Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādītā ...Bagātā kundze... ir Ināras Sluckas pirmais patstāvīgais darbs uz šā teātra lielās skatuves, neskaitot Ziemassvētku koncertu. Skan filmai Pie bagātās kundzes Marģera Zariņa komponētā mūzika, plašais aktieru ansamblis tērpts Ievas Kundziņas kostīmos, kas veidoti uz kontrasta principa – nabadzība ir pelēka, bet bagātība zaigo zelta krāsā un lapsādas akota spīdumā. Spožums un posts teātra un kino bildēs, kas papildina cita citu, veidojot emocionāli krāsainu un viegli smeldzīgu kopbildi.
Brīžiem gan darbībā pietrūkst dinamikas un atsevišķu ainu gausais plūdums ar atkārtoto veļas kāršanu ir vienmuļš. Aigara Ozoliņa scenogrāfija ar pāri skatuvei slīdošajām plaknēm un istabiņu mazliet atgādina lēni tītas kinolentes efektu radījušo Rūdolfa Bekiča scenogrāfisko risinājumu Gata Šmita iestudētajam mūziklam Nožēlojamie, taču izrādes piedāvātajā teātra un kino sintēzē šis paņēmiens radoši apspēlēts, radot jaunas nozīmju variācijas. Otrais cēliens jau skaidri iezīmē izrādes idejas patstāvību.
Leonīda Leimaņa 1969. gada filma Pie bagātās kundzes, kuras scenāriju viņš rakstījis, brīvi interpretējot Andreja Upīša romānu Smaidoša lapa, izrādes radošajai komandai kalpojusi kā iedvesmas avots, lai, liekot kārtējoreiz pārliecināties par gandrīz simt gadu laikā nepārgājušām lietām sociālajā ziņā, runātu par cilvēka garīgo dzīvi. Par ilgām, kas, citējot Čaku, «samīs drīz ilgas kā zirgi», par sapņiem un īstenību, divām bildēm, ko cilvēks tā vēlas salikt vienā, bet tik bieži tās spītīgi paliek katra savā rāmī. Tā arī uztvēru izrādes fināla bildes ar Emmas apcietināšanu un happy end kinoekrānā – kā divas realitātes, kuras nesaplūdīs vienā. Sapņi piepildās kino.
Redzamo realitāti veido divu – bagāto un nabago – pasauļu sadursme, kas sprakšķ cilvēkā, liekot tam ieņemt cīņas pozīciju. Naturālismā, kas ietekmējis Andreja Upīša darbus, cilvēka likteni veido kāda kaislība, kam sociālā īstenība neļauj piepildīties. Emmas Kārkls kaislība ir vēlme pēc ārēji skaistās dzīves, ko nodrošina nauda, bet gan Līgas Liepiņas Emmai filmā, gan Ingas Misānes Emmai izrādē zagšana, kas sniedz ilūziju par sapņa piejaucēšanu, ir protesta solis pret netaisnību, ko liktenis nodarījis, liekot piedzimt tajā otrajā pasaulē. Ingas Misāne Emma ir lepna, viņas ieņemtajā pozīcijā ir kaut kas no Žannas d’Arkas enerģiskās misijas apziņas, kad vicina neredzamo zobenu pret likteni, bet trāpa ar to līdzcilvēkiem. Līga Liepiņa Kārklienes lomā saglabā bardzību, taču viņā arī skan līdzīgos sapņos jeb aktrises pieredzē kaldinātā sapratnes stīga, kas vieno ar izrādes meitu. Ingas Misānes Emmai nav jāiet pa šauro nedrošo laipu virs Rīgas – Līgas Liepiņas Emmas pastaiga ilūziju vai sapņu mākoņos kinoepizodē ļauj saplūst laikiem un cerībām. Šī paaudžu pārmantojamības tēma no filmas izrādē piešķir ne tikai īpašu emocionālo toni, bet, izvērsta darbībā, veido izrādes liriski tēlaino slāni. No filmas ņemtā Emmas punktainā kleita it kā sadalās daudzās citās, līdz aizlido debesīs kā visu trūcīgo sieviešu sapņu ādiņas, atstājot pašas uz zemes samierināties ar skarbo realitāti, kurā miris bērns, vēl viens nevainīgais šīs dzīves upuris, bet simboliski – sapnis par labāku nākotni.
Ināra Slucka neizvērš filmas politisko līniju ar vēlēšanām, viņas Emma otrreiz cietumā nonāk atkal par zagšanu, un tādējādi ieskanas fatālisma striktā balss, kas – nu, jā, nokauj cerības.
Izrādes gaišā mala saistās ar inteliģento bezdarbnieku Kurmi, šo romantisko pozitīvo varoni, ko Normunds Laizāns spēlē ar tikko manāmu pašironiju, kas neļauj aizslīdēt pārspīlējuma saldajā sīrupā, bet visiem tēla tikumiem, no kuriem uzsvērtākais – godīgums –, pievienojot pašapziņu. Ar Normunda Laizāna Kurmi Ināra Slucka atdod latviešu teātra skatuvei pozitīvo vīrišķīgo varoni, kas šķita jau zudis uz visiem laikiem.
No izrādes plašā aktieru ansambļa vēl gribu izcelt Juri Lisneru, kura Frīdis, salīdzinot ar Kārļa Sebra mīļo dīvainību, ir nekaunīgāks, viņa pazemībai ir viltus smaka, kas dara tēlu interesantāku.
Ja Andrejs Upīts mūsu literatūrā saukts par prokuroru, tad Ināra Slucka šajā iestudējumā pozicionējas kā advokāte, kas jūt līdzi saviem varoņiem, iedziļinoties viņu raksturos un dzīvēs, cenšoties saprast un netiesāt viņu kļūdas. Tas izrādei piešķir cilvēciski siltu sirdstoni, kas īpaši pirmā cēliena ilustratīvās bildes pārklāj kā ar biezu segu.
