Auksta saruna aukstā pilī
«Malacis Grībauskaite! Prezidents ar mugurkaulu. Īsi, lakoniski un neielaižas kaut kādu žurnālistu šantāžās!» Aptuveni tāds bija vienas grupas viedoklis, kas pulsēja sociālajos tīklos.
Otrs: «Intervijā viņa sevi parādīja kā nesavaldīgs, lecīgs un valdonīgs sievišķis. Neaizmirstiet, ka viņa bija KP biedre un mācījās Maskavā. Ja nevar atbildēt uz jautājumiem, kas nav saskaņoti un atbildes uzrakstītas, tad tas jau atgādina Brežņeva laikus!» Runa ir par Latvijas Televīzijas raidījumu 1:1, kurā žurnālists Gundars Rēders iztaujāja Lietuvas prezidenti Daļu Grībauskaiti. Pie tukša galda, kur nebija pat kafijas tasīšu, sēdēja divi sveši cilvēki, no kuriem viens mēģināja uzturēt sarunu, bet otrs, šķiet, domāja tikai par to, kā ātrāk tikt vaļā no šī nepatīkamā pienākuma – no TV intervijas.
Intervija, kas skāra mūsdienu nestabilās pasaules aktualitātes, bija gana ierasta, tāpēc īpašus jaunumus TV skatītājam nenesa. Protams, Lietuvas prezidente bija asa un principiāla Ukrainas un Krievijas jautājumos, viņa nekautrējās skaļi nosaukt agresorus par agresoriem, viņai izdabājoša diplomātija bija sveša. Bet šajā TV intervijā kaimiņvalsts prezidente atklājās citā dimensijā: izrādās, viņas asums ir pilnvērtīgs tikai tad, ja intervijas jautājumi ir saskaņoti. Citādi sarunas nav. Un nav arī asuma. Nav improvizācijas, un nav viedokļa. Bet tas prezidentam, ko pieņemts uzskatīt par intelektuālu personu, ir savādi.
Daļa Grībauskaite aizsvilās, kad Gundars Rēders, atsaucoties uz viņas atbildi, uzdeva jautājumu par homofobiju. «Tas nav saskaņots jautājums! Izņemiet to ārā!» pavēlēja prezidente. «Var tikt uzdoti tikai tādi jautājumi, kas saskaņoti ar manu biroju,» to sakot, viņa bija gatava piecelties un aiziet no intervijas, it kā Rēders būtu pajautājis par to, kādas krāsas zobu birstīte ir viņas labākajai draudzenei. Nu labi, par to homofobiju... Bet Gundara Rēdera jautājums par veikala Maxima traģēdiju – tas bija piemērots prezidenta statusam, un par to vajadzēja būt vismaz kaut kādam viedoklim, tā vietā bija vīzdegunīga, nervoza atgaiņāšanās.
Savāds šķita arī pats uzstādījums: iespējami tikai saskaņoti jautājumi. Kas tas par jaunu žurnālistikas novirzienu? Ja gatavojamies nopietnai intervijai, mēs vienojamies par tēmu loku, kas tiks iztirzāts, ne vairāk. Vai Lietuvā tas ir citādi? Ja jautājumi ir saskaņoti, nav nekādas nepieciešamības braukt uz kaimiņzemi un tikties ar prezidenti viņas aukstajā pilī, var aizsūtīt jautājumus viņas preses sekretārei vai sekretāram, lai viņš ir tik laipns un atbild rakstiski. Ietaupīsies laiks, degviela un nervi. Bet tad ir interesanti: kāpēc LTV piekrita «saskaņotajiem jautājumiem»? Tas tagad jauns žurnālistikas standarts attiecībās ar svarīgām amatpersonām? Neatceros, ka Latvijas prezidenti būtu paģērējuši «saskaņot jautājumus». Tēmas, par ko runāsim? Tas gan, jā.
Kaut arī Vaira Vīķe-Freiberga daudziem nepatīk viņas izteiktās arogances dēļ, tomēr jāatceras eksprezidentes sena intervija kādā no Lielbritānijas raidstacijām: viņa spēja ar pašcieņu atbildēt uz «nesaskaņotiem jautājumiem». TV intervijas parasti ir kā sacensības starp žurnālistu un intervējamo. Jo brīvākas, improvizējošākas tās ir, jo interesantāk ir skatītājam.
Taču Lietuvas prezidente atstāja augstprātīgas būtnes iespaidu. Lietuviešu rakstnieks Arvīds Jozaitis, sniegdams interviju mūsu laikrakstam, teica: «Pirmajos mēnešos, kad viņa publiski ļoti agresīvi uzstājās, Lietuva ekonomiski zaudēja uzreiz. Lielus zaudējumus cieta Lietuvas kravu pārvadātāju firmas. Šajās firmās strādā aptuveni 100 000 cilvēku, varbūt pat vairāk. Ja runājam par iepriekšējo prezidentu – Valdu Adamku, viņš ir pavisam cita kaluma cilvēks. Viņam ir 89 gadi. Taču viņš ir populārāks par Grībauskaiti. Viņš laiku pa laikam kaut ko pasaka presē vai televīzijā. Tas nozīmē, ka viņa izturētība, kas pretēja Grībauskaites agresivitātei, lietuviešiem patīk vairāk. Grībauskaites aktivitāte nav pieņemama visiem. Protams, lietuviešiem tā ir goda lieta, ka Grībauskaite izturas kā suverēna prezidente un ir visredzamākā Baltijas valstīs. Tas ir pieņemami un saprotami. Taču stratēģiski mēs nezinām, ar ko tas viss beigsies.»
Par to visu nevilšus sāc domāt, kad pie durvīm pienākušas mūsu valsts prezidenta vēlēšanas.