Iekost prezidentam stērbelē

© F64

«Vai Latvijas iedzīvotāji izjutīs pozitīvas pārmaiņas, kad tiks ievēlēts jauns Valsts prezidents?» – šāds jautājums izskanēja kādā TV raidījumā. Nu kā tad ne?! Latvijas iedzīvotājiem būs jauns objekts, par kuru izteikt nievas, bārstīt ņirgas un visādi citādi intelektuāli vērtēt prezidenta institūciju kā tādu.

«Pozitīvās pārmaiņas» būs personāliju maiņa, jo iepriekšējā bilde daudziem bija apnikusi. Un tomēr, gluži tikpat svaigi kā vakardien notikušas, atmiņā uzplaiksnī četrus gadus senas ainas: Andra Bērziņa pirmie soļi no Saeimas līdz Latvijas Radio mājai, kad tikko svaigi ievēlētajam Valsts prezidentam pakaļ skrien vesels bars satrakojušos pilsoņu un rej, un rej... Nezinu, cik lielai vajadzēja būt izturībai, lai to paciestu ar smaidu.

Kāds bija satrakošanās pamats? Diez vai to kāds atceras. Visdrīzāk – virspusīgu spriedelējumu izraisīta pūļa nepatika, kas pēcāk pārauga vispārējā «viedoklī». Kā sāksi pirmdienu, tā paies visa nedēļa. Kā sāksi prezidentēt, tā arī paies visa prezidentūra. Andra Bērziņa prezidentūra pagāja, daudziem reflektējot negatīvismu, jo tiem nekad nav bijusi nepieciešamība racionāli vērtēt – ko tad prezidents ir izdarījis labi, ne tik labi vai pagalam slikti. Lai vērtētu, ir jāpiepūlas, jādomā, jāanalizē. Lai rietu, ir tikai jāatver mute, vaukšķis būs klāt un varēs kost stērbelēs.

Arī tagad, izraugoties valsts augstāko amatpersonu, nedzird nopietnus vērtējumus. Šķiet, publiku, kas gaida atveramies Saeimas priekškaru, vairāk interesē tas, ko ik dienas piedāvā vairākums mediju, kas no parastiem šajās prezidenta vēlēšanās lielākoties kļuvuši iedzelteni. Piemēram, mēs uzzinām, kādas ir numerologu prognozes un par ko liecina prezidenta amata kandidātu žestu valoda, tāpat mēs ar gardu muti apēdam ziņu par to, ka visi kandidāti atsakās no prezidenta rezidences Jūrmalā. Tiešām, cik interesanti. Interesanti tiem, kas gatavi skriet pakaļ jebkuram prezidentam un maurot, cik viņš ir slikts, nepiemērots un aplams. Taču numeroloģija, žestu valoda vai Jūrmalas rezidence absolūti neietekmē mūsu valsts attīstību vai tās iedzīvotāju labklājību. Šīs lietas neietekmē neko. Tomēr tās daudziem šķiet svarīgas – jo nepieprasa iedziļināšanos un vērtēšanu.

Vai daudzi gribētu uzzināt, kādas ir prezidenta amata kandidātu domas par demogrāfiju, kas ir tik svarīga mūsu tautas un valsts augsmei? Kāds ir viedoklis par to, ka Latvija dilst kā diloņslimnieks, no kura aizplūst asinsrites galvenā sastāvdaļa – cilvēki? Kāds ir patiesais demogrāfiskās situācijas uzlabošanas plāns un reālā vīzija, ja neskaita formālos «plančikus», kas valstij izmaksājuši bargu naudu? Kā mēs sagaidīsim Latvijas valsts simtgadi? Ar nožēlojamu roku plātīšanu, sak, piedodiet, nesanāca? Nopietnu diskusiju vietā lielākoties ir tukšpļāpāšana un arogance, «priekšvēlēšanu kampaņa», kurā tiek uzrunāti mediju patērētāji, nevis Saeimā pārstāvētās partijas, kurām jālemj par nākamo Valsts prezidentu, tiek vākti paraksti, kam jāliecina par atbalstu tam vai citam kandidātam. Kam tas vajadzīgs? Tvaika nolaišanai? Sak, re, kā tautas masas tiek iesaistītas lielajā lemšanā, nu, gandrīz tā, it kā pati tauta vēlētu prezidentu!

Iespējams, to visu kāds vēlētos nodēvēt par politiskās kultūras audzināšanu vai kaut kā tamlīdzīgi. Taču nezin kādēļ šķiet, ka arī tad, kad prezidents tiks tautas ievēlēts, viņam pakaļ skraidelēs tikpat liels rējēju bars kā citkārt. Bez pašcieņas un nojēgas, kāpēc to dara. Bet to, kas prezidentam izvirzīs konkrētas – intelektuālas un morālas – prasības, allaž būs mazāk. Vairāk būs to, kas vēlēsies patērēt populisma tukšos augļus, mazāk to, kuri vētīs ar prātu un sirdi. Jo pirmais variants ir ērtāks.

Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis LNT raidījumā 900 sekundes nule izteicās, ka ir slikti, ja iekšā ir, bet ārā nenāk, bet sliktāk – ja iekšā nav, bet ārā nāk. Runa bija par Valsts prezidenta amata kandidātiem. Vai bīskaps to domāja par visiem? Ceru, ka ne. Tukšā smukmuldēšana, kas uzfrizēti plūst no viena otra kandidāta, ģenerē tikpat neauglīgu reakciju tajā vēlētāju daļā, kas, iespējams, kādreiz tiks pie prezidenta vēlēšanām «pa tiešo». Tukšums rada tikai tukšumu. Un tas izskatās daudz bēdīgāk nekā prezidenta stērbelēs kodēji.



Viedokļi

Helsinku deklarācija ir pazīstamākais uun nozīmīgākais globālais medicīnas dokuments, kas definē visas darbības un ētikas aspektus par medicīnas pētījumiem, kuros ir iesaistīti cilvēki. Mūsdienu medicīnas zinātne ir sarežģīts mehānisms, kas balstās uz ļoti augstiem medicīnas ētika standartiem. Šo pētījumu līmeni un prasības nosaka Helsinku deklarācija, ko Pasaules Medicīnas asociācija (WMA) pieņēma 1964. gadā. Kopš tā laika daudz kas mainījies medicīnas zinātnē, mainījušies arī pētniecības standarti. Šogad mēs atzīmējām šī unikālā dokumenta 60 gadskārtu, taču astoto reizi mainījām un uzlabojām to. 19. oktobrī Helsinku deklarācijai Pasaules Medicīnas asociācijas (turpmāk tekstā – WMA) ģenerālajā asamblejā tika veikti astotie labojumi, un tie atkal tika veikti Helsinkos. Jaunākā – dažas dienas vecā versija tagad ir kļuvusi par vienīgo oficiālo versiju; visas iepriekšējās versijas ir aizstātas, un tās nevajadzētu izmantot vai citēt, izņemot vēsturiskos nolūkos. Iepriekšējā – 2013. gada versiju latviešu valodā tulkoja profesori Dzintars Mozgis un Māris Baltiņš, un šā raksta autors izsaka cerību, ka pašreizējā Latvijas Ārstu biedrības valde atradīs resursus, lai tikpat kvalitatīvi un precīzi, iespējami ātri tulkotu jauno Helsinku deklarācijas redakciju.