Laikmetīgās dejas iestudējums Ārā lika sev pievērst uzmanību vēl pirms pirmizrādes – tās mākslinieciskā iecere izturēja 99 projektu konkurenci, iekļūstot Starptautiskā Ibsena stipendiju konkursa laureātu vidū un tās īstenošanai saņemot Latvijas nabadzīgajiem apstākļiem pieklājīgu finansējumu. Pirmizrāde 8. decembrī Zirgu pasta Karamazovu zālē radīja svētku izjūtu. Tas bija notikums, kas ļauj izrādi piedzīvot, nevis skatīties.
Kāpēc Ibsens? Sākotnējo izrādes ideju horeogrāfe Olga Žitluhina un mūziķis Juris Kaukulis, ar ko viņa sadarbojusies vairākkārt, formulējuši šādi: «Par to, kā iziet no tumsas; vajag sevi tajā sajust līdz kaulam, lai saprastu, kur ir ceļš ārā no tās. Izaicinājums – panākt to, ka skatītājs tiek ievilkts mūsu ceļā ārā no tumsas, nāk, kustas mums līdzi.» Šī ideja sasaucas ar Henrika Ibsena Branda tēmām, bezkompromisu cīņu par ideāliem ar devīzi «visu vai neko» un «tiks piedots – ja tu neiespēji, bet mūžam ne – ja negribēji». Radošajai komandai, kurā strādāja arī scenogrāfs Gints Gabrāns, dejas dramaturģe Inta Balode, kostīmu māksliniece Šeila, izrādē klātienē pievienojas mūziķi Juris Kaukulis un Kaspars Tobis (Dzelzs vilks) – sākotnēji iecerētais ir izdevies.
Izrāde ievelk sevī uzreiz, jo būvēta tā, lai starp skatītāju un dejotājiem nebūtu robežas. Skatītāji sēž starp dažāda augstuma podestiem, kas ir dejotāju – Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas horeogrāfijas apakšprogrammas studentu – teritorija, un tos uzlūkoju kā simboliskos kalnus, kur savu ceļu gāja Brands. Baltais auduma gabals, kas gaisa plūsmā kustas virs dejotāju galvām, iezīmē debesis kā ideālu mākoņus, kuri te augstāk, te zemāk plīvo virs galvas. Telpa ar noskaņu, kustību režija, kas ļauj katram dejotājam būt solistam, reizē veidojot saskaņotu ansambli, verbālie iespraudumi, kas ar savu ritmu ieplūst kopējā zīmējumā, veido spēcīgu kopumu. Tas ar roku aizsniedzamā tuvumā virmo, ņirb, plūst, zib, ieraujot sevī un ļaujot vaļu asociācijām mirgot kā jāņtārpiņiem, kā naudai, kas žāvējas, jo, pieliecoties pie vienas, drīz saproti, ka cita vilina vairāk, un traucies tālāk.
Kad mirgas mēģinu siet kopā, sajūsminos par šķietamo bezkompromisu atdošanos idejai, izrādei, mākslai – jauniešos mutuļo spēks, kas laužas ārā ar tādu jaudu, ka ceļi ir nobrāzti līdz asinīm un gaiss zālē no viņu enerģijas šķiet teju elektrizēts. Tā ir kā Branda ziedošanās un ziedošana, kas ir sāpīga un nežēlīga. Redzēju izrādē Latvijas laikmetīgās dejas mātes Olgas Žitluhinas ticību, kas, par spīti visām grūtībām, ļāvusi izskolot vairākas dejotāju un horeogrāfu paaudzes, radīt un jau apbērēt savu dejas kompāniju (kā Branda un Agneses dēls) un turpināt strādāt. Domāju par dažādiem rāmjiem un mākslu, kas rodas, jo nevar nerasties, bet kā no finanšu jūga svabads radošais gars ļauj celties spārnos, un tad plaukst kultūra, un stiprs ir mūsu pastāvēšanas pamats. Ārā iedvesmo, vedinot uz brīvību, kas prasa atļaušanos, uzdrīkstēšanos, nebaidoties no troļļiem. Izrāde mudina domāt par soļiem, kas liek satikties un kas šķir; par kritieniem ar iespēju celties un bezdibeņiem, kas tādi tikai šķiet.
Tas ir apbrīnojami un izcili, kā horeogrāfe kustību valodā iestrādājusi to brīvo telpu, kas ļauj apcerei ieskrieties kā vējam, sapūšot pasmagus pārdomu mākoņus, vienlaikus radot ļoti priecīgu izrādi. To rada jauniešu siltie skatieni un smaidi, protams, arī Kaukuļa&Tobja enerģiski roķīgā mūzika, kas iekustina ritmā. Ārā gara un ķermeņa kustības savieno harmoniskā veselumā, kas liek vērties pasaulē ar bērna smaidu, pat ja šķiet, ka sēdi draudīga troļļa azotē.
