Maskavas Gogoļa centrā oktobra sākumā pirmizrādi piedzīvoja Vladislava Nastavševa iestudētā Eiripīda Mēdeja, kas ir jau trešais režisora iestudējums šajā teātrī. Noskatoties izrādi pēc mēneša, secinu − žēl, ka šāda izrāde nav tapusi Latvijā, jo beidzot Jaunā Rīgas teātra aktrisei Gunai Zariņai ir sarežģīta, viņas talanta un meistarības cienīga loma, kurā iekosties, ar nagiem ieķerties, plēšot to pušu, kas nozīmē nesaudzēt arī sevi.
Izrāde notiek Mazajā zālē, uz aptuveni metru augsta podesta. Uz tā divi krēsli. Šis laukums ir kā arēna, rings, kurā cīnās nežēlīgi, ar atļautiem un neatļautiem paņēmieniem, demonstrējot abu dzimumu nemitīgo karu, kurā nav uzvarētāju. Spēles telpas ierobežojums aktieriem dod striktu rāmi, ko vēl stingrāku dara ainu montāža ar satumsumiem, kuros jāpaspēj veikli pārkārtoties vai pazust, taču izrādes ritms saglabājas ātrs un pulsējošs.
Režisors lugu īsinājis, atsakoties no kora (daļēji šo funkciju veic Mēdejas bērni) un citiem varoņiem, koncentrējoties uz galveno – Mēdejas atriebību Jāsonam, un šis process Gunas Zariņas spēlē iegūst savdabīga Golgātas ceļa filozofisko dziļumu. Viņa stiepj savu grēku un dēmonu smago krustu, lai pie tā, nogalinot bērnus, piesistu sevi.
Izrādei sākoties, Mēdeja kliedz. Kliedz bez skaņas, izlokoties uz krēsla dažādās pozās, liekot noprast par sāpēm, ko rada abu, pretim uz otra krēsla sēdošo zēnu eņģeliskās balsis (Jeļisejs Bočarovs un Artemijs Šarovs). Viņi dzied. Mēdeja kliedz. Balsis apklust un Mēdeja atvelk elpu. Bērni atkal sāk dziedāt, un viņa kliedz, skaņai nevis nākot uz āru, bet ievibrējot iekšā kā plosošas sāpes, kas šausta ķermeni. Bet bērni – atgādinājums par Jāsonu un viņa nodevību, par mīlestību, kuras dēļ Mēdeja jau bijusi slepkava, – dzied. Tā bērnus režisors ieceļ pirmo pretinieku lomā, iezīmējot konfliktu, kas Mēdeju noliek duelanta pozīcijā pret visiem. Satumsumu laikā bērnu vietu ieņem Kreonts, ko lieliski spēlē Vjačeslavs Giļinovs, pēc tam Mihaila Troiņika Jāsons –, lai atriebtos, lai nezaudētu pašcieņu. Savu spēku Mēdeja demonstrē arī pret Vēstnesi, ko spēlē Aleksandrs Gorčiļins vai Igors Bičkovs.
Gunas Zariņas Mēdejai piemīt dzīvnieciska plastika. Viņa lokās kā čūska, uzbrūk kā tīģeris, lec kā varde. Turklāt, režisors akcentē Mēdejas īpašo pārdabisko spēku, kas ļauj viņu dēvēt par raganu. Viņa tikai ar skatienu var likt pretiniekam locīties sāpēs, ar ķermeņa augšdaļas spēju kustību uz priekšu, atmest to atpakaļ, kā spēcīgu sitienu saņēmušam. (Šis paņēmiens liek domāt par kino ietekmi, kas, kā liecina iestudējumi, patlaban mūsu režisoriem ir bagāts iedvesmas lauks. Piemēram, ļoti izteiksmīgi tieši šāda pārdabiskā spēka demonstrācija redzama popkultūrai piederīgajā Krēslas sāgas filmā Jauns Mēness.) Visvairāk Mēdejas pārdabiskais spēks skar Jāsonu, jo finālā Mēdeja to ir sasitusi līdz bezpalīdzīgam stāvoklim. Viņš šķiet novecojis par gadiem trīsdesmit, salīcis, ar trīcošu roku kā pēc pārdzīvotas triekas un čerkstošu balsi, Jāsons no jauna vīrieša pārvērties par veci ar īpašām vajadzībām.
