Tūdaļ pēc Liepājas teātra izrādes Piafa, kurā Agnese Jēkabsone izdzīvo franču kultūras ikonas, dziedātājas Edītes Piafas dzīvesstāstu, gribējās klusēt. Tā notiek, kad pieredzēts brīnums, kad tas, kas notiek uz skatuves, it kā savienots ar pārpasaulīgo.
Skatoties uz Agnesi Jēkabsoni, tiešām šķiet, ka redzi talantu kā dievišķo dzirksti, kas, grūtā darbā slīpēta, atmirdz spožā gaismā un tās iedarbības spēks ir milzīgs. Trausla un sakumpusi temperamentīgā Piafa steberē, tipina vai traucas, sākumā esot vieglprātīgs Zvirbulēns, pēc tam skumjš traģiskais klauns. Šo trīsarpus stundu intensīvās skatuves dzīves laikā Piafa patiešām noveco, bet vienīgais ārējais šī procesa palīglīdzeklis ir pūderis matos.
Pemas Džemsas lakoniskā luga Lauras Grozas-Ķiberes režijā, Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijā izkārtota atsevišķu dzīves kadru lentē ar plūstošām pārejām laikā, panākot impresionistisku vieglumu. Taču šis, no lugas izrietošais pieskārienu jeb triepienu vieglums, traucoties cauri Piafas dzīvei, tomēr brīžiem rada izjūtu, ka tiek pabraukts garām kam svarīgam. Cilvēki, un kas īpaši svarīgi – vīrieši izrādē ir kā ceļa stabiņi, kas piesaista uzmanību, kam uztriecoties virsū nākas apstāties un pat iebraukt grāvī. Viņiem ir pārāk maz vietas, lai no apstākļa kļūtu par raksturu. Lai atšķirtos. Atšķiras Mārtiņš Kalita, kuram ir divas spožas horeogrāfiski izslīpētas ainas (īpaši spilgti ir pārbaudījumi Īva Montāna tēlā). Atšķiras arī Viktora Ellera kautrais grieķis Teo, kurš dzied duetā ar Piafu.
Tomēr vīriešu loma Piafas dzīvē ir ļoti konkrēta, un to lieliski atklāj ar iedvesmu un izdomu Lienes Gravas horeografētās seksa ainas. Viens, otrs, nākamais, un var rasties jautājums, vai Piafa tiešām bija nimfomāne, kam ielas meitenes dzīve tīri labi patikusi. Izrādes Piafai pret seksu ir ļoti brīva attieksme (kā nekā Edīte Piafa augusi bordelī), taču aktrises spēle arī pārliecina, ka neizmeklētā intīmā tuvība ir aizmiršanās zāles pret vientulības izmisumu. Pēc izrādes domājot par to, Piafas vīriešu virteni iztēlē ieraugu kā tārpam līdzīgu radījumu, kas iegraužas Piafas dvēselē, un bez tā atstātajām pēdām nebūtu ne prieka, ne sāpju, ne asaru un sirds asiņu, kas pil no viņas dziedāto dziesmu rindām.
Piafas otra dzīve noris proscēnijā, tajā gaismas aplī, kad priekškars aizsedz fizisko zemes dzīvi ar dažādiem likteņa pārbaudījumiem un sitieniem. Realitāte tiešām pazūd, kad Agnese Jēkabsone dzied Kārļa Auzāna aranžētās Piafas dziesmas, radot teātrī reti piedzīvoto bezsvara stāvokli. Pat neprotot franču valodu, saprotu, jo dziedājums izstaro zālē visas tās emocijas, kas plosa varoni un aktrisi līdz ar to. Protams, viņa nav un nevar būt Edīte Piafa, kaut vizuāli ir līdzīga tai. Tas ir kā Kasparam Znotiņam ar Imantu Ziedoni Jaunā Rīgas teātra izrādē Ziedonis un Visums. Līdzīgs, bet pats. Piafas gadījumā ir Agneses Jēkabsones spēcīgā balss, stipra personība un Piafas tēls, kas no konkrētā aizved vispārinājuma plašumos, šajā muzikālajā dzīvesstāstā risinot mākslinieka un pasaulīgās dzīves mūžīgo konfliktu. Agneses Jēkabsones Piafa savās vājībās ir tik cilvēciski saprotama, ka šis stāsts var uzrunāt personīgi, liekot pārrakt savas pieredzes tīrumu, sajūtot gan tās smagumu, gan caur pirkstiem birstošo laiku, kas aizplūst mūžībā.
Piafas dziedātajās dziesmās ir viņas dzīve, emocionāli, sevi netaupot un nežēlojot, aktrise to iepludina zālē, stāstot ar balsi, skatienu, mīmiku. Ja atmiņa neviļ, visas autores sacerētās lūgšanas, izņemot vienu – par mūža mīlestību Marselu – notiek dziesmu telpā. Ja lūgšanu un skatuves–mūzikas telpas ir savienotas, tad Dievs ir mūzika un mūzika ir Dievs. Dievs ir mūzikā, kad dvēsele atplēsta vaļā, izsāpot mīlu un maldus, lai finālā atzītu: Nē, es neko nenožēloju. Kaut arī tikai uz īsu brīdi ar lūgšanu par Marselu Piafas ikdienas dzīves telpā ienāca mīlestība, visa izrāde izskan kā himna tai un mākslai.