Elita Veidemane / Autori

Kad dienvidvējš ar lunkaniem pirkstiem izbrauc cauri pelēkzaļam rudzu laukam un apstājas sprogainiem raspodiņiem saaugušā paugura pakausī. Kad bērzu pazares pieriet pilnas ar tumšzaļu vasaras sākuma pirmpienu. Kad pļavas alkaini tiecas debesīs, bet lietus maigi pātago savu mīļoto – zemi. Tad ir Jāņu laiks. Kā nepārejoši īsais laika sprīdis starp rietu un ausmu, kā iezīmējums saulgriežu tektoniskā lūzuma līnijā. Starp vakar un šodien. Starp tevi un mani.

«No šā gada sākuma Latvija ir prezidējošā valsts Eiropas Savienībā. Bet Ministru prezidente Laimdota Straujuma piedalās oficiālos pasākumos viltotu Latvijas karogu klātbūtnē. Tā, piemēram, NRA 15. janvārī publicēta fotobilde, kurā redzama L. Straujuma EP plenārsēdē pie galda, bet aizmugurē – viltots Latvijas valsts karogs, kuram vienkārši sarkana krāsa,» raksta mūsu lasītājs Imants Uzkliņģis.

Par savu lāci viņš vairs nesapņo. Viņš ir samierinājies ar domu, ka lācis Bargais atlikušo mūžu nodzīvos zoodārzā. «Un lai viņš tur dzīvo, ja viņam tur labāk,» teic Aivars Ritenieks, «bet lai valsts man samaksā to naudu, ko es iztērēju, lāci uzturot divdesmit gadus. Man to naudu nevajag, es to atdošu bāreņiem. Un nauda nebūs mazā, jo katru mēnesi es lācim tērēju ap 100 latiem.»

Indriķis Muižnieks atskrūvē burku, kurā iebērtas sakaltētas šitakē sēnes. «Pagaršojiet,» viņš mudina. Tās ir pikantas un aromātiskas. Mēs kraukšķinām brūnās strēmelītes un runājam par zinātni, Universitāti, dzīvības rašanos uz zemes un humora izjūtu.

No kapteiņa atraitnes saņēmu vēstuli: «Pa radio dzirdēju, ka Amigo Dzintara dziesmu aptaujas noslēguma koncertā 13. jūnijā Jelgavā, Uzvaras parka estrādē, būšot lustes līdz rīta gaismai. Aicina līksmot visu nakti, kurā pirms 74 gadiem Dievs debesīs drebēja no nevarības un akmeņi raudāja no latviešu sāpēm un izmisuma, jo aizrestotos ešelonus piekrāva ar tūkstošiem nevainīgu cilvēku iznīcināšanai svešumā pat bez kapavietas.

Intervija ar Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu (Vienotība): par Valsts prezidenta vēlēšanām, par ministru darbu un valdības stabilitāti, par ieguvumiem no Latvijas prezidentūras un par centieniem nīcināt Ķemeru nacionālo parku, ko ir akceptējusi valdība.

Intervija ar Jūrmalas mēru Gati Truksni (ZZS): par «Jūrmalas bojāeju», tūrisma pievienoto vērtību, jauno pilsētas zīmolu un valdības atbalstu Ķemeru Nacionālā parka iznīcināšanā.

«Vai Latvijas iedzīvotāji izjutīs pozitīvas pārmaiņas, kad tiks ievēlēts jauns Valsts prezidents?» – šāds jautājums izskanēja kādā TV raidījumā. Nu kā tad ne?! Latvijas iedzīvotājiem būs jauns objekts, par kuru izteikt nievas, bārstīt ņirgas un visādi citādi intelektuāli vērtēt prezidenta institūciju kā tādu.

Intervija ar Valsts prezidenta amata kandidātu, aizsardzības ministru Raimondu Vējoni (ZZS): par izvēli kandidēt un tautas vēlētu prezidentu, par cilvēku apmierinātības indeksu, par konfliktu ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu un strīdīgajiem vēstures datumiem.

«Mēs nedrīkstam skaļi izrādīt savu nepatiku. Ja mēs to darīsim, būs nepatikšanas,» teic kāda Zviedrijas latviete, kad jautāju viņai par attieksmi pret imigrantiem, kas pārplūdinājuši valsti, lielākoties galvaspilsētu Stokholmu. Bilstu, ka arī viņas ģimene ir imigranti, taču sieviete tūdaļ zina teikt: «Mēs jau sen esam integrējušies Zviedrijas sabiedrībā, zinām zviedru valodu, mūsu bērni beiguši zviedru skolas, mēs pilnībā esam iekļāvušies zviedru tradīcijās un cienām Zviedrijas likumus.»

Rīga TV24 nesen pārbaudīja Valsts prezidenta amata kandidātu prasmi runāt angliski.

«Malacis Grībauskaite! Prezidents ar mugurkaulu. Īsi, lakoniski un neielaižas kaut kādu žurnālistu šantāžās!» Aptuveni tāds bija vienas grupas viedoklis, kas pulsēja sociālajos tīklos.

Tā ir īpatnēja sajūta: Dzintaru slēgtā koncertzāle vienlaikus smaržo pēc senatnes un svaiguma. Šodien, 20. maijā, tā vērs durvis pēc vērienīgas rekonstrukcijas, kurā ar bijību un prasmi ir saglabāts senais koncertzāles veidols, pieliekot tam klāt mūsdienu modernizācijas dotās iespējas.

