Režisors – Elmārs Seņkovs Režisora asistente – Anna Vekmane Dramaturģe – Rasa Bugavičute Scenogrāfs – Aigars Ozoliņš Kostīmu māksliniece – Kristīne Abika Gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš Oriģinālmūzika – Edgars Mākens
Arno Jundze
Nacionālajā teātrī šajā sezonā lielā veiksme ir mazo zāļu (gan Aktieru, gan Jaunās) izrādes. Piedāvātais diapazons ir ļoti plašs, sākot no smieklīgi šaušalīgās un sirdi plosošās Vecenes pēc Daniila Harmsa darbu motīviem, beidzot ar Blaumaņa Indrāniem. Arī 14. maija pirmizrādi – režisora Elmāra Seņkova iestudētās Meitenes – nav grēks ieteikt citiem, lai gan, kā noprotu no pārsvarā pozitīvajiem un pat sajūsminātajiem atstāstiem, izrāde no izrādes atšķiras, jo, būdama dzīva, mainās un attīstās.
Ideja sapulcēt vienā izrādē lieliskas aktrises – Daci Bonāti, Lolitu Cauku, Astrīdu Kairišu, Lāsmu Kugrēnu, Līgu Liepiņu, Intu Tiroli, Guntu Virkavu un Māru Zemdegu – pati par sevi ir diezgan slidena, jo vai nu pasaules hokeja čempionāts ir vienīgā vieta, kur zvaigžņots sastāvs nereti izgāž komandas spēli. Par laimi, Elmāram Seņkovam ir pieticis prāta netaisīt kārtējo drāmu par aktrises sūro mūžu ar visām no tā izrietošajām konsekvencēm. Lielās meitenes apsēžas pie galda, maza meitene – Agate Zemniece – iznāk publikas priekšā un, tā vietā, lai nobītos, pieprasa aplausus. Publika iesmejas, aplausi skan, izrāde var sākties. Skatītājs kļūst liecinieks tam, kā ne ko kā piedzimst stāsts – gluži kā bērnībā siltos vasaras vakaros, kad skriets tik daudz, ka vairāk nav spēka, bet gulēt negribas. Cita citu pārtraucot, papildinot, izzobojot, laužot stāsta ritējumu, mīļi, ironiski, sarkastiski, ar humoru meitenes mums uzbur sāgu, kas ir tikpat patiesa, cik nepatiesa, tikpat izdomāta, cik īsta. Var jau būt, tā ir saruna starp mammu un meitu, kā droši vien apgalvos sievietes, bet man drīzāk tā ir reāla fantāzija, kurā kāds mazāks dalībnieks uzdod savus neskaitāmos un reizēm apnicīgos kāpēc, bet lielākie piestāsta mazajam pilnu galvu pekstiņiem, kas nemaz nav tik nepatiesi.
Ja gribat kādu problēmu, tad vienīgā nelaime ir tā, ka bērnībā šie stāsti parasti ne ar ko nebeidzās, jo ziniet, žanrs tāds. Vai nu mammas mazos stāstniekus un stāstnieces iesauc mājās, vai vienkārši kādam rodas vēlme padauzīties. Izrādē to atļauties nevar (labi audzinātas meitenes taču nekad nedauzās!) un tāpēc brīdī, kad stāsts faktiski ir beidzies, sākas fināla meklējumi un līdz ar to buksēšana uz vietas. Atrisinājums galu galā tiek atrasts, tomēr tas ir no cita žanra, kas vairāk tīkams izrādes apmeklētājām. Man labāk būtu paticis, ja žanra tīrība tiktu saglabāta, bet, ņemot vērā, ka tradicionālais Nacionālā teātra skatītājs šausmās šņāca par Voiceku un demonstratīvi cirta ciet durvis pēc pirmajām desmit Vecenes minūtēm, labs tas darbiņš, kas padarīts.
Līvija Dūmiņa
Elmāra Seņkova un Nacionālā teātra aktrišu Daces Bonātes, Lolitas Caukas, Astrīdas Kairišas, Lāsmas Kugrēnas, Līgas Liepiņas, Intas Tiroles, Guntas Virkavas, Māras Zemdegas kopdarbs Aktieru zālē ar skolnieces Agates Zemnieces līdzdalību ir vainagojies panākumiem – tapis nepretenciozs, emocionāli silts un smieklīgi skumjš iestudējums, kas ļauj izklejoties savos sapņos, fantāzijās un atmiņās, reizē atgādinot par dzīvi, kas taču tik īsa.
Imitējot stāsta dzimšanu turpat uz vietas un tajā mirklī, skaisti saposušās aktrises, sēžot pie galda, sacer aktrises Annas dzīvesstāstu. Tādējādi kā odere uz āru tiek izgriezts tas, kas paliek skatītāju acīm slēpts – kolektīvā darba metodes virtuve. Annas liktenis ir banāli salds un rūgts, taču banālajā parasti ir daudz īstenības un patiesības. Jauna sieviete, mākslinieks, romantika, karstas naktis jūrmalā, bērns, skatuve un dzīve, attiecības ar vecākiem, meitu utt. – var nojaust, ka aktrises savu fantāzijas lidojumu būvē, liekot klāt personīgās pieredzes pūķīšus. Dramaturģes Rasas Bugavičutes strukturēti un palaisti vaļā, tie izrādi veido kā psihoanalīzes seansu. Vismaz man šāds iespaids radās – ja līdzīgi tapusī Elmāra Seņkova Es par Rēziju Dailes teātrī bija neslēpta režisora un Rēzijas Kalniņas virtuoza spēlēšanās ar aktrises tēlu, kas varbūt tikai uz mirkli ļāva notvert cilvēku starp viņas lomu sejām, tad Meitenēs šī patiesuma ilūzija (vai īstenība?) ir spēcīgāka. Aktrises virpinot stāstu par Annas dzīvi, veidojot tādu kā krāsainu mozaīku un liekot minēt atsevišķo fragmentu autorību, no kopīgi radītās Annas bērnības aiziet līdz savai – finālā katra nolasa kādu spilgtu savas dzīves (bērnības) epizodi –, tā cauri dzīves līkločiem atgriežoties laikā, kad ir mazas meitenes un viss vēl šķiet iespējams. Izrādes vidusdaļā gan darbības spraigums atslāba, jo vēl un vēl ilustratīvi atrādot meitenes ciemošanos pie tēva, tiek sacīts tas, kas jau tāpat ir skaidrs.
Svarīga ir aktrišu attieksme, nostāja, kas iezīmē raksturu – viena lielāka sapņotāja, otra ironiskāka, cita reāliste, bet Lāsmas Kugrēnas meitenīgā degsme un Agates Zemnieces svarīgā nopietnība – lieliska. Dace Bonāte 15. maija izrādē bija tik emocionāli patiesa, ka stāsts par aktieru asaru lētumu šķiet pat ļoti nepatiess.
