeva līnija, izrādē viņu atveido Uldis Anže, ieskicējot to taciņu, kas Krievijas impēriju novedīs līdz sabrukumam un boļševiku uzvarai. Tādā gadījumā pats Dostojevskis, «slimā laikmeta priekšvēstnesis», sev to negribot, bija tā ziņnesis, diagnosticētājs un spogulis tiklab, cik Vāgnera mūzika ievadīja nacionālsociālisma ēru Vācijā.
Manuprāt, tomēr izrādes būtiska atslēga jāmeklē tās beigu daļā, kad Daigas Kažociņas Anna Sergejevna nolasa lapiņu no svaigi sarakstītā Dostojevska teksta, ko viņš, runājot izrādes varoņa terminoloģijā, noteikti varēs izdevīgi pārdot. Tās esence ir frāze, ko Ivara Pugas lieliskais Fjodors Dostojevskis jau iepriekš izmetis sarunā ar izmeklētājiem Maksimovu un Mihailovu – cilvēks jau nezina, kādas tumšas dziņas slēpjas dvēselē. Dž. M. Kutzē ir pārliecināts – kaislību plosītais Dostojevskis, šis slimās dvēseles anatoms, dzīvodams uz naža asmens, ļoti labi zina par dēmoniem, kas mājo ārēji pirmšķirīgās sirdīs. Izvandījies pa sabiedrības sociālo velnu midzeni, Dostojevskis, kārdinātājs, pats kļūst par medījumu Annas Sergejevnas, čūskas, vilinātājas tīmekļos, bet abu dialogs šo globālo sociālo laikmeta drāmu pagriež ļoti personiskā gultnē.
Patiesība, iespējams, ir vēl skaudrāka. Domāju, ka Dostojevska tēls Dž. M. Kutzē ir vajadzīgs, lai, kā to uzsver izrādes galvenais varonis, pārdotu stāstu. Tas nav nekāds krievu rakstnieka padēls Pāvels Artusa Kaimiņa veidolā, kura gars klīst pa skatuvi. Tas ir Dž. M. Kutzē dēls, kurš iet bojā dīvainos apstākļos 23 gadu vecumā. Izejot no teātra pēc izrādes, sajūta bija kā Mihaila Bulgakova romānā Meistars un Margarita. Negaiss, kas pievakarē vēlās pāri pilsētai, pārvēršot skatuves rudeni citā kaislību stihijā, bija norimis, elpot bija viegli, bet ielas tukšas, kas ļāva netraucēti turpināt dzīvot uz skatuves redzētajā – te nu ir šī izcilo tekstu prātam neaptveramā maģija, kas trāpa ļoti personiski.
Līvija Dūmiņa
Inteliģenta izrāde cilvēkiem, kas teātrī vēlas domāt. Tās pamats ir Džona Maksvela Kutzē romāns par krievu prozaiķi Fjodoru Dostojevski. Pētera Krilova veiktais dziļurbums Kutzē tekstā ar pietāti pret vārdu kā virsvērtību, smalku teksta, attiecību analīzi veido daudzslāņainu jēgas slāni, sākot no politiskā līdz dziļi personiskam. Spēcīgi izskanēja tēma par mākslinieka un tautas konfliktējošām attiecībām, kas atgādināja arī par šodien aktuālajām aklajām medībām pēc reitingiem, kultūru no centra bīdot perifērijā. Kutzē attēlotais laiks, kad briest augonis, kas sprāgs 1917. gada revolūcijā, Krilova izrādē izgaismo arī mūsu laiku, kad sociālā nevienlīdzīguma asās šķēres piegriež divas puses pretnostatījumā – mākslinieki, baltrocīši, parazīti un darba tauta, kuras saražotā produkcija ir vērtīgāka, jo izmērāma ar kvalitātes rādītājiem un dod reālu pienesumu tautsaimniecībā. Palasot komentārus internetā, nudien paralēle nešķiet pārspīlēta un jādomā, kam ir izdevīgi šo konfliktu uzturēt un kurp tas ved.
Turpat Jaunajā zālē tapusī Krilova Lūgšana resnajai tantei formas ziņā nežilbināja ar novatorismu vai oriģinalitāti, jo būtībā izrādi veidoja vairāki ļoti meistarīgi uzlikti un izspēlēti dialogi, bet šī izrāde ir sarežģītāka un, manuprāt, tāpēc pat labāka, kaut arī ne viss vēl pirmizrādē bija īstenots līdz galam, lai varētu sacīt – ir izcili. Tāpat kā Lūgšanā režisors miksē laikus, ieslēdzot paralēlo, cilvēkam neredzamo pasauli, kas sabiezina noskaņu. Būtiska šajā izrādē ir Valērija Olehno izstrādātā kustību partitūra, kas šķaida šķietami reālistisko darbību, palīdzot veidot mazliet fantastisko, mazliet mistisko noskaņu, piešķirot tai pat poētisku dvesmu. Problēma tikai, ka otrajā daļā šis biezi vītais noskaņas slānis, kurā liela loma arī Oresta Silabrieža piemeklētajai mūzikai, atrisa, jo sākumā labi izstrādātā kustību līnija kaut kur pazuda, tāpēc arī darbības spraigums, kas bija turējis savā varā, tuvojoties jau trešajai izrādes stundai, atslāba un uzmanība tiecās aizpeldēt.
Šī izrāde kārtējo reiz apliecina Krilova prasmi strādāt ar aktieriem, iedvesmot, kas ļāvis Ivaram Pugam (Dostojevskis) radīt izcilu darbu, taču it visi spēlē ļoti labi.
