Sports un teātris ir līdzīgi fenomeni, jo abos ir spēles elements. Ja teātra spēlēšanas cēlonis ir kādas nozīmes radīšana (kā intelektuālā, tā emocionālā līmenī), tad sportā svarīga pati spēle pēc noteikumiem, kas ietver arī emocionālo pusi. Abus fenomenus radoši kopā saplūdinājuši režisors Regnārs Vaivars un aktieris Rihards Jakovels, Valmieras teātrī radot monoizrādi Bask@bols.
Izrāde uzrunā dažādu auditoriju. Ar pārspriedumiem par Latvijas basketbola aktuālo ainu iestudējuma radītāji veido sarunu ar aktīvo basketbola līdzjutēju vai spēlētāju, bet tajā neiesvaidītajiem gan dod jaunas zināšanas, gan ļauj ļoti personīgi pārskatīt savas attieksmes jautājumus. Jo stāsts par basketbolu ir stāsts par gribasspēku un saviem sapņiem, un to piepildīšanu vai nepiepildīšanu.
Stundu un desmit minūšu ilgo izrādi veido divas daļas – pirmajā aktieris Rihards Jakovels rāda jaunu basketbola censoni, kas savu sapņu sasniegšanai gatavs upurēt visu. Otrajā daļā attēlots treneris, kas varētu būt šāds spēlētājs mūža otrajā pusē. Latviešu stāstu stilā aktieris ielien konkrēta cilvēka – kolorītā trenera Pētera Višņēvica – ādā, un šī dzīvesstāsta daļa ļoti skaudri liek apjaust gan ieguvumus, gan zaudējumus, ja spēlē uz visu banku. Bet situācijas divdabība, ja saliek kopā cilvēcisko faktoru un Latvijas apstākļus, kuros cilvēks nav vērtība, piešķir izrādei pustoņus, kuros krāsojas cilvēka dzīve.
Otrajā daļā treneris sevi salīdzina ar Šekspīra karali Līru, bet man pirmā daļa atgādināja Kārļa Skalbes pasaku Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties. Cilvēks ar jaunu karstu sirdi, kas nebaidās tumsas, dodas pasaulē meklēt Ziemeļmeitu, bet attopas Miera un pieticības malā (jeb Trekno Cūku zemē) starp bijušajiem ceļiniekiem. Tie tagad še mīt apvēlušies zem debesīm, kas aizsniedzamas ar roku, zemē, kur valda laime un miers, un smīkņā par jaunības ideālismu un neprātīgiem sapņiem. Un tad viņš pārkāpj šīs zemes svētāko likumu un izdara smagāko noziegumu – nakts laikā kliedzot, iztraucē citu miegu un mieru. Miegs un miers – šī ierastā komforta zona, kas liek baidīties no pārmaiņām, no attīstības, šī tauku audzēšana pārņem kā liga.
Tā bija iedvesmojošā izrādes daļa, kas sasaucas ar Krievijas šā gada filmu Leģenda Nr. 17 par padomju hokeja leģendu Valēriju Harlamovu, kas stāsta to pašu – kā ar pašaizliedzīgu un neatlaidīgu darbu un gribasspēku iespējams sasniegt iecerēto, uzvarēt šķietami nevienlīdzīgā cīņā un piepildīt savu sapni. Ļoti veiksmīgi izrādē iekomponēti muzikālie iespraudumi – Aivara Brīzes pēkšņās un pāragrās nāves dēļ Līvu dziesma Ozolam ieguva papildu emocionālo toni, kas izrādes kontekstā paspilgtināja cilvēka eksistences jēgas tēmu. Bet Eglīte finālā lika izrādei izskanēt ar saldenu smeldzi par bērnības sapņiem un vientulības namiņu dzīves šosejas malā, kurā var pēkšņi attapties katrs.
Manu uzmanību Rihards Jakovels noturēja gandrīz nepārtraukti. Jaunajam aktierim pagaidām vēl pietrūkst tās drošības, kas ļauj pilnībā pārvaldīt spēles instrumentus, īpaši pirmajā daļā vietām jūt iestudētu runu, taču laiks un pieredze šo noteikti var labot, ļaujot vairāk atbrīvoties spēlei.
Skatītāji – esiet gatavi piedalīties, jo bez jums šai spēlei nav nozīmes. Zūd jēga teātrim bez skatītāja vai – būt trenerim bez audzēkņiem. Jēga ir procesā, kas vajadzīga abām pusēm. Bask@bols iedvesmoja.