Vudū lelle, kas, krustā piesista, karājas Stūra mājas pagalmā un kurai visās iespējamās vietās var iesist naglas, izsauca ažiotāžu ne tikai melnās maģijas pielūdzēju vidū un citos tumsonīgos ļautiņos: par to esot sašutuši īstenie pareizticīgie, Krievijas vēstniecība un par Doņeckas teroristu atbalstīšanu aizdomās turētais kaut kādas tur biedrības pārstāvis Staņislavs Bukains. Melnās maģijas fani sašūt, ka izcilo mākslas darbu – lelli, kas līdzīga Krievijas prezidentam Putinam – grasās nobēdzināt, savukārt pārējie sašūt par pilnīgi pretējām darbībām – ka to taisās atstāt.

«Valsts vara saka: mēs esam par zinātnes attīstību! Taču Latvijā jau ir iecerēta zinātnes bēru diena: vieniem 1. jūlijā, citiem – 1. augustā,» saka profesors Ivars Kalviņš, Organiskās sintēzes institūta (OSI) Zinātniskās padomes priekšsēdētājs. Kaut arī optimisma un ieceru pārpilns, viņš ļoti skeptiski skatās uz Latvijas zinātnes attīstību. Šoreiz – intervija ar Kalviņa kungu par viņa nomināciju Eiropas Izgudrotāju balvai, par valsts nevēlēšanos pelnīt miljardus ar zinātnes palīdzību un par to, ka ar muļķību nav jālielās.

Izrādās, skolās slikti māca vēsturi. Un patriotisms – vismaz uz Latviju attiecināmais – vispār ir sveša lieta. Izrādās arī, ka jaunieši neidentificē sevi ar 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latviju, sevišķi tie, kuri skolās mācās krieviski. Bet viņiem taču, kā smejies, ir Izglītības ministrijas noteiktas mācību programmas un valstiskā audzināšana! «Mani skumdina tas, ka Latvijā ir liela sabiedrības daļa, kam par Latvijas valsts simboliem ir svarīgāki Krievijas valsts simboli,» kultūras ministres Daces Melbārdes (VL!-TB/LNNK) balsī ir patiesas sēras, to visu konstatējot.

«Nost ar Georga lentītēm!» – dažas dienas pirms «uzvaras svētkiem» aicina Saeimas deputāts Veiko Spolītis (Vienotība).

«Es priecājos, ka pildu savu misiju Latvijā, jo no paša sākuma mans darbs Ārlietu ministrijā bija saistīts ar Baltijas jūras reģionu. Un tagad ir pavasaris, ceru, ka viss attīstīsies straujāk,» dabas un ekonomiski politisko norišu līdzpastāvēšanu akcentē Polijas jaunā vēstniece Latvijā Eva Dembska, kas šodien sniedz savu pirmo interviju Neatkarīgajai Rīta Avīzei.

Pēdējā laikā visai bieži ir pieminēts Latvijas vēstnieka NATO Māra Riekstiņa vārds: viņu uzlūko kā iespējamo Valsts prezidenta amata kandidātu. Tāpēc šodien intervija ar Māri Riekstiņu ne tikai par minēto tēmu, bet arī par kara draudiem Eiropā, par Eiropas solidaritātes neesamību attiecībā uz Ukrainu un par «uzvaras dienas» ideoloģiju Latvijā.

«Diez vai šīs mēslu kaudzes te sametuši krievi, kas speciāli šim nolūkam atbraukuši no Pleskavas,» ieraudzījis Valteru mežmalā izpletušos papīru, divlitrīgo plastmaseņu un skārdeņu okeānu, reiz teica mūsu dižais aktieris Eduards Pāvuls, «visdrīzāk tie būs mūsu pašu bāleliņi, kaimiņi un draugi.» Tālāk risinot sarunu, Eduards kategoriski norobežojās no tā, ka vajadzētu piedalīties Lielajā talkā un novākt visus gružus, kas graužas acīs. «Kāpēc man būtu jāstrādā to miglumērkaķu vietā un jāvāc viņu mēsli?! Es savējos novācu, man pagalms un sētmale pie meža vienmēr kārtībā, bet, ja kāds tur kaut ko nometīs, es viņam to mēslu ielikšu atpakaļ kabatā. Ja stīvēsies, tad degunā iebāzīšu,» tā Eidis.

Domāju, ka Latvijas drošībnieki un citi ārkārtīgi atbildīgi ļauži, ieskaitot deputātus un valdības locīklas, sinhroni nopūtās atvieglojuma sajūtā, kad atklājās, ka Maskavas bandītiski putiniskais motoformējums Nakts vilki nebija izteikuši vēlmi doties uz Berlīni caur Latviju. Bet Krievzemes vilkiem brauciens uz Berlīni kā piražoks ar kāpostiem: tieši Berlīnē jānosvin «lielās uzvaras» 70. gadadiena. Kur gan citur? Jāparāda taču tiem fričiem, kas te saimnieks un uzvarētājs.

...Ir pusdienlaiks. Un pilsētas centrs, pilsētas centrālais laukums ir absolūti tukšs un kluss. Gluži kā grāmatā Pelle viens pats pasaulē. Taču Pelles te nav, un mēs atrodamies Bormio – nelielā, senā Itālijas Alpu pilsētiņā, kas gan arhitektūras, gan gaisotnes ziņā atšķiras no Livinjo – latvju slēpošanas galvaspilsētas, kurā kārtējo gadu mērojam un baudām gludās Motolino un Karosello nogāzes.