Elita Veidemane / Autori

Lieldienu saruna ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu: par gara brīvību, par to, kāpēc cilvēku dzīvē nekas nemainās, kaut arī viņi iet uz baznīcu, par to, kādam jābūt Latvijas prezidentam, un par to, kas aizkustina cilvēku Jāni Vanagu.

Vienmēr esmu domājusi, ka Karlsons, kurš dzīvo uz jumta, patiesībā ir egoistisks tipiņš, kuru interesē tikai tas, vai torte būs pietiekami liela, nevis tas, kā viņa kompānijā jutīsies Brālītis. Grāmata par propellera būtni nekad nav bijusi manas bērnības mīļāko izdevumu skaitā, taču es saprotu, ka izpratnes ir dažādas, tāpēc nemēģināju nevienu apgrūtināt ar vērtējumiem, kur nu vēl iespaidot lasītājus ar tekstiem, ka, lūk, šis varonis var jums iemācīt egoismu un ko tik vēl ne.

«Esmu integrējis vismaz vienu cilvēku – savu sievu,» karstai diskusijai punktu pielika jauns vīrietis, aizstāvēdams cittautiešu integrēšanas ideju, kā pozitīvu piemēru minēdams savu dzīvesdraudzeni – krievieti, kas patlaban mācoties latviešu valodu. Mans viedoklis šajā diskusijā bija vienkāršs: nevienu netaisos integrēt. Nedz ar lūgšanos, nedz piespiedu kārtā. Ja kāds gribēs integrēties (iekļauties) latviešu sabiedrībā, tas to darīs bez maniem mudinājumiem. Bet, ja kāds būs jau sācis integrēties, es ar laipnību un izpratni uzņemšu viņa centienus tuvoties latviskumam.

«Uzaicinājums no Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas adresēts iestādes vadītājam un filiāles Kauguri vadītājam. Līdz ar to Jūsu viedokli paudīs p.i. B. Ozola.» Šādu rezolūciju uz valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) Kauguri filiāles sociālās darbinieces Ilonas Ceilānes iesnieguma uzšņāpa VSAC Zemgale direktors Ilgonis Leišavnieks.

«Man pabalsts nav vajadzīgs. Es neesmu trūkumcietējs vai ubags,» mierīgi, bez uzspēles atbild Ādolfs Rubiķis, kad viņam pajautāju, vai viņš ir izmantojis likumā noteiktās iespējas saņemt vienreizēju pabalstu, ja ir nācies pamest dzīvesvietu pēc denacionalizācijas.

«No kurienes tu ņem naudu? No tumbočkas!» draudzīgi smiedamies, ebreju anekdoti stāsta Josifs Korens, kaut kādas «antifašistiskās» organizācijas pārstāvis Rīgā, kad Latvijas TV žurnāliste Olga Dragiļeva viņu tincina par tās finansējuma avotiem.

Nevis aizmirst vai aizliegt, bet pārveidot. Tā par latviešu leģionāru piemiņas dienu, kas tiek atzīmēta 16. martā, domā profesore Vita Zelče. Tā ir zaudētās paaudzes piemiņas diena, kuru nedrīkst izmest mēslainē, kā «mīļā miera labad» to vēlas izdarīt valdošā elite. Šodien intervija ar profesori Vitu Zelči – par staļinisma dzīvīgumu, par 16. marta provokatoriem – «antifašistiem» – un šīs piemiņas dienas pārveidi.

Nevis aizmirst vai aizliegt, bet pārveidot. Tā par latviešu leģionāru piemiņas dienu, kas tiek atzīmēta 16. martā, domā profesore Vita Zelče. Tā ir zaudētās paaudzes piemiņas diena, kuru nedrīkst izmest mēslainē, kā «mīļā miera labad» to vēlas izdarīt valdošā elite.

Izmeklēšanas farss, kas vārās Borisa Ņemcova slepkavības lietā, ir tikai viens gabaliņš Krievijas politiski vēsturiskajā puzzle game (atjautības spēle, kurā no simtiem mazu fragmentiņu jāsaliek viss attēls), ar kuru tā izklaidējas gadsimtiem, ieliekot tajā arvien jaunus melu un puspatiesību sižetus.

Ojārs Rubenis uzskata, ka sabiedrība degradējas, un to visu var redzēt interneta komentāros un lielveikalu pilnajās stāvvietās. Taču viss ir labojams, un Ojāra priekšlikumi vieš cerību. Intervija ar Nacionālā teātra direktoru Ojāru Rubeni – ne tikai par iepriekšminēto, bet arī par viduvējību laiku un izcilniekiem tajā, par to, vai braukt uz Maskavu, Eirovīziju un EXPO.

Tā vien gribas tikko iznākušo instrumentālās mūzikas disku dēvēt par platīti – tā pierastāk. Un uz platītes vāka dzīvesgudrs, izskatīgs un talantīgs muzikants – Aivars Hermanis. Viņam 7. martā dzimšanas diena, pieauguša cilvēka briedums – 60 gadu. Daudzkārt atzīts par Latvijas labāko ģitāristu. To šodien, 6. martā, koncertā varēs izbaudīt tie, kam patīk ne tikai Aivara daiļrade, bet arī dziedātāji Ieva Akuratere un Igo.

Ojārs Rubenis uzskata, ka sabiedrība degradējas, un to visu var redzēt interneta komentāros un lielveikalu pilnajās stāvvietās. Taču viss ir labojams, un Ojāra priekšlikumi vieš cerību.

«Es netaisos karot, lai aizstāvētu visādu miljonāru privātīpašumus! Visa Latvija jau tāpat nopirkta, šitā valsts ir nožēlojama. Lai karo muļķi, es braukšu prom, ja te ienāks krievi, vot,» četru jaunu cilvēku kompānijā viens skaļāks pauda savu nostāju. «Es gan iešu par medmāsu,» nopietnā balsī iebilda meitene. Vēl kāds ieņirdza: «Tu, «medmāsa», vispār zini, kā plāksteri uz tulznas uzlīmēt?» «Un ko tu te dakterēsi? Varonīgos deputātus, kas sen jau būs uz laukiem aizbēguši? Da nafig, es arī braukšu prom, nav jēgas pretoties,» punktu pielika ceturtais jauneklis.

2008. gadā Borisu Ņemcovu intervēju pirmoreiz: viņš bija atbraucis uz Rīgu, lai prezentētu savu grāmatu Dumpinieka grēksūdze, kas iznāca latviski. Ar Borisu bija viegli sarunāties: atvērtība un intelekts radīja ap viņu tādu kā uzticamības lauku, un bažas par to, ka slavenais Krievijas opozicionārs varētu būt augstprātīgs vai pārgudrs, izgaisa kā nebijušas.

«Nejaušības dēļ mēs kļuvām par pirmajiem, kas ar savām asinīm aiztur Maskavas ordu, šo mēri, kas rāpo mūsu visu virzienā. Bet pirmā varēja būt arī Latvija. Karš, kas notiek Ukrainā, nav tikai mūsu karš, tas notiek Eiropā un pasaulē,» teic Larisa Artjugina, radošās apvienības #Babilon’13 kinorežisore, kas iebraukusi Latvijā, lai sadarbībā ar Imanta Ziedoņa fondu Viegli parādītu savas filmas par Ukrainas notikumiem: par Maidanu un karu valsts austrumos, par bīstamību, ko pasaulei rada Kremļa agresori. «Paldies, ka jums nav vienalga,» viņa pateicas tiem, kas darbdienas vakarā atnākuši ar viņu tikties.

Vladimirs Stešenko ir zaudējis daudzus draugus, jo neuzmanīgi paudis atbalstu Ukrainai. Viņam ir savs skatījums uz karu savā otrajā dzimtenē – Ukrainā. Par trešo viņš uzskata Latviju. Bet pirmā – Krievija – ir kā sāpīga, nedzīstoša rēta. Par Krimas okupāciju, notikumiem šodienas Ukrainā un kara iespējamību – saruna ar Vladimiru Stešenko – žurnālistu, LTF dibināšanas orgkomitejas un LTF domes locekli, kurš savulaik bija pirmās Ivara Godmaņa valdības Nacionālo jautājumu departamenta direktors.

Vladimirs Stešenko ir zaudējis daudzus draugus, jo neuzmanīgi paudis atbalstu Ukrainai. Viņam ir savs skatījums uz karu savā otrajā dzimtenē – Ukrainā. Par trešo viņš uzskata Latviju. Bet pirmā – Krievija – ir kā sāpīga, nedzīstoša rēta.

Visas problēmas var atrisināt, tās iesaldējot. Tā vismaz uzskata partijas Vienotība valde: tā pirmdien pieņēmusi lēmumu «iesaldēt» jautājumu par Jura Vidiņa izslēgšanu no partijas.

«Lūk, divi likteņa līdumnieki Baltijas krastā. Tie esam mēs – lietuvieši un latvieši, latvieši un lietuvieši. No kādreiz daudzajām baltu tautām palikuši tikai divatā. (..) Lietuva un Latvija jau stāv uz pazušanas sliekšņa. Kopā mūsu spēks varētu būt vērā ņemams, bet atsevišķi esam pārāk vāji mūsdienu pasaulē. Ignorējot vēstures rūgto pieredzi, mēs turpinām skatīties viens otram garām, it kā caur dūmu aizsegu. Mēs dzīvojam, viegli slīdot pāri vēsturiskajiem izaicinājumiem.»

"Lūk, divi likteņa līdumnieki Baltijas krastā. Tie esam mēs – lietuvieši un latvieši, latvieši un lietuvieši. No kādreiz daudzajām baltu tautām palikuši tikai divatā. (..) Lietuva un Latvija jau stāv uz pazušanas sliekšņa. Kopā mūsu spēks varētu būt vērā ņemams, bet atsevišķi esam pārāk vāji mūsdienu pasaulē. Ignorējot vēstures rūgto pieredzi, mēs turpinām skatīties viens otram garām, it kā caur dūmu aizsegu. Mēs dzīvojam, viegli slīdot pāri vēsturiskajiem izaicinājumiem."

Intervija ar Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētāju Andri Rāviņu (ZZS) – par to, kā Jelgava sagaida savu 750 gadu jubileju, par AMO Plant problēmām, lēno izglītības sistēmas reformu un integrāciju.

Cinisma un liekulības esence – tā īsumā varētu nodēvēt Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdi, kas notika aizvakar. Nodēvēt un aizmirst. Jo atcerēties ir kauns. Par to tiešām varētu arī nerunāt. Taču tajā, kas notika, parādās mūsu valdīklu būtība. Ļoti lielas daļas būtība. Un to aizmirst nedrīkst. Varbūt vismaz līdz nākamajām vēlēšanām – nedrīkst.