Izraidītie. Mūsu gadsimta eposs. Par Oskara Koršunova iestudējumu Dailes teātrī

 

Dailes teātra izrāde Izraidītie lietuvieša Oskara Koršunova režijā ir notikums. Sasniegums, kas apliecina – ja darbu dara profesionālis, tad Lielās zāles skatuve neaprij talantu, aktieri savelkas vienotā veselumā kā dūrē un tai ir gudri vadīts spēks. Jaudīgi – tas ir pirmais vārds, kas nāk prātā jau desmit minūšu pēc izrādes sākuma.

Lai arī tikpat drīz prieku mazliet aptumšo nacionālajai pašapziņai kantes rīvējoša nožēla. Kāpēc latvieši nav spējuši uzrakstīt laikmeta elpā viļņojošos lugu kā Marjus Ivaškevičs un iestudēt to, jo ekonomiskā emigrācija Latvijā ir tikpat aktuāla kā Lietuvā. No vienas puses, prieks, ka Oskars Koršunovs strādājis Latvijā, no otras puses – šī izrāde ir Lietuvas Nacionālā drāmas teātra izrādes lokalizēts rimeiks, ko veidojusi lietuviešu radošā komanda. Spriežot pēc bildēm – Gintara Makareviča scenogrāfija ir tāda pati kā Lietuvas izrādē (noskaņa drusku atgādināja Kaligulas sastatnes, pret kurām tika dauzītas caurules), Agnes Jagelavičutes kostīmos ir variācijas par tēmu. Starp citu, arī par Stenlija Kubrika 1971. gada Mehāniskā apelsīna tēmu – baltie kostīmi un melnās cepures – katliņi. Interesanti, ka tieši šis motīvs izmantots arī Konstantīna Bogomolova Karamazovos A. Čehova Maskavas Dailes teātrī.

Bet pēc tam, kad šis nacionālais krupis ir norīts, atkal pārņem patiess gandarījums un lepnums, jo aktieri taču ir mūsējie! Un viņi ir lieliski, bet īpaši – Lauris Dzelzītis, Dainis Grūbe, Ieva Segliņa. Tāpat Juris Žagars, kuram jāspēlē tikai ar acīm, mīmiku, balsi, jo sēž ratiņkrēslā, bet kā viņš dzīvo līdzi darbībai, kā saspēlējas ar Daini Grūbi! Viņi tiešām rada viena vesela iespaidu, kad Dainis Grūbe iemieso Jura Žagara – bomža Bena – vitālo garu, kas pasvītro tēla traģiku. Turklāt režisora un aktieru sadarbībā veiktais lokalizējums ir ar trāpīgām un asprātīgām niansēm, kamdēļ stāsts pārliecina, ka ir par Latviju un no valsts emigrējušajiem Anglijā.

Izrāde atgādina slikto puišu filmas – necenzētā leksika ar lamuvārdu kaskādēm, klopes ar mākslīgajām asinīm, tāda viegla rotaļāšanās ar dzīvi un dzīvību nosacītā spēles stilā, kas dod atsvešinājumu, taču tajā pašā laikā trāpa precīzi. Uz programmiņas vāka rakstītais Bena teksts, ka «Dzīve nav nekāds fiction...», ir kā izrādes moto, kas izrādes kontekstā asociējas ar Tarantīno filmu Pulp fiction (Lubene). Bet arī ar Konstantīna Bogomolova Liepājas teātrī iestudēto Stavangeru, kuras nosaukumā ir iekavās minētais pulp people. Kā man intervijā sacīja Bogomolovs, ar to viņš domājis ne gluži cilvēkus kā mēslus, bet bezformīgu masu, no kā var veidot visu, ko grib. Gan Stavangera, gan Izraidītie rāda šādu masu, kas klīst pasaulē, izdzīti no paradīzes, no savas valsts. Nevar vienādot, jo cilvēks allaž meklē vietu, kur viņam ir labāk, taču fakts, ka sava valsts nav vieta, kur ir labi, tomēr ir apsūdzība varai, kas to nevis tikai pieļāvusi, bet veicinājusi. Staļina spārnotā frāze – nav cilvēka, nav problēmas – joprojām aktuāla, tikai ieročus nomainījis humānāks līdzeklis – finanšu instrumenti. Izraidītie atklāj to sabiedrības segmentu, no kura inteliģence, augstprātīgi raucot degunus, mēdz novērsties, taču emigrantu masa tomēr nav viendabīga, ko precīzi arī izrāde atklāj. Tas pats Bens, turklāt pēc izcelsmes puskrievs – Bens Ivanovs, slepenais policijas aģents –, krīt lejup pa sociālajām kāpnēm, lai mēģinātu rāpties augšup.

Masa uzrāda savdabīgu fenomenu – tā ir izraidīšana savējo starpā. To novēroju arī savās viesstrādnieces gaitās, kā Krievijas un Latvijas krievi parastie apvienojās, lai nostātos pret Krievijas krieviem – studentiem, kas ar drediem un tik atšķirīgo ģērbšanās stilu demonstrēja piederību subkultūrai. Vai, nosodot kādu rīcību, izēda no sava vidus, radot neciešamu dzīvi un piespiežot pārcelties citur. Kā nežēlīgs vilku bars.

Tā savējie kļūst par svešajiem ne tikai dzimtenē, bet arī svešumā, un tā ir divkārša izraidīšana.