Režisors Mēdejas un Jāsona attiecībās uzsver seksuālo vilkmi, kas vainīga Mēdejas atkarībā no vīra. Jāsons ar to manipulē, padarot par savu ieroci cīņā ar pamesto sievu. Skaidrojot attiecības, viņš paceļ Mēdeju, turot kā zīdaini – ar roku starp kājām, lai tā balstītu muguru. Tā nevainība (ja neņem vērā iedzimtā grēka aspektu) saaužas ar seksualitāti, jo šis tvēriens Mēdejai sagādā baudu, kas savukārt ļauj Jāsonam turēt viņu savā varā, noliekot Mēdeju pazemojošā situācijā. Visa Mēdejā sakopotā īpašību buķete, protams, vedina domāt par viņā iemiesoto sievietes dabas kvintesenci, kādu režisors to redz un kas sievietei nav glaimojoša. (Tādējādi Mēdejas tēls sasaucas ar Vladislava Nastavševa Valmieras teātrī iestudēto Jūlijas jaunkundzi, kur Ineses Pudžas puiciskā Jūlija atgādināja feministi kaujinieci.) Veselīga pašironija un humora izjūta liek pret šādu sievietes redzējumu ieņemt distancētu attieksmi, taču Gunas Zariņas teju titāniskais darbs un tā radītais iespaids skar tieši, raisot kopības izjūtu ar viņas varoni. Piemēram, kad Mēdejas bezskaņas kliedzieni pāraug aizkauta zvēra rēcienā, tas trāpa tieši instinktīvā līmenī. Izrādes laikā Mēdejas noskaņojums, attieksme, emocijas mainās atkal un atkal, viņas skatiens gan ļauni dzalkstī, gan atmirdz maigā mātes un sievietes mīlestībā, lai satumstu spīganas viltībā un aizmiglotos ciešanās.
Vladislava Nastavševa rokrakstam raksturīgi paņēmieni, kuru mērķis ir tieša iedarbība uz skatītāju, kas sit ārā no komforta zonas pat refleksu līmenī (te saskatāma līdzība ar itāļu režisoru Romeo Kasteluči). Mēdejā viens no šādiem līdzekļiem ir skaņa. Gogoļa centra mājaslapā pie izrādes informācijas pat ir piezīme jeb brīdinājums, ka izmantoti negaidīti skaņas efekti. Tos rada trīs krītošie smagie prožektori, kas cits pēc cita ar milzīgu troksni plīst, atsitoties pret grīdu abās podesta pusēs, it kā šādu efektu radījusi Mēdejas balss kliedzienā. Diemžēl par šo zināju, jo krievu kritiķi par to, protams, bija rakstījuši, taču vienalga tas brīdis ir pēkšņs un negaidīts. Lai arī izpalika pārsteigums un šokējošā neziņa par apzinātu darbību vai nejaušību, kas mākslai ļauj dziļi ietiekties dzīves sfērā.
Par to, cik skrupulozi izstrādāta/līdz milimetriem izskaitļota visa kustību partitūra, kas nepieļauj improvizāciju, liecina skats, kas skatītāju tur sasprindzinājumā, liekot satraukties par aktrises drošību un veselību. Guna Zariņa, sēžot uz krēsla, ar to spējiem rāvieniem bīdās atpakaļ, tuvojoties podesta malai. Šajā brīdī šķita, ka skatītāji sēž ar aizturētu elpu, kas atkal atjaunojās, kad krēsla kājas bija apstājušās tieši pie pašas malas. Tas tiešām bija fascinējoši, ar kādu triumfu par šo efektu, aktrise rotaļīgi nevērīgi pameta skatu iesānis uz bīstamo malu, lai novērtētu situāciju un ar izaicinošu pārākumu paskatījās zālē, lai mēs secinātu – viņa zina, ko dara, viņa ir burve, un mēs esam viņas varā kā tie, kas nonāk tiešā dueļa situācijā pretī uz krēsla. Turklāt aktrise ik pa laikam uztur acu kontaktu ar zāli, atšķirībā no citiem, kam tas ļauts minimāli. Fināla aina, kad Mēdeja un Jāsons sēž cieši blakus frontāli zālei, ļauj ieskatīties šo pretinieku un zaudētāju mierīgajās sejās, kas raisa divējādas izjūtas. Par to, ka tajās spoguļojamies mēs, zālē sēdošie, un lai pirmais met akmeni tas, kas bez grēka. Par to, ka mēs, skatītāji, ar aktīvo līdzdzīvošanu, ko režisors ir panācis, esam skatuves darbībā neesošais korintiešu sievu koris, kas reaģē uz notikumiem. Morāle un spriedumi paliek katra paša ziņā.
Izrāde aktieriem prasa lielu fizisko un garīgo spēku, kas liek domāt par upuriem, ko aktieri mākslas vārdā nes. Lai cik nekaitīgi aktieris būtu iemācījies krist (kaut vienalga domāju par esošiem vai neesošiem ceļu sargiem), ir lietas, kam var noticēt tikai tad, ja aktieri netaupa savas emocijas un radošo enerģiju. Jāsona sviedri šķiet tehniskāki, bet Gunas Zariņas tērēšanās raisa cieņu un apbrīnu. Ne visa zāle pieceļas, taču daļas skatītāju balva aktieriem ir stāvovācijas.
Izrādes apmeklējums bija iespējams, pateicoties VKKF atbalstam