Par valdības rīkoties spēju un neredzamo valsts aizsardzību, par krāpniecisko CO2 kursu un izplūdušajām partijām, par to, kas ir mūsu lielākais drauds – un vēl par daudz ko citu “Neatkarīgās” intervijā ar Valsts prezidentu (2011–2015) Andri Bērziņu.
Sabiedrībā spriež, ka valdībai pašreizējā situācijā jārīkojas daudz izlēmīgāk. Kā jūs to vērtējat?
Pavisam droši to nosvērt nav iespējams. Jāvērtē arī politiskā realitāte, kāda tā šobrīd ir. Bet fakts ir tāds, ka nekas nekustas uz priekšu. Tā, protams, ilgi nevarēs, tāpēc būs jāmeklē iespējas, kā tomēr iet priekšu. Nekas uz vietas nestāv. Taču situācija jebkurā gadījumā ir ļoti sarežģīta. Domāju, ka deviņdesmito gadu sākumā bija vieglāk saprast, kurš uz kuru pusi ies. Tagad atrodamies krustcelēs, un skaidrības ir maz.
Uz kuru pusi, jūsuprāt, mums vajadzētu iet, ja jau atrodamies krustcelēs?
Atbildēt uz šo jautājumu nav vienkārši tāpēc, ka Eiropas Savienībā kopumā politiskā un ekonomiskā situācija nav pievilcīga. Var teikt tā, ka ES ietekme pasaulē ir samazinājusies, taču vēlme ietekmēt pasauli ir palikusi. Turklāt ne visai saprātīgi ir veiktas darbības, kam it kā vajadzēja norādīt pareizo ES ceļa virzienu. Visa situācija ir salikusies negatīvi pašai Eiropai. Ir pagājis pietiekami ilgs laiks kopš ES vadītāju ne īpaši tālredzīgas rīcības, kad viņi iedomājās, ka ES virzienam kāds gribēs sekot. Ar virzienu es domāju demokrātiskās virzības ceļu. Nav jau nekāds noslēpums: demokrātiskā kapitālisma krīze ir jau iestājusies. Tā ir plaši atspoguļota medijos un grāmatās. Diemžēl pienācīga ievērība, lai novērtētu situāciju, no politiķiem nav sagaidīta.
Iespējams, man nav taisnība, taču izskatās, ka pienācīgas ievērības nav arī valsts aizsardzības jautājumiem. Nejūt, neredz aizsardzības koncepcijas stingrību - ja tāda koncepcija, protams, eksistē. Ja par Aizsardzības ministrijas parlamentāro sekretāri ieceļ personu, kuras sirdsdarbs bija “bēgļu” apkalpošana, tad ko var gaidīt no ministrijas, kam vajadzētu ģenerēt valsts aizsardzības idejas un tās arī realizēt?
Skatoties uz priekšu, es tomēr pametu skatienu arī uz aizmuguri. Pēc Otrā pasaules kara, kad sāka veidoties ES iedīgļi, veidošanas koncepcijā bija punkts, kas paredzēja izveidot kopīgus bruņotos spēkus - lai nekarotu savstarpēji un lai nodrošinātu jaunā veidojuma robežu apsardzību. Pirmais punkts nav pat īsti izskatīts, bet tas varēja kļūt par vadmotīvu visai attīstībai. Esošais valsts aizsardzības koncepts man šķiet nenopietns. Nu, kaut vai tie žogi.
Tas ir bizness konkrētām firmām. Bet “bēgļi” paņem standziņas un tiek cauri šiem žogiem bez bēdu.
Tad es vēl brīnos par tām kājnieku mīnām. Varbūt tomēr derētu painteresēties, kāda, piemēram, ir Ukrainas un citu valstu pieredze ar šīm mīnām. Runājam tikai par karu, nevis par aizsardzību, bet NATO taču ir aizsardzības, nevis kara struktūra. Visu laiku dzirdam: vēl daži gadi, un tad mums uzbruks! Tā ir cilvēku tracināšana.
Vai arī “zaļais kurss”: uzvaras gaitā iet “slavenais” CO2 nodoklis. Manuprāt, tā ir viena liela krāpniecība, no kuras iegūst konkrētas cilvēku grupas. Un izskan arī dumjības par to, ka krāsnis ar malku vairs kurināt nedrīkstēs. Varbūt Itālijā un Spānijā tas nav aktuāli, bet pie mums vai, piemēram, Vācijā - kāpēc lai aizliegtu malkas apkuri? Un viens no lielākajiem stulbumiem bija slēgt atomelektrostacijas. Visa apkure un transports pāriešot uz elektrību. Un no kurienes tad ņems to elektrību? Elektrības cenas Eiropā aiziet uz augšu tādā tempā, ka ar šīm cenām nav iespējas konkurēt. Mums ir tas pats.
Kas tad ir mūsu lielākais drauds? Valsts iekšpolitiskā situācija? Nav jūtams, ka valdībai būtu kāds konkrēts plāns, lai uzlabotu politisko un ekonomisko situāciju.
Es teiktu, ka plānu ir daudz, tikai nav to, kuri tos pildītu. Kāpēc Latvijā vairs nav investīciju? Tā dēvētais kapitālais remonts sagrāva ikviena investora vēlmi šeit parādīties. Tas sagrāva arī mūsu iespējas iet uz priekšu. Ja šī ekonomiskā situācija netiks mainīta, tad ne karš, ne miers nepalīdzēs. Naudas atmazgāšanas likumdošana ir nejēdzīga, un tev nepārtraukti ir jāpierāda, ka tu neesi laupītājs. Tāda nostāja nav nekur pasaulē, bet mums - kā vienmēr - jābūt svētākiem par Romas pāvestu.
Varas apcirkņos patlaban atrodas tie cilvēki, kuri izveidoja šo situāciju. Un tas ir labākais veids, kā nodrošināt sev gana naudīgu vietu. Ja šajā situācijā nekas nemainīsies, uz priekšu mēs netiksim. Bet daudziem pie varas esošajiem ir pārliecība: labāk nedarīt neko. No tā var vairāk iegūt.
Bet Latvijā taču partiju vesels bars, un katra dievojas, ka elpo un strādā tikai un vienīgi Latvijas labā.
Latvijā mums partiju ir daudz, tās varētu kaut ko darīt, bet tās ir izplēnējušas un izplūdušas, tām nav nekādas ietekmes. Nākamajam solim vajadzētu būt tādam, ka pēc Saeimas vēlēšanām pie varas nokļūst cilvēki ir lielu dzīves pieredzi un zināšanām.
Tas skan tā nereāli… Bet patlaban tiek runāts par demogrāfisko krīzi Latvijā. Un tā ir reāla krīze.
Bērni dzimst, bet ne Latvijā. Viņi dzimst ārpus Latvijas. Tā ir pašu vietējo politiķu radīta situācija. Kamēr eksistē tāda partiju sistēma, kāda tā ir patlaban, es neticu, ka mēs varam nonākt labākā situācijā. Jāsaprot, ka mūsu pamataizsardzība balstās izglītībā, nevis ieročos. Bet to daudzi aizmirst. Mums jābūt gudrākiem, jo pretējā gadījumā mēs varēsim būt tikai melnstrādnieki. Dažiem ir maldīgs priekšstats, ka mēs te visus varam “pasūtīt”, bet nevienu mēs nevaram pasūtīt! Taču jāsaprot, ka ne jau ieroču vara būs tā, kas mūs aizstāvēs, bet prāts.
Latviešos, protams, vienmēr ir bijis izdzīvošanas instinkts. To es dabūju izbaudīt, sākot no 1949. gada, kad paliku ar to, kas mugurā. Es ceru, ka vēlreiz nepiedzīvošu tādu laiku. Un tas bija arī manas mātes novēlējums - divreiz ko tādu nepiedzīvot.
Nupat izlasīju Merkeles jauno grāmatu “Brīvība. Atmiņas 1954-2021”, tā kļuva par dižpārdokli. Viņa atcerējās, kā savulaik cilvēki staigāja un skatījās, uz kuru pusi pagrieztas radio antenas. Tagad neviens neskatās uz antenām, tagad viss tiek aizliegts, bet vai iespējams apslāpēt informācijas plūsmu? Tā dēvētā demokrātiskā vara ne tikai liedz informāciju, tā cilvēkus vairs neuzklausa.
Diemžēl esmu spiests atzīt, ka Latvijai gaišu nākotni nesaskatu. Tie, kuri patlaban pie varas, patiesību sakot, nezina, uz kuru pusi skriet. Risinājuma nav. Tie, kuri palikuši pie varas, ir tikai dalītāji, nevis vērtību radītāji. Un viņiem arī nav ko zaudēt. Līdz ar to - loģiskas konsekvences.