Lokalizējot lugu, ietvertas precīzas zīmes, lai apzināti manipulētu ar nacionālajām jūtām, kas ne bez ironijas runā par identitāti un tās zaudēšanu. Bena izdzīvošanas likums, kas iemieso self made man formulu un ko Dainis Grūbe ar azartisku kaismi akumulē savā tēlā,

uzrāda vēl vienu mūsdienu pasaules problēmu. Dzīvošana ar svešu identitāti kaut kur Lielbritānijā ir viena lieta, otra – sakņu izjūtas zaudēšana, ko veicina globalizācijas procesi. Oskars Koršunovs Benu salīdzina ar Pēru Gintu vai Odiseju, kas meklē savu personisko identitāti divu pasauļu sadurē. Kā saka Bens Vandalim, kura primitīvismam no sērijas «spēks ir, prātu nevajag» Lauris Dzelzītis piešķir fascinējoši apburošu un reizē bīstamu pievilcību: «Mūs apvienoja Čingishans, bet viņus šeit apvienoja Kristus.» Katoliskās Lietuvas kontekstā reliģijas tēmai ir īpaša nozīme. Gan jau arī Latvijā kādu kaut kas var aizskart, taču nav runa par zaimošanu, bet iekšējo izraidīšanu, kas nav atkarīga no valsts, bet tikai no sevis un savas vērtību sistēmas.

Tās zīmes, kas kairina nacionālās jūtas, izraisot smeldzi, ir emigrantu dziedātās dziesmas – Pūt, vējiņi!, Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme. Tāpat spilgta zīme ir pieminētais Āgenskalns, ko Elīnas Dzelmes Dana – efektīgi «kritušais eņģelis» – atceras ar sāpēm. Šajā aspektā hiphopa pārstāvju un Aika Karapetjana filmas Cilvēki tur aktualizētais jēdziens «rajons» (izrādē lietots angļu vārds district) iegūst jaunu nozīmi kā zaudētā paradīze – dzimtene. Rajons kā vientuļa sala sašķeltās pasaules okeānā.

Izrādes pulss ir grupas Ryga dzīvais muzikālais pavadījums. Rokmūzikai raksturīgais spēcīgais, enerģiskais ritms dod nepieciešamo draivu, koncertšova vērienu – Eugenija Sabaļauska krāsaino gaismu spektrs.

Dinamika gan vietām atslābst gan pirmajā, gan otrajā, gan trešajā cēlienā. Pēdējais cēliens vispār, sasienot visus atrisinājuma mezglus, šķiet pārlieku stiepts (kāpēc Vita Vārpiņa pārspīlē ar pareizumu, iekrītot moralizēšanā?). Tomēr kopumā piecas stundas un divdesmit minūtes aizlido vēja spārniem, īpaši otrais cēliens, kas smieklos lika saraudāt melnas pandas acis.

Izrādes aptvertais laika posms ir piecpadsmit gadu, kas ļauj izrādei dot apzīmējumu latviešu emigranta hronika. Juris Žagars un Dainis Grūbe notur izrādes centra pozīciju. Epizodēs spilgti ir Gints Andžāns, Dainis Gaidelis, Raivis Vidzis (lieliska debija!), Ērika Eglija, Lilita Ozoliņa, Artis Robežnieks, Pēteris Gaudiņš, katrs ar sava dzīvesstāsta šķautni veidojot Anglijas latviešu panorāmu. Masu skati – smalki izzīmēti, ar vērienu triepti un ar pulksteņmeistara akurātumu kopējā izrādes mehānismā likti.

Jāatzīmē, ka krievu mātes vārdu kaskādes aktieru mutēs guļ ļoti organiski. Un, ja kādam tas šķiet necienīgi, tad jāatgādina, ka necenzēta leksika ir tāds pats izteiksmes līdzeklis kā treniņtērps ar ikdienas apģērba funkciju. Cita lieta, ka publika sajūsminās par pašu faktu, kā mūsu aktieri šo leksiku lieto. Un, ja kādam tas šķiet pārspīlēti, varu apliecināt – nav. Tur, svešumā, dzīvoju līdzās galvenokārt krieviem un poļiem, un tie lamuvārdu krāvumi sākumā grieza ausīs, bet pēc tam – tiešām iemācās nedzirdēt.

Trimda ievelk kā purva akacis. Lai atgrieztos, ir vajadzīgs vēl lielāks gara spēks, nekā pieņemot lēmumu aizbraukt. Tā ir vēl viena klaida dzīves patiesība, kas iedzīvināta uz skatuves. Kā Elīnas Dzelmes Danas plosīšanās, šūpojoties starp sapni par labāku dzīvi un īstenību. Un Laura Dzelzīša Vandaļa gaišais sapnis par māju Saulkrastos kā Klūnijam (sk. to bankas reklāmu) un reālā laime toyota corolla sēdeklī. Pieredzes ir dažādas, 90. gadu emigrācija, par ko vēsta luga, un jaunais gadu tūkstotis dod citu laikmeta dekorāciju, taču pamats ir viens. Stāsti ir līdzīgi, jo zaudējums ir viens. Un izrādes stāsti šķiet ļoti ticami, jo no realitātes lauskām kā mozaīka likti.

Homēra Odisejs desmit gadu klīda pa pasauli, līdz atgriezās mājās. Bens un citi neatgriežas. Izraidītie ir kā 21. gadsimta eposs par latviešu likteņiem, kas ir dziļi cirsta brūce mūsu tautas miesā.