Teātra sezona strauji tuvojas izskaņai. Lai izvērtētu, kāda tā bijusi, aicināju teātra kritiķus Normundu Akotu, Silviju Radzobi, Maiju Treili, Līgu Ulberti un Latvijas Kultūras akadēmijas rektoru Jāni Siliņu atbildēt uz pieciem jautājumiem: 1. Sezonas labākā izrāde (var līdz trīs, ja nevar nosaukt vienu). 2. Labākais aktierdarbs (vismaz pa vienam aktrises un vienam aktiera kategorijā, bet var līdz pieci katrā). 3. Sezonas pārsteigums. 4. Vai šī sezona iezīmējusi kādas tendences Latvijas teātrī? Ja jā, tad – kādas? 5. Vai šosezon kāds no profesionālajiem teātriem radošo veiksmju ziņā ieņem līdera pozīciju? Ja tā, kurš?
Līga Ulberte
1.
Stavangera (Pulp people), Liepājas teātris (LT), rež. Konstantīns Bogomolovs
Zudušo laiku citējot, Nacionālais teātris (NT), rež. Ināra Slucka
Finita la comedia!, Dailes teātris (DT), rež. Aleksandrs Morfovs
2.
Kristīne Nevarauska – Skārleta izrādē Vējiem līdzi, Salome izrādē Salome DT
Elīna Vāne – Raudupiete izrādē Raudupiete Valmieras teātrī (VDT);
Ivars Puga – Saša izrādē Piemiņas diena un Dostojevskis izrādē Rudens Pēterburgā NT
Artūrs Skrastiņš – Podsekaļnikovs izrādē Finita la comedia! DT
Imants Strads – Boriss Semjonovičs Remōnt-Zoss izrādē Zojkina kvartira VDT
Viss aktieru ansamblis izrādēs Stavangera (Pulp people) LT un Tumšās alejas Jaunajā Rīgas teātrī (JRT)
3.
Trīs izrādes, kurās riskanta iecere pārtapusi pārsteidzošā mākslas faktā:
1) Nacionālais attīstības plāns Dirty Deal teātrī (DDT) – jaunā dramaturga Jāņa Baloža formā un saturā unikāla monoperformance par Latviju un mūsu katra individuālo pilsonisko godaprātu. Notikums, kurā gribas piedalīties.
2) Minga rēgi Laura Gundara režijā klubā Depo – intriģējošajam, bet arī pretrunīgajam Rūdolfa Minga scenārijam atrasta negaidīta skatuves valoda. Ļoti jaunu aktieru izspēlēts stāsts par vientulības un infantilisma izraisītu pusaudžu agresiju precīzi trāpa sabiedrības šķietami neredzamajā segmentā.
3) Vosorys saulgrīžu burvesteibys Daugavpils teātrī – konsekvents un asprātīgs Šekspīra latgalisks lokalizējums. Rīgas zvaigznes Andris Bulis un Jānis Jarāns piešķir jaunas krāsas Daugavpils latviešu trupai un padara izrādi par vienu no jautrākajām sezonas komēdijām.
4.
Daudz izrāžu, kas apliecina, ka repertuāru teātru rutīnu kvalitatīvi spēj sakustināt viesrežisoru ierašanās, pat ja galaprodukts izdodas neviennozīmīgs. Ārzemnieku Konstantīna Bogomolova, Aleksandra Morfova un Jevgeņija Arjē uzaicināšana Liepājā, Dailē un Rīgas Krievu teātrī mākslinieciski ir pilnībā attaisnojusies, bet arī pašmāju režijas profesionāļu tūres pa Latviju (Indra Roga Valmierā, Valters Sīlis, Elmārs Seņkovs un Vladislavs Nastavševs – katrs vairākos teātros) devušas interesantus rezultātus.
5.
Manuprāt, teātra – līdera šosezon nav.
Normunds Akots
Sākšu ar nelielu atrunu. Neesmu redzējis daudzas sezonas izrādes, starp kurām ir arī tādas, kas varētu ienest korekcijas manās domās, tādēļ atbildes balstītas uz ierobežotas iespaidu summas.
1.
Konstantīna Bogomolova iestudējums Stavangera (Pulp people) LT – apbrīnojama režisoriskās domas kvalitāte un visos komponentos stilistiski nevainojams tās iemiesojums uz skatuves.
2.
Elīna Vāne Raudupietes lomā izrādē Raudupiete VDT
Artūrs Skrastiņš Podsekaļņikova lomā izrādē Finita la comedia! DT
3.
Teātris tādu nesniedza, bet pašās sezonas beigās par to parūpējās Alvis Hermanis. Viņa intervija (Sestdiena, 24.–30. maijs, 2013.) bija gandrīz vai monoizrāde, kura atklāj to, kas notiek ar pārticību ieguvušu cilvēku, kad viņš ņemas spriest par sarežģītiem procesiem sabiedrībā bez attiecīgi sakārtotas teorētiskās bāzes. Katrs viņa apgalvojums raisa ne vien pārsteigumu, bet arī pretjautājumu. Vai tamdēļ, ka demokrātijai jau no laika gala piemīt vairāki trūkumi, mums to vajadzētu aizstāt ar plutokrātiju? Vai ar «stulbo vairākumu» savās interesēs tomēr nemanipulē «izglītotais mazākums», veidojot situāciju, kurā mēs pašreiz atrodamies? Un kur tad vēl paliek šodien tik izplatītā intelekta pērkamība? Protams, provocēt sabiedrību ir viena no mūsdienu mākslinieku būtiskākajām funkcijām un Hermaņa nostāja, kas vīd cauri viņa pretrunīgajiem izteikumiem, ir visnotaļ simpātiska, taču viņam kā kultūras cilvēkam to gan vajadzēja darīt izsvērtāk.
4.
Neteikšu, ka šī sezona būtu ieskicējusi kādas jaunas tendences mūsu teātra kopainā, bet viena otra savdabīga iezīme ir ieraugāma. «Jaunās režijas vilnis», par kuru mēs visi tā jūsmojam, ir ieplūdis valsts teātros, atstājot aiz sevis eksperimentālo ideju pieklusumu neatkarīgajos, un pārvērties par dabisku šūpošanos profesionālajos ūdeņos, kas tuvākajos gados parādīs, kurš no pirmās sajūsmas objektiem kļūs par īstu režijas vilku un kurš ne. Neraugoties uz atsevišķiem pat ļoti cerīgiem jauno režisoru iestudējumiem, kas šosezon tikuši slavēti gan no publikas, gan kritikas puses, manuprāt, ar pārsteidzīgiem secinājumiem vēl aizrauties nevajadzētu, jo režija bez talanta vēl prasa arī dzīves pieredzi un briedumu.
Otra iezīme pamatā skar Nacionālo un Dailes teātri. Es to nosauktu par kņudinošu mākslas nepietiekamību gandrīz visos dārgajos projektos uz lielās skatuves, ko paši teātri reklamēja kā svarīgākos sezonas notikumus. Var jau būt, ka šai parādībai ir tikai gadījuma raksturs, tomēr pārāk bieži «gaidīšanas svētki» pārvērtās ikdienišķā pelēcības izjūtā, kuru nācās aizpildīt ar atsevišķu izrādes detaļu apbrīnošanu.
5.
Drīzāk jau otrādi – pozīcijas pamazām sāk izlīdzināties. Dažiem teātriem tas nozīmē kādu solīti uz augšu, citiem palikšanu tajā pašā mākslinieciskajā līmenī un kādam varbūt arī tik tikko manāmu pozīcijas noslīdēšanu. Vieniem un tiem pašiem režisoriem dreifējot no viena teātra uz citu, lielas mākslinieciskās svārstības nav sagaidāmas, un atšķirības rodas tikai, pateicoties kārtējai režisoriskās idejas kvalitātei un veiksmes pakāpei, kādā tā realizējas uz konkrētā teātra skatuves. Līdera pozīcijām vispirms ir vajadzīgs līderis.
Neliela priekšrocība pašlaik ir liepājniekiem, jo viņu saliedētais un joprojām zināmu ideālu pārņemtais aktieru kolektīvs spēj jebkuru režisora ieceri iemiesot uz savas skatuves stilistiski ļoti precīzos, labi izslīpētos un izteiksmīgos aktierdarbos. Taču arī viņi ir atkarīgi no režisora.
JRT trupa pati par sevi ir īpaša, jo tajā visuzskatāmāk var vērot tādu fenomenu kā aktieru radošās darbības nospiedumi uz režisoriskā lomas zīmējuma. Sevišķi skaidri tas saskatāms izrādēs, ko veidojuši režisori no malas, taču arī viņi neko daudz neiespēj pret režisoriskās domas, ieceres jeb koncepcijas pieticību. Alvja Hermaņa centieni savas darbības smaguma centru pārnest uz Eiropu ir pašsaprotama, taču viņa «mūža projektam» tuvākajā laikā tas neko iepriecinošu nesola.
Maija Treile
1.
Tumšās alejas JRT, rež. Vladislavs Nastavševs – dodu pirmo vietu, bet noteikti pieminēt gribu arī Stavangera (Pulp people) LT un Nacionālo attīstības plānu DDT
2.
Kristīne Nevarauska – Skārleta izrādē Vējiem līdzi DT
Elīna Vāne – Raudupiete izrādē Raudupiete VDT
Baiba Broka, Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš – lomas izrādē Tumšās alejas JRT
3.
Ir mazie pārsteigumi atsevišķu iestudējumu ietvaros (piemēram, Artuss Kaimiņš kā Vecene Vladislava Nastavševa iestudējumā NT, aktiera un režisora spēja panākt skatītājos tīru, neviltotu un vienlaikus patīkami tirpinošu baiļu sajūtu; katrā Sen jau tā vajadzēja, Zaķi izrādē (DDT, rež. Dmitrijs Petrenko) ir pārsteigums – kurš viesaktieris šovakar būs Zaķa lomā). Mazi, patīkami pārsteigumi, kas tā arī iecerēti no to radītāju puses. Taču plašākā mērogā šī teātra sezona, šķiet, noritējusi diezgan paredzami un mierīgi, sezonas pārsteiguma ar lielo burtu nav ne pozitīvā, ne negatīvā nozīmē.
4.
Turpinās iepriekšējo sezonu tendences – mazajās zālēs top vairāk intelektu un emocijas kustinošu iestudējumu nekā uz lielajām skatuvēm; aktīvi darbojas neatkarīgie teātri – ĢIT un DDT, ar kuros notiekošajiem procesiem vairs nevar nerēķināties kopējā Latvijas teātra kontekstā; joprojām interesanti sekot Latvijas režijas jaunākajai paaudzei, kas lielākoties neieslīgst aprobētu paņēmienu izmantojumā, bet turpina riskēt, meklējot dažādos virzienos. Līdzīgi arī laikmetīgajam teātrim radniecīgajā laikmetīgās dejas jomā aktivizējušies jaunie mākslinieki, kuru izrādes top neatkarīgajos teātros, šajā sezonā iezīmējoties arī tendencei sadarboties ar teātra režisoriem un dramaturgiem.
5.
Izteiktu līderi neredzu. Lielākas vai mazākas radošas veiksmes var atrast visos teātros. Jau otro sezonu raizējos par JRT, negribētos tik agri piedzīvot mūžveco stāstu par zenītu, kam seko stagnācija un lejupslīde. Protams, JRT joprojām darbojas augstā profesionālā līmenī, bet, manuprāt, vairs ne avangardā. Par zināmu iekapsulēšanos liecina kaut vai tas, ka jaunākie teātra aktieri nu jau ir trīsdesmitgadnieki (vai ļoti tuvu tam). Kādu vispārējo teātra atjaunotni var panākt ar mērķtiecīgu un pārdomātu jauno aktieru grupas izaudzināšanu un uzņemšanu, teātrī rāda Liepājas teātra piemērs.
Silvija Radzobe
1.
Zojkina kvartira (Zojas dzīvoklis) VDT, rež. Indra Roga
VeceneNT, rež. Vladislavs Nastavševs
Stavangera (Pulp people) LT, rež. Konstantīns Bogomolovs
2.
Vilis Daudziņš – Stokmanis, Andris Keišs – Pēteris izrādē Tautas ienaidnieks JRT
Gundars Āboliņš – Kabalas noslēpumi JRT
Artūrs Skrastiņš – Podsekaļņikovs izrādē Finita la comedia! DT
Ivars Puga – Dostojevskis izrādē Rudens Pēterburgā NT
Ieva Puķe – Zoja izrādē Zojkina kvartira VDT
Elīna Vāne – Raudupiete izrādē Raudupiete VDT
Ilze Ķuzule-Skrastiņa – Olga izrādē Oņegins DT
Inese Pudža – Maņuška izrādē Zojkina kvartira, aktieris izrādē Makbets VDT
Lidija Pupure – Serafima Iļjiņična, Podsekaļņikova sievasmāte izrādē Finita la comedia! DT
3.
Pārsteidz Indras Rogas Zojkina kvartira VDT un Vladislava Nastavševa Vecene NT – ar mūsu teātros reti (vai pat nekad) redzētu prasmi uz skatuves radīt metafizisku gaisotni, kuru līdz galam nav iespējams racionāli izskaidrot, bet tā ietekmē un dziļi ietiecas skatītājā kā iespēja ielūkoties kādā noslēpumainā paralēlā pasaulē.
4.
Manuprāt, turpinājās iepriekšējās sezonās aizsākušās tendences: Latvijas jaunās režijas (Valters Sīlis, Vladislavs Nastavševs, Elmārs Seņkovs u. c.), kā arī nevalstisko teātru (DDT, ĢIT) radošās aktivitātes kā jaunu (postdramatiskā) teātra formu piedāvātājas, kas atjauno un laikmetisko latviešu teātra māksliniecisko valodu.
5.
Īpašas uzmanības vērta ir NT Jaunā zāle, kuras repertuārs pašlaik ir visinteresantākais no visiem Latvijas teātriem. Īstenībā ir izveidojies teātris teātrī. Principā ideāla situācija: uz lielo zāli iet tradicionālākas teatrālās estētikas cienītāji (te gan aizgājušā sezonā bija vairākas nenoslēpjamas neveiksmes) , uz Jauno zāli: eksperimentiem uzticīgie. Te nav nevienas nejaušas izrādes. Pagājušā sezonā klāt nākušas tādas novatoriskas izrādes kā Zudušo laiku citējot, Vecene, Purva bridējs. Pie Jaunās zāles līmeņa pieder arī Elmāra Seņkova Meitenes, kaut spēlētas tiek Aktieru zālē.
Jānis Siliņš
1.
Tagad, kad esmu brīvs un nav obligāti jānoskatās visas izrādes, un nav jāiekļaujas iepriekš noteiktu kategoriju rāmjos, vēlētos izcelt divas Lielās (tradicionālās) skatuves izrādes:
RaudupieteVDT, rež. Elmārs Seņkovs
Finita la comedia! DT
Mazās formas izrāde – Nacionālais attīstības plāns DDT
2.
Līga Zeļģe – Džilda Raita izrādē Zudušo laiku citējot NT
Elīna Vāne – Raudupiete izrādē Raudupiete VDT
Artūrs Skrastiņš – Podsekaļņikovs izrādē Finita la comedia! DT
Kārlis Neimanis – Eņģelītis izrādē Zojkina kvartira VDT
3.
Jaunu cilvēku (Elmārs Seņkovs, Rasa Bugavičute, Reinis Dzudzillo, Goran Gora, Krista Dzudzilo) pārliecinošs Rūdolfa Blaumaņa noveles Raudupiete interpretējums, inscenējums ar profesionāli izteiksmīgiem, iedarbīgiem skatuves mākslas līdzekļiem. Vislielākais pārsteigums, ka Rūdolfs Blaumanis ir tik aktīvi iespaidojis jaunos režisorus un viņu radošos ansambļus (Elmārs Seņkovs pirms tam Nacionālajā teātrī savdabīgi traktējis mūsu klasiķa Purva bridēju un iepriekšējā sezonā Indrānus M. Čehova Rīgas Krievu teātrī, bet Valters Sīlis Nacionālajā teātrī šajā sezonā iestudējis Indrānus) un profesionālais teātris ir ieguvis vērtīgus un laikmetīgus iestudējumus.
4.
Laba literatūra, laba dramaturģija atgriežas. Un vairāki režisori (Indra Roga, Ināra Slucka, Elmārs Seņkovs, Valters Sīlis) radoši un profesionāli to interpretē. Beidzot!
5.
Līderus nevarēšu nosaukt, jo neesmu daudzas izrādes redzējis. Katram teātrim ir sava radošā veiksme.
